Raksta uzdevums ir paraudzīties uz ātriju fibrilācijas pacienta ārstēšanas niansēm no reālās prakses ārsta - ģimenes ārsta, internista - skatpunkta. Mums pretim sēž (vai guļ...) tas reālais pacients ar visām savām klīniskajām problēmām, anamnēzi un arī, ko liegties, nereti dzīves peripetijām.
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
Gandrīz trīsdesmit tūkstoši dalībnieku no visas pasaules apmeklēja Eiropas Kardiologu biedrības ikgadējo kongresu, kas šogad no 31. augusta līdz 4. septembrim norisinājās Amsterdamā. Kongresā varēja iepazīties ar vairāk nekā 5000 prezentācijām gan par nesenu pētījumu rezultātiem, gan par jaunām klīniskām vadlīnijām, gan citiem ar ārstēšanu un aprūpi saistītiem jautājumiem.
Lai gan jau 1896. gadā itāliešu izcelsmes pediatrs un internists Riva-Rocci publicēja metodikas aprakstu sistoliskā asinsspiediena noteikšanai, izmantojot sfigmomanometru, joprojām daudzi ārsti (gan internisti, gan pediatri) maldīgi uzskata, ka bērns un paaugstināts asinsspiediens ir reta parādība, tāpēc neveic asinsspiediena mērījumus bērniem līdz pubertātes vecuma sasniegšanai. Šajā rakstā par to, kāpēc ir būtiski mērīt asinsspiedienu bērniem un kā rīkoties, ja tas ir paaugstināts.
Pasaules Veselības organizācijas dati (2009) liecina, ka attīstītajās valstīs vairāk nekā 50% nāves gadījumu iemesls ir sirds–asinsvadu slimības. [1] Viena no galvenajām šo slimību grupā ir koronāra sirds slimība (KSS) un tās iznākums miokarda infarkts. [2] Ļoti svarīgi apzināties, ka nopietna nozīme KSS attīstībā ir psihiski emocionālajiem faktoriem, kas ir tikpat svarīgi kā hiperlipidēmija, cukura diabēts, perifēro artēriju slimība. Mazinot psihoemocionālu problēmu ietekmi uz cilvēku, var mazināt arī varbūtību, ka slimība attīstīsies, tādējādi būtiski ietekmējot dzīves ilgumu un kopējo dzīves kvalitāti.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir galvenais nāves cēlonis Latvijā. Invazīvie izmeklējumi – koronāro artēriju angiogrāfija (KG – koronarogrāfija) un perkutāna koronārā intervence (PCI – no angļu val. percutaneous coronary intervention) ir zelta standarts KSS diagnostikā un ārstēšanā, taču līdzīgi ikvienai invazīvai procedūrai šie invazīvie izmeklējumi ir saistīti ar procedūras risku un varbūtējām komplikācijām. [1] Ir ziņojumi, ka 20–40% visu koronārās angiogrāfijas procedūru veikts tikai diagnostiskajos nolūkos bez turpmākās intervences procedūras veikšanas. [2-4] Tātad būtiska ir konkrētu pacientu grupu noteikšana ne tikai invazīvo, bet arī neinvazīvo KSS diagnostisko metožu izvēlē.
Arteriālā hipertensija ir tēma, par kuru runājam atkal un atkal. Mūsu valstī izveidojusies situācija, ka hipertensija kļuvusi par nopietnu medicīnisku un sociālu problēmu, jo hipertensijas izplatības līmenis Latvijas iedzīvotāju vidū ir kritiski augsts, hipertensijas izraisītās sekas – saslimstības un invaliditātes straujš pieaugums – ir smags slogs valsts un personīgajam budžetam, bet iedzīvotāju zemā pirktspēja grūti savienojama ar faktu, ka hipertensija jāārstē visu mūžu.
Katru gadu miljoniem pacientu visā pasaulē pie ģimenes ārsta vai kardiologa dodas ar sūdzībām par sāpēm krūtīs. Apmēram pusei no viņiem tiek noteikta diagnoze "akūts koronārs sindroms". No šiem pacientiem puse mirst, netikuši līdz slimnīcai. Pacientiem ar nestabilu stenokardiju nāves vai miokarda infarkta biežums vienā mēnesī ir 8-10%. Par nestabilu stenokardiju daudz runāts lekcijās un dažādos medicīnas izdevumos. Šoreiz neizskatīsim nekādus jaunus atklājumus vai pierādījumus, bet sniegsim nelielu pārskatu par nestabilas stenokardijas diagnostiku, klīniku un ārstēšanu.
Pacientiem ar cukura diabētu ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību risks, tas palielina priekšlaicīgas nāves iespējamību, tāpēc ārstiem šo pacientu ārstēšanā jāpievērš īpaša uzmanība. Sirds slimības un infarkts ir galvenais nāves iemesls cukura diabēta pacientiem, šo iemeslu pēc mirst vismaz 65% cukura diabēta pacientu. Pacientiem ar cukura diabētu ir 2-4 reizes lielāks sirds slimību un insulta risks nekā pacientiem, kam diabēta nav. Tāpēc ikvienam ārstam būtiski zināt, kā ārstēt sirds-asinsvadu slimības pacientiem ar cukura diabētu.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir hroniska sistēmiska iekaisīga slimība, kas saistīta ar palielinātu mirstību kardiovaskulāru notikumu dēļ. [1; 2] SMR (standartizētais mirstības koeficients) divkārt palielināts ir pacientiem ar RA. Kopumā reimatoīdais artrīts kardiovaskulārās mirstības risku palielina par 50%. [3] Šo risku saista ar išēmiskās sirds slimības un cerebrovaskulāro notikumu (CVN) izraisītu mirstību reimatoīdā artrīta pacientiem.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
