Priekšlaicīga ejakulācija (PE) jeb ejaculatio praecox ir ļoti izplatīta vīriešu seksuālā disfunkcija. 1943. gadā Šapiro publicēja pirmo rakstu par priekšlaicīgu ejakulāciju, ziņojot par vairāk nekā 1000 PE gadījumiem. Tā joprojām ir relatīvi slikti izprasta patoloģija. Pacienti ar PE bieži vien nevēlas apspriest problēmu ar ārstu, un diemžēl daudzi ārsti nezina par PE pareizu diagnostiku un ārstēšanu. Tāpēc pacientiem ar PE nereti tiek noteikta nekorekta diagnoze – visbiežāk erektilā disfunkcija – un ordinēts nepiemērots terapijas līdzeklis.
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Priekšdziedzera vēzis (PV) ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem vīriešiem. Šobrīd aktuāla problēma priekšdziedzera vēža ir agrīna diagnostika, t.i., gadījumi, kad digitāli rektāli prostata ir neizmainīta, bet aizdomas par malignitāti rada paaugstināts PSA līmenis asins serumā. Īpaši svarīga būtu agrīnā prostatas vēža diagnostika agresīva prostatas vēža slimniekiem, jo mirstību no prostatas vēža pārsvarā veido šie vēža gadījumi. Pētījumos pierādīts, ka ar mūsdienu vizualizācijas metodēm ir iespējams uzlabot audzēja lokalizāciju prostatā, savukārt tas ļauj tēmēti veikt biopsiju.
Niktūrija ir viens no nepatīkamākajiem un biežākajiem simptomiem pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH). LPH ir lēni progresējoša slimība un dzīvībai tiešus draudus nerada, tomēr tās komplikācijas var būt dzīvībai bīstamas. Arī niktūrija ar hronisku neizgulēšanos ir nopietns drauds gan vīrieša, gan viņa partneres veselībai. [1]
Ja paskatāmies uz visām slimībām (ne tikai vīriešu) vispār – kuras ir visizplatītākās? Sirds–asinsvadu slimības? Cukura diabēts? Reproduktīvās medicīnas speciālisti uzskata, ka neauglība, kas skar ap 15% pāru, ir pati izplatītākā “slimība” (pēdiņās lieku tāpēc, ka šā stāvokļa apzīmējums, iespējams, varētu šķist atšķirīgs no slimības apzīmējuma tās tradicionālajā izpratnē).
Kopējā nakts enurēzes izplatība bērniem 5 gadu vecumā ir starp 5 un 10%. 12-14 gadu vecumā enurēzes izplatība ir vairs tikai 2-3%, bet pēc 15 gadu vecuma 1-2%. Vidējais enurēzes reižu skaits nedēļā ir 2 naktis. Aprēķināts, ka septiņi no 100 bērniem, kas slapināja gultā 7 gadu vecumā, to turpina darīt arī pieaugušo vecumā, tāpēc būtiska ir agrīna ārstēšanas sākšana. Svarīgi ārstēt enurēzi ir arī tāpēc, ka pierādīts - enurēze saistīta ar bērna psiholoģisko veselību.
Imūnhistoķīmijas attīstības pirmajos gados 20. gadsimta sākumā antivielas pret interesējošiem antigēniem ieguva pats izmeklētājs. Mūsdienās ir daudz kā poliklonālu, tā monoklonālu antivielu. Pataloganatomu praktiskajā darbā antivielas ir neaizstājama izmeklējumu sastāvdaļa. Ar imūnhistoķīmijas metodēm atklāj šūnu un audu komponentu (antigēnu) in situ, pateicoties tā sasaistei ar iezīmētajām antivielām. [1] Mūsdienās imūnhistoķīmiskās metodes ir izmeklējuma obligāta daļa, jo tikai šīs metodes nodrošina lokalizācijas specifisko vizualizāciju dažādu šūnu audos, hormonos un to receptoros, fermentos, imūnglobulīnos, šūnu komponentos un pat atsevišķos gēnos un palīdz izprast sekretoros un sintētiskos procesus.
"Vīriešus var nosaukt par laimīgiem: iespēja nomirt ar prostatas vēzi ir daudz lielāka nekā iespēja nomirt no prostatas vēža," - žurnālā New York Times rakstīja Richard Ablin. [1] Ik gadu 30 miljoni amerikāņu vīriešu veic prostatas vēža (PV) sijājošo atlasi (skrīningu) ar PSA līmeņa noteikšanu: 16% vīriešu nosaka diagnozi "prostatas vēzis", bet tikai 3% vīriešu mirst no šīs saslimšanas. [1; 2] PSA noteikšana asins serumā - prioritāra, bet ne viennozīmīga metode agrīnas saslimšanas diagnostikā. [1]
Joprojām ļoti aktuāla tēma vīriešiem ir dažādi urinēšanas traucējumi, kas izpaužas ar urinācijas biežuma, urīna strūklas stipruma izmaiņām un urīna daudzuma sadalījumu starp dienu un nakti. Daudzus gadus tika uzskatīts, ka galvenais iemesls ir labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH). Pēdējā laika pētījumi liecina, ka ne vienmēr vainīga LPH, kas bieži var būt vien kā histoloģiska struktūra, bet iemesls var būt arī cita patoloģija.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
