Pirms gada runājām par jauno antikoagulantu nozīmi pasaules un Latvijas medicīnā, par pētījumu rezultātiem un šo medikamentu lietošanas zinātnisko pamatojumu. Gada laikā pasaulē ļoti strauji audzis jauno antikoagulantu lietotāju skaits, un arī Latvijā, lai gan šos medikamentus valsts neapmaksā, lietotāju skaits pieaug. 2012. gada beigās rivaroksabānu lietoja vairāk nekā 3,2 miljoni cilvēku visā pasaulē.
Vai par akūtu koronāro sindromu (AKS) tiešām var pavēstīt vēl ko jaunu? Pēdējos pāris gados Latvijas medicīniskajos žurnālos daudz rakstīts par izmaiņām AKS terapijā, īpaši par jaunumiem antitrombotiskās terapijas klāstā, 2011. gadā izdotas Latvijas AKS vadlīnijas ar plašu informāciju par AKS loģistiku un terapijas taktiku utt. Bet - atkārtošana zināšanu māte. Šajā rakstā pievērsīsimies ne tik daudz AKS ārstēšanai, cik diagnozes un diferenciālās diagnostikas problēmām un biežākajiem "klupšanas akmeņiem", kas novērojami ikdienas praksē.
Novembra beigās Latvijā viesojās un ar lekcijām uzstājās Eiropas Kardiologu biedrības prezidents profesors Panos Vardas. 2012. gadā veikti labojumi 2010. gadā izdotajās ātriju fibrilācijas vadlīnijās. Žurnālam Doctus bija ekskluzīva iespēja satikties ar profesoru un izjautāt viņu par atjauninātajām ātriju fibrilācijas vadlīnijām, par būtiskākajiem papildinājumiem un akcentiem, kas būtu jāzina un jāņem vērā ikvienam ārstam, kas ārstē pacientus ar ātriju fibrilāciju.
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem riska faktoriem daudzām sirds-asinsvadu un ar to saistītajām saslimšanām, tāpat arī slimības, kas sekmē ievērojumu kardiovaskulārā riska pieaugumu. Iepriekšējā numurā rakstījām par ultraskaņas iespējām kreisā priekškambara funkcijas novērtēšanā, šajā numurā aplūkojam kreisā priekškambara funkciju saistībā ar arteriālo hipertensiju un miokarda deformācijas.
Elpas trūkumu kā biežu nespecifisku simptomu pacientiem praksē konstatē visu specialitāšu ārsti. Tas ne vienmēr attiecīgi tiek novērtēts. Ehokardiogrāfijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem izmeklējumiem, kas jāveic pacientam ar sūdzībām par aizdusu. Viens no retākajiem elpas trūkuma iemesliem var būt plaušu hipertensija. Šoreiz klīniskā gadījuma apskatā paciente, kam elpas trūkumu izraisījusi pulmonāla hipertensija. Pulmonālo hipertensiju var ierosināt daudzas slimības. Kas bija ierosinājis pulmonālo hipertensiju jaunai sievietei, kas jau trīs gadus bija sūdzējusies par elpas trūkumu, lasiet šajā klīniskā gadījuma apskatā.
Hroniskas sirds mazspējas pacientu kontingents ir heterogēns, tās iemesli - dažādi. Pēc Framinghemas pētījuma datiem arteriālā hipertensija (AH) ir hroniskas sirds mazspējas (HSM) iemesls apmēram ceturtdaļai HSM pacientu. [1] Apmēram 68% vecāka gadagājuma pacientu HSM saistīta ar arteriālo hipertensiju. [2] Populācijas pētījumi rāda, ka arteriālā hipertensija 50-60% pacientu var rezultēties ar sirds mazspējas attīstību. Arteriālo hipertensiju visbiežāk novēro vecākiem pacientiem, kad jau ir sirds mazspējas simptomi, taču tā pietiekami bieži ir arī jaunākiem cilvēkiem. Līdz ar to tā ir aktuāla problēma un, lai neattīstītos hipertensīva sirds slimība un sirds mazspēja, ir būtiski laikus to diagnosticēt un ārstēt.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
2000. gadā tika konstatēts, ka 26,4% iedzīvotāju ir arteriālā hipertensija: ~ 972 000 000 ekonomiski attīstītajās valstīs un ~ 639 000 000 attīstības valstīs, proti, katram 4. pasaules iedzīvotājam. Līdz 2025. gadam tika prognozēts hipertensijas pieaugums par 60%, tātad šobrīd šie skaitļi ir jau ievērojami lielāki. Turklāt paaugstināts asinsspiediens tiek diagnosticēts arvien gados jaunākiem pacientiem. Arteriālā hipertensija ir iemesls 62% insultu, 49% miokarda infarktu, kā arī ļoti svarīgs faktors hroniskas nieru mazspējas attīstībai. [1]
Medicīnas praksē bieži vien līdztekus lieto vairākus medikamentus. To nereti nosaka klīniskā situācija, kad pacientam reizē ir vairākas saslimšanas vai arī ir vēlme kādu patoloģisko procesu ietekmēt ar vairāku mehānismu palīdzību. Ērtības labad šādos gadījumos lieto kombinētos preparātus, kuru sastāvā ir vairākas darbīgās vielas ar līdzīgu vai atšķirīgu darbības mehānismu. Kombinētos līdzekļus izmanto gandrīz visās medicīnas nozarēs, šajā rakstā aplūkosim tikai kardioloģijā lietotos kombinētos līdzekļus. [3]
Šis raksts ir kā saistīts turpinājums rakstam Doctus aprīļa numurā par medicīnas “biedu” nākamajos gadu desmitos – priekškambaru mirdzēšanu. Ja iepriekšējā rakstā īsumā bija raksturota šī aritmija kopumā, tad šis raksts vairāk būs veltīts tam, kā labāk piemērot un izvērtēt riska faktorus gan antiaritmisko līdzekļu izvēles posmā, gan antitrombotiskās terapijas īstenošanas procesā. Šai ziņā ir ļoti daudz vēl nepilnību un paviršību kā no primārās aprūpes speciālistu, tā arī no kardiologu puses. Laikam jau tas ir tāpēc, ka viss jaunais nāk ar grūtībām.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
