Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Apdegums ir traumas veids, un apdegumu var ārstēt gan ambulatori (galvenokārt ģimenes ārsta uzraudzībā), gan speciālista (kombustiologa) uzraudzībā Valsts Apdegumu centrā (VAC). Rakstā vēstīts par gadījumiem, kad pieļaujams apdeguma pacientu ārstēt ambulatori, un par situācijām, kad pacients jānosūta uz VAC. Aplūkotas termisku apdegumu ambulatorās terapijas iespējas, uzsvaru liekot tieši uz lokālo terapiju, pieaugušiem pacientiem.
Termins “tenisista elkonis” publikācijās pirmoreiz parādījās 1883. gadā, kad pieauga laterāla epikondilīta sastopamība lauka tenisa spēlētājiem, — tolaik šis sporta veids sāka kļūt populārs. Mūsdienās, kaut arī dažiem tenisa spēlētājiem šī problēma tiek konstatēta, laterāls epikondilīts lielākoties attīstās cilvēkiem, kam ikdienā jāveic atkārtotas kustības, — gleznotājiem, santehniķiem, mehāniķiem, pavāriem utt.
Ceļa locītavas endoprotezēšana ir efektīva metode, lai mazinātu sāpes un uzlabotu funkcionalitāti pacientiem ar ceļa locītavas osteoartrītu (OA). Tomēr pēcoperācijas locītavas nestabilitāte ir nozīmīgs faktors, kas var ietekmēt pacienta apmierinātību un funkcionālos rezultātus. Nestabilitāte, kas ir viens no biežākajiem revīzijas iemesliem (10—26 %) pēc totālas ceļa locītavas nomaiņas, [1] tiek saistīta ar intraoperatīvu neprecīzu saišu balansēšanu vai bojājumu, piemēram, mediālās kolaterālās saites (MKS) traumām, kuru sastopamības biežums tiek lēsts no 1,2 % līdz 2,7 %. [2]
Kas apvieno basketbolistus, tenisistus, vieglatlētus mešanas disciplīnās, peldētājus un cilvēkus ar citām vienveidīgām un atkārtotām kustībām pleca locītavā? Risks pleca locītavas bojājuma un arī atdures sindroma attīstībai. Subakromiāls atdures sindroms ir visbiežākais atdures sindroma veids pleca locītavā — ziņots, ka tas atbildīgs par 44—65 % no visiem sāpju gadījumiem plecā.
Slēgtas fasciālās telpas (SFT) sindroms (<em>compartment syndrome</em>) un ekstremitāšu tromboze dažādu patofizioloģisko faktoru ietekmē var radīt audu išēmiju līdz pat neatgriezeniskiem audu bojājumiem ekstremitātē. Salīdzinoši līdzīgie simptomi — sāpes, parēze (tūska) un parestēzija — var radīt grūtības diagnostikā arī pieredzējušiem mediķiem. Tomēr savlaicīga diferenciāldiagnoze ir būtiska, lai izvēlētos pareizo ārstēšanas stratēģiju un novērstu nopietnas sekas.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
Osteoartroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kurai raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās — skrimšļos. Tie kļūst mīkstāki un zaudē elastību. Izmainītie skrimšļu audi ir mazāk noturīgi pret slodzi un traumām, slodzes iespaidā sāk pastiprināti nodilt. Tajos sāk veidoties plaisas un defekti skrimšļu virsmās.
Ar nedzīstošu diabēta pēdas čūlu saistīta amputācija ir viena no komplikācijām, no kurām pacients baidās visvairāk. Un šīs bailes ir ļoti pamatotas. Ar cukura diabētu saistīta pēdas čūla un sekojoša amputācija tiek asociēta ar piecu gadu mirstības rādītāju.
Mainoties sezonām, mainās gan cilvēku, gan dzīvnieku uzvedība un darbības. Cilvēkam atkal jāpierod pie jaunajiem apstākļiem, jāatceras, kā ir dzīvot vasarā, līdzīgi kā katru ziemu no jauna jāmācās iet pa slidenu ledu. Bieži cilvēki ar prātu vairāk ir darbā, prasmes un roku veiklība vēl nav pamodusies no ziemas miega.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Miega traucējumi grūtniecības laikā ir bieži sastopami, un ASV bieži tiek izmantoti nebenzodiazepīnu sedatīvas miega zāles (z-zāles) to korekcijai. Tomēr pastāv ierobežoti pierādījumi par šo medikamentu drošumu auglim. Lai izvērtētu, vai z-zāļu ekspozīcija pirmajā trimestrī veicina iedzimtu defektu attīstību, veikts kohortas pētījums ASV.
