Sistēmas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā var tikt bojāta jebkura sirds daļa – perikards, vadīšanas sistēma, miokards, vārstuļi, koronārās artērijas. Kardiovaskulārās sistēmas bojājumu prevalence ir virs 50%. Šajā klīniskajā gadījumā aprakstīta klasiska sarkanā vilkēde, un šī slimība ne vienmēr izpaužas tikai ar nieru bojājumu. Šoreiz tā aizgāja citu ceļu – pa smadzeņu asinsvadiem un pa endokardu, turklāt paciente ilgus gadus nesaņēma adekvātu terapiju.
Osteoartrīts ir visā pasaulē visbiežākā artrīta forma un viens no galvenajiem iemesliem sāpēm un invaliditātei. Simptomātisku osteoartrītu novēro 2–3% populācijas. Visbiežāk slimība kļūst simptomātiska 40–50 gadu vecumā, un gandrīz visiem cilvēkiem pēc 80 gadu vecuma var novērot osteoartrīta radioloģiskās izmaiņas, lai gan šīs izmaiņas var būt arī asimptomātiskas. Slimības plašā izplatība sabiedrībai rada ievērojamas izmaksas – gan tiešas (vizītes pie ārsta, medikamentu iegāde, ķirurģiska ārstēšana), gan netiešas (darbaspēju zudums u.c.).
Pacienta galvenā problēma un stacionēšanas iemesls bija monoartrīts. Attiecībā uz locītavām reimatoloģijā tā ir klīniski visnopietnākā situācija. Ir jāizslēdz gan trauma, gan septisks vai arī cita veida artrīts. Arī audzējs ir būtiska diferenciāldiagnoze, ko nedrīkstētu palaist garām.
Dr. Vladimirs Lavrentjevs: “Ja slimības gaita nav klasiska, mēs parasti domājam, vai dziļumā nav kāda cita slimība. Dažreiz, izmeklējot un ārstējot pacientu ar it kā pilnīgi skaidru diagnozi, parādās arī tādi simptomi, kas nav raksturīgi pamatslimībai. Šoreiz piedāvājam trīs klīnisko gadījumu piemērus un problēmas, ar ko bija jāsastopas.”
Šā klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt, cik ļoti liela nozīme dažu neskaidru diagnožu noteikšanā ir seroloģiskiem izmeklējumiem, īpaši tad, ja klīniskā aina ir neraksturīga un nespecifiska. Ne vienmēr urīna analīze atspoguļo nieru bojājuma smagumu, un neskaidras izcelsmes nieru mazspējas gadījumā vienmēr jāizvērtē nieru biopsijas nepieciešamība. Autoimūnās slimības un autoantivielas ir tās jomas, kur vēl ir iespējami jauni atklājumi un pavisam jaunu slimību rašanās.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Demonstrācijas mērķis ir parādīt smagu, ļaundabīgi noritošu, savlaicīgi neārstētu slimību, kas nenoritēja slēpti un nemanāmi. Pacients, jauns cilvēks, dzīvoja netālu no Rīgas, tomēr neapmeklēja ārstu, neārstējās. Analizējot šo klīnisko gadījumu, ir parādītas problēmas un sarežģījumi, kādi var rasties smagu un novājinātu pacientu ārstēšanā.
Čērga-Strosas (Churg-Strauss) sindroms jeb alerģisks granulomatozs angiīts ir vidējo un mazo asinsvadu autoimūns vaskulīts, kas izraisa to nekrozi. Diagnostiski sarežģīts gadījums, samērā reti sastopams. Slimība ir smaga, arī prognoze nav īpaši pozitīva. Kādu brīdi nevarēja izslēgt paraneoplastisko sindromu, bet ādas muskuļu biopsija netika veikta hemorāģisko izsitumu dēļ.
Mūsu žurnāla iepriekšējā numurā varējāt lasīt par agrīnajām sāpēm locītavās: kā pēc iespējas agrāk diagnosticēt artrītu, taktiski pareizi sākt terapiju un tādējādi visefektīvāk palīdzēt pacientiem. Šoreiz – par hroniskajām locītavu sāpēm.
Reimatologa ambulatorajā pieņemšanā biežākā saruna ar pacientu ir par sāpēm locītavās. Iztaujājot pacientu, svarīgi saprast, vai tiešām sāp locītavas vai arī sāpes, kas projicējas locītavas apvidū, rodas mīksto audu iekaisuma dēļ. Šoreiz par sāpēm locītavās, kas sākušās nesen, un par hroniskām sāpēm reimatiskiem pacientiem.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Kopš brīža, kad Endrjū Teilors Stils lika pamatus osteopātiskajam skatījumam uz slimību un cilvēka ķermeni, osteopātija kā ārstēšanas metode ir kļuvusi par šā brīža medicīniskās aprūpes neatņemamu sastāvdaļu. [1] Ārsta osteopāta galvenā loma ir palīdzēt ķermenim veicināt normālus fizioloģiskos procesus, kas atbild par labvēlīgas vides uzturēšanu katrai ķermeņa šūnai un, ja nepieciešams, cīnīties ar patoloģiskiem procesiem, kas traucē šai videi. [2; 14]
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.
Protonu sūkņa inhibitori (PSI), ko izmanto skābes refluksa kontrolei, ir saistīti ar palielinātu migrēnas un citu smagu galvassāpju risku, liecina jauna pētījuma rezultāti.