Elpas aiztures lēkmes pediatriskajā populācijā nav retums, kāda no epizodēm bijusi gandrīz 5 % bērnu. Visbiežāk rodas 6—18 mēnešu vecumā, bet atsevišķos gadījumos pat līdz četru gadu vecumam. Lēkmju sastopamība nav atkarīga no dzimuma, tomēr nedaudz biežāk novēro meitenēm. Vecākiem epizodes skatīties ir biedējoši, tāpēc agrāk vai vēlāk bērns nonāk pie ārsta.
Autiņdermatīts ir karinošs stāvoklis uz ādas, kuru sedz autiņbiksītes, biežākā ādas problēma zīdaiņiem un bērniem, jo skar 7—35 % zīdaiņu. Visbiežāk autiņdermatītu novēro zīdaiņiem deviņu un 12 mēnešu vecumā, bet tas var attīstīties jebkurā vecumā, kad vien lieto autiņbiksītes.
Vakcinācija ievērojami samazinājusi saslimstību un mirstību no dažādām infekcijas slimībām, ierobežojusi (vai pat pilnībā izskaudusi!) to izplatību un nu kļuvusi par sava veiksmes stāsta upuri.
Divdesmitā gadsimta sākumā britu pediatrs Džords Frederiks Stills rakstīja: “Es nezinu nevienu citu simptomu, kas būtu tik ļoti grūti izskaidrojams kā kolikveida sāpes vēderā.” Mūsdienās, gadsimtu vēlāk, klīnicisti un pētnieki vēl joprojām mēģina saprast un izskaidrot funkcionālus kuņģa—zarnu trakta traucējumus (FKZT).
Daudzi vecāki raizējas par to, ka viņu bērnam ir urīna nesaturēšana jeb enurēze. Par enurēzi kā atkāpi no normas var runāt tad, ja bērnam piecu gadu vecumā (izņemot gadījumus, kad ir intelektuālās attīstības aizkavēšanās) enurēze ir vismaz divas reizes nedēļā trīs mēnešus pēc kārtas, pēc septiņu gadu vecuma — biežāk nekā reizi mēnesī.
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana uzlabo kognitīvas funkcijas, pašsajūtu, uzmanību, garastāvokli, uzlabo vielmaiņas procesus, ādas stāvokli, palielina aizsardzības spējas, samazina slimību attīstības risku, toties ūdens trūkums organismā var izraisīt nogurumu, koncentrēšanās samazināšanos, galvassāpes, slāpes. [1]
Apmēram 1% dzīvi dzimušo bērnu konstatē iedzimtas sirdskaites. Augstāks sastopamības rādītājs ir nedzīvi dzimušajiem (3—4%), spontāno abortu materiālā (10—25%) un neiznēsātiem zīdaiņiem (~ 2%, izņemot PDA — patent ductus arteriosus). Šajā kopējā sastopamībā nav iekļauts mitrālā vārstuļa prolapss, PDA priekšlaicīgi dzimušajiem un bikuspidāli aortas vārstuļi (sastopami 1—2% pieaugušo). [32]
Cēloņa izzināšana un diagnostika recidivējošām pneimonijām var būt mulsinoša un nebūt nav vienkārša. Pat 30% pacientu cēlonis netiek identificēts. Rakstā piedāvājam praktiskus risinājumus, diferenciālās diagnozes, izmeklējumus bērniem ar recidivējošām dziļo elpceļu infekcijām.
Rinosinusīts (RS) ir deguna dobuma un viena vai vairāku blakusdobumu gļotādas iekaisums. Pediatru un ģimenes ārstu praksē bieži jāuzklausa pacientu vecāku sūdzības par izdalījumiem no deguna un klepu. Akūtas respiratoras vīrusu infekcijas zīdaiņiem un bērniem rudens–ziemas periodā tiek diagnosticētas ļoti bieži.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
Standarta aprūpē prostatas vēža (PV) recidīvam pēc staru terapijas tiek rekomendēta sistēmiska terapija. Tomēr daži pacienti vēlas izvairīties no nevēlamajām blaknēm, kas saistītas ar androgēnus nomācošu terapiju. Lai izvērtētu lokālas terapijas klīniskos iznākumus šai pacientu grupai, veikts prospektīvu un retrospektīvu pētījumu sistēmisks pārskats un metaanalīze.
Saskaņā ar aptaujas datiem atopiskais dermatīts (AD), kas sācies bērnībā, ir saistīts ar noturīgāku ādas jutīgumu un lielāku ilgtermiņa psihosociālo slogu nekā slimība, kas sākusies pusaudža vecumā.
Akūts sinusīts ir viens no biežākajiem iemesliem antibiotiku izrakstīšanai pieaugušajiem līdz 65 gadu vecumam. Joprojām nepastāv vienprātība par pirmās līnijas terapiju – vai tas ir amoksicilīns, vai varbūt tomēr amoksicilina-klavulānskābes kombinācija? Lai salīdzinātu akūta sinusīta ārstēšanas neveiksmes riskus pieaugušajiem starp abām bieži parakstītām antibiotikām standarta devās, veikts pētījums.
Jaunā, vairāk nekā 25 gadus ilgā pētījumā atklāts, ka bieži sastopami bezmiega simptomi ir saistīti ar vairāk nekā 50 % paaugstinātu Parkinsona slimības (PS) risku. Arī ģenētiskā nosliece uz bezmiegu parādīja saistību ar jaunatklātu PS risku, kas liecina — bezmiegs var būt riska faktors, nevis tikai agrīns (prodromāls) simptoms.
