Pediatre un bērnu infektoloģe, bērnu gastroenteroloģe, Latvijas Pediatru gastroenterologu asociācijas priekšsēdētāja IEVA PUĶĪTE pediatriju esot izvēlējusies tāpēc, ka domājusi — ar bērniem strādāt ir priecīgāk. Patīk, ka bērni ir tieši, nesamāksloti, neliekuļo.
Kur vēl pozitīvākus cilvēkus kā Dziesmu svētkos uz laukuma esat redzējuši?! — smej uzrunātās dejotājas. Dejotāji ir īpaša tauta. Gaiši, draudzīgi. Latviešu tautas deja ir arī lielisks fizisks treniņš. Turklāt ar savu filozofiju, ar saknēm, ar raksturu. Mūsējo — latviešu.
“Zinoša un gudra, izcila profesionāle, ļoti sirsnīga un līdzjūtīga. Vedot meitiņu pie viņas uz konsultāciju, jutos tā, it kā šo cilvēku pazītu gadiem ilgi,” tik atzinīgus vārdus kāda interneta portāla forumā bērnu kardioloģei INGŪNAI LUBAUAI velta mazas pacientes māmiņa. Beidzot augstskolu, kad nav ne jausmas, vai kļūsi par labu ārsti vai ne, daktere Lubaua bija apņēmusies — ja to neizdosies īstenot, strādās par māsiņu. Taču pēc šā atkāpšanās ceļa nebija vajadzības.
Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
“Šobrīd mūsu asociācija ļoti tieši strādā, lai izglītotu kolēģus. Un izglītība ir tā, kas mani ļoti aizrauj,” teic Latvijas Pediatru asociācijas prezidente asociētā profesore ILZE GROPE, kas asociācijas vadītājas amatā ir mazliet ilgāk nekā gadu.
Bērnu kardioloģijas klīnikas kardioķirurģijas profila virsārsts LAURIS ŠMITS ir viens trim bērnu sirds ķirurgiem, kas aktīvi operē iedzimtas sirdskaites. Ja mazuļa dzīvības glābšanai operācija jāveic iespējami agrīni, ķirurga darbalauks ir jaundzimušā dūrītes lielumā.
Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Kuram pacientam drīzāk izvēlēsieties tiešos orālos antikoagulantus (TOAK), bet kam — varfarīnu? Kā nieru funkcija un aknu rādītāji ietekmē antikoagulanta izvēli? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild kardiologs prof. Oskars kalējs.
