Neiroplasticitātei ir dažādi varianti, formas un konteksts. Uzlabot izpratni par adaptīviem mehānismiem katrā līmenī — no molekulām līdz sinapsēm, neironu tīkliem un uzvedības izmaiņām — var dažādu nozaru pētnieku sadarbības procesā.
Šā gada 11. aprīlī aprit 200 gadu, kopš pirmo reizi diagnosticēta Parkinsona slimība. Lai mazinātu Parkinsona slimības pacienta funkciju ierobežojumus un uzlabotu dzīves kvalitāti, pacients jāārstē multidisciplināri.
Migrēna ir viena no visizplatītākajām slimībām pasaulē, un pacients var būt jebkura vecuma cilvēks. Vairāk nekā 90 % pacientu migrēnas laikā nespēj strādāt vai adekvāti funkcionēt. Meklējot optimālus risinājumus, lai uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti, ārstēšanā nereti kombinē dažādas taktikas.
Tādi biežākie cerebrāla infarkta riska faktori kā arteriāla hipertensija, cukura diabēts, ekstrakraniālo un intrakraniālo asinsvadu ateroskleroze un priekškambaru fibrilācija jauniem pacientiem attīstās daudz retāk. [1] Jauniem cilvēkiem ir citi etioloģiskie faktori, ko svarīgi atpazīt, lai pareizi izvēlētos insulta profilaksi.
Cerebrālo venozo sinusu tromboze (CVST) ir no smadzenēm asinis drenējošo venozo kanālu tromboze, kam raksturīga cerebrospinālā šķidruma malabsorbcija un intrakraniāla hipertensija. CVST veido 0,5—1 % no visiem insulta gadījumiem. [1]
Par sāpēm sprandā un kakla muskuļu jutīgumu kombinācijā ar galvassāpēm bieži sūdzas pacienti gan ģimenes ārsta, gan neirologa praksē. Šajā gadījumā pareizas diagnozes noteikšana un piemērotas ārstēšanas metodes izvēle ir sarežģīts uzdevums.
Meidža sindroms sastopams reti, tam raksturīgas piespiedu un bieži vien arī spēcīgas kontrakcijas žokļa un mēles muskuļos (oromandibulāra distonija), kā arī neapzinātas muskuļu spazmas un kontrakcijas muskuļos ap acīm (blefarospazmas). Meidža sindoms bieži vien netiek atpazīts vai tiek diagnosticēts nepilnīgi. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu sindroma daudzpusīgajās izpausmēs.
Atmiņas problēmas — norma vai patoloģija? Svarīgi saprast atšķirību starp normālu un patoloģisku atmiņas zudumu. Tas var notikt jebkurā vecumā. Šajā rakstā nepārspriedīsim vaskulāru demenci un Alcheimera slimību, bet analizēsim citas situācijas, kādās ikviens var nokļūt ik brīdi un jebkurā vecumā.
Jēdziens “hipertensīvā encefalopātija” (HE) ieviests 1928. gadā, kad aprakstītas malignās hipertensijas akcelerācijas fāzes izmaiņas tīklenē: hemorāģijas un eksudāti, izmeklējot acs dibenu (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 3. pakāpe), un papilledēma (Keith—Wagener—Barker retinopātijas 4. pakāpe).
Muguras smadzeņu bojājums ir dzīvībai bīstams stāvoklis. Šo traumas veidu zināja jau 2500. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad nezināms ēģiptiešu ārsts pirmo reizi aprakstījis tetraplēģijas klīnisko ainu, kuru raksturojis kā neizārstējamu. Vēl Pirmā pasaules kara laikā letalitāte pēc šīs traumas bija 90% un tikai 1% pacientu dzīvildze bija ilgāka par 20 gadiem. [2]
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Vairāki psihiski traucējumi tiek konstatēti biežāk personām ar epilepsiju nekā personām bez epilepsijas.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
