Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Apdegums ir traumas veids, un apdegumu var ārstēt gan ambulatori (galvenokārt ģimenes ārsta uzraudzībā), gan speciālista (kombustiologa) uzraudzībā Valsts Apdegumu centrā (VAC). Rakstā vēstīts par gadījumiem, kad pieļaujams apdeguma pacientu ārstēt ambulatori, un par situācijām, kad pacients jānosūta uz VAC. Aplūkotas termisku apdegumu ambulatorās terapijas iespējas, uzsvaru liekot tieši uz lokālo terapiju, pieaugušiem pacientiem.
Termins “tenisista elkonis” publikācijās pirmoreiz parādījās 1883. gadā, kad pieauga laterāla epikondilīta sastopamība lauka tenisa spēlētājiem, — tolaik šis sporta veids sāka kļūt populārs. Mūsdienās, kaut arī dažiem tenisa spēlētājiem šī problēma tiek konstatēta, laterāls epikondilīts lielākoties attīstās cilvēkiem, kam ikdienā jāveic atkārtotas kustības, — gleznotājiem, santehniķiem, mehāniķiem, pavāriem utt.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (<em>compartment syndrome</em>) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Osteoartroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās — skrimšļos. Tie kļūst mīkstāki un zaudē elastību. Izmainītie skrimšļu audi ir mazāk noturīgi pret slodzi un traumām, slodzes iespaidā sāk pastiprināti nodilt. Tajos sāk veidoties plaisas un defekti skrimšļu virsmās.
Ar nedzīstošu diabēta pēdas čūlu saistīta amputācija ir viena no komplikācijām, no kurām pacients baidās visvairāk. Un šīs bailes ir ļoti pamatotas. Ar cukura diabētu saistīta pēdas čūla un sekojoša amputācija tiek asociēta ar piecu gadu mirstības rādītāju.
Mainoties sezonām, mainās gan cilvēku, gan dzīvnieku uzvedība un darbības. Cilvēkam atkal jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, jāatceras, kā ir dzīvot vasarā, līdzīgi kā katru ziemu no jauna jāmācās iet pa slidenu ledu. Bieži cilvēki ar prātu vairāk ir darbā, prasmes un roku veiklība vēl nav pamodusies no ziemas miega.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
