Vēsturiski galvenais uztura ieteikumu mērķis bija nodrošināt augošo bērna organismu ar nepieciešamajām vielām, lai novērstu deficīta stāvokļus un slimības, kas ar tiem saistās. Mūsdienīgas uztura rekomendācijas domātas labas veselības nodrošināšanai un hronisku slimību profilaksei dzīves garumā. Tā kā visa pamatā ir labs uzturs, uzdevu sev jautājumu: vai mēs protam pabarot agrīna vecuma bērnu un ieteikt pareizāko ēdienu atbilstoši individuālām īpatnībām? Grūti. Piedāvāju dažas jaunākās rekomendācijas par papildu uztura lietošanas uzsākšanu zīdaiņiem.
Ikdienas darbā, saskaroties ar bērniem, kuriem ir augšanas problēmas, un viņu vecākiem, aizvien no jauna nākas secināt, ka priekšstats par bērna atpalikšanu augumā kā slimību un tās savlaicīgu ārstēšanu ir neskaidrs. Bieži vien augšanas traucējumi tiek diagnosticēti novēloti. Tā, piemēram, gonādu disģenēzes vidējais diagnosticēšanas vecums Latvijā ir 15,7 gadi. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai augšanas aizkavēšanās iemesls tiktu atklāts pēc iespējas agrākā bērna vecumā, sevišķi tāpēc, ka pēdējo gadu desmitu sasniegumi medicīnā radikāli izmainījuši mūsu praktiskās iespējas ietekmēt bērna augšanu.
Aptverot visa vecuma grupas, astma joprojām ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām slimībām pasaulē. Tiek veikti arvien jauni pētījumi gan slimības kontroles, gan terapijas uzlabošanai, un ik pēc noteikta laika perioda, pamatojoties uz jaunajiem pētījumiem un atziņām, tiek atjaunotas arī vadlīnijas. Nesen publicētas jaunās GINA 2006 vadlīnijas. Raksta ietvaros aplūkoti jaunākie uz bērnu astmu attiecināmie šo vadlīniju aspekti. Tā kā ļoti svarīgu vietu astmas diagnostikā bērniem ieņem klīniskā aina, īpaša uzmanība veltīta tādam simptomam kā svilpšana.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
2004. gadā Pasaules Veselības organizācija apstiprināja Uztura, fiziskās aktivitātes un veselības globālo stratēģiju, pirmo reizi sasaistot kopā divas prioritāras lietas, kas visvairāk ietekmē visas sabiedrības veselību – fizisko aktivitāti un uzturu. Uzsvērts, ka mazkustīgums un neveselīgs uzturs ir vadošie neinfekciozo slimību izraisošie faktori, iekļaujot sirds asinsvadu slimības, 2.tipa cukura diabētu, atsevišķas vēža formas, tā būtiski iespaidojot globālos slimību, invaliditātes un mirstības rādītājus. Fiziskā aktivitāte ir noteicošā indivīdu fiziskās un garīgās veselības nodrošināšanai. Savukārt Veselības veicināšanas aģentūras pētījuma dati liecina, ka vairāk nekā pusei Latvijas bērnu nav pietiekošas fiziskās aktivitātes.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Bērniem ar astmu konstatēts augstāks eozinofilu izcelsmes neirotoksīna (EDN) līmenis serumā nekā bērniem ar citām alerģiskām slimībām un veseliem bērniem. EDN ir olbaltumviela, ko izdala aktivēti eozinofili. Arī eozinofilu skaits asinīs bērniem ar astmu bija lielāks nekā veseliem bērniem, taču atšķirība starp astmas un citu alerģisko slimību grupām nebija statistiski nozīmīga.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
