Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Apdegums ir traumas veids, un apdegumu var ārstēt gan ambulatori (galvenokārt ģimenes ārsta uzraudzībā), gan speciālista (kombustiologa) uzraudzībā Valsts Apdegumu centrā (VAC). Rakstā vēstīts par gadījumiem, kad pieļaujams apdeguma pacientu ārstēt ambulatori, un par situācijām, kad pacients jānosūta uz VAC. Aplūkotas termisku apdegumu ambulatorās terapijas iespējas, uzsvaru liekot tieši uz lokālo terapiju, pieaugušiem pacientiem.
Termins “tenisista elkonis” publikācijās pirmoreiz parādījās 1883. gadā, kad pieauga laterāla epikondilīta sastopamība lauka tenisa spēlētājiem, — tolaik šis sporta veids sāka kļūt populārs. Mūsdienās, kaut arī dažiem tenisa spēlētājiem šī problēma tiek konstatēta, laterāls epikondilīts lielākoties attīstās cilvēkiem, kam ikdienā jāveic atkārtotas kustības, — gleznotājiem, santehniķiem, mehāniķiem, pavāriem utt.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (<em>compartment syndrome</em>) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Osteoartroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās — skrimšļos. Tie kļūst mīkstāki un zaudē elastību. Izmainītie skrimšļu audi ir mazāk noturīgi pret slodzi un traumām, slodzes iespaidā sāk pastiprināti nodilt. Tajos sāk veidoties plaisas un defekti skrimšļu virsmās.
Ar nedzīstošu diabēta pēdas čūlu saistīta amputācija ir viena no komplikācijām, no kurām pacients baidās visvairāk. Un šīs bailes ir ļoti pamatotas. Ar cukura diabētu saistīta pēdas čūla un sekojoša amputācija tiek asociēta ar piecu gadu mirstības rādītāju.
Mainoties sezonām, mainās gan cilvēku, gan dzīvnieku uzvedība un darbības. Cilvēkam atkal jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, jāatceras, kā ir dzīvot vasarā, līdzīgi kā katru ziemu no jauna jāmācās iet pa slidenu ledu. Bieži cilvēki ar prātu vairāk ir darbā, prasmes un roku veiklība vēl nav pamodusies no ziemas miega.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.