Kad profesori pieliek sarunai punktu, pulk-stenis rāda astoņi vakarā. Valdis Pīrāgs aizsteidzas nolikt svecīti pie Rīgas pils mūra sienas (saruna notiek Lāčplēša dienas vakarā - aut.). Īpašās dienas noskaņā saruna par to, kā mūsdienās traktēt jēdzienu "māksla" Paula Stradiņa slavenajā teicienā "Medicīna ir amats, zinātne un māksla", aizplūst daudz dziļākās dimensijās. Par latviešu tautas izdzīvošanas gēnu. Par to, kā mainījusies ciešanu jēga.
Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Viņš ir jauns, vesels, izskatīgs, izglītots, Eiropā pazīstams ērģelnieks, muzikologs, filozofs. Viņu sagaida spoža karjera civilizētajā pasaulē. Taču viņš to pamet, lai dotos uz mežonīgiem džungļiem ārstēt afrikāņus. Bet tieši tas viņam vēlāk atnes pasaules slavu. Šis cilvēks ir ALBERTS ŠVEICERS (1875–1965) – leģendārais ārsts, domātājs, muzikologs, teologs, Nobela Miera prēmijas laureāts.
Izcils skolotājs, mentors, ātrs gan savā fiziskajā, gan domu skrējienā, ar plašu skatu uz dzīvi. Piemērs, kā kritiskā brīdī pārvarēt grūtības. Zinātnieks – 1943. gadā no Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīnikas, kur viņš bija nosūtīts apgūt moderno gastroskopiju, pārveda pirmo cieto gastroskopu un kļuva par pirmo latviešu gastroenterologu endoskopistu, vēlāk izstrādājot oriģinālu teoriju par žultsakmeņu alerģiski infekciozo izcelsmi patoloģiski izmainītas zarnu mikrofloras ietekmē. 5. oktobrī, atzīmējot profesora
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
1907. gadā, neilgi pēc politisko bēgļu Raiņa un Aspazijas apmešanās uz dzīvi Šveices dienvidos, nopietni sašķobījās dzejnieces veselība*. Viņas hroniskajām, no dzimtenes līdzatvestajām kaitēm “saulainajā stūrītī” pie Lugānas ezera pievienojās jauna liga: bieži un mokoši sāka streikot Aspazijas gremošanas trakts.
Kad aprīlī Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Oskaram Kalējam par sirds ritma traucējumu nefarmakoloģisko metožu ārstēšanas ieviešanu un attīstību Latvijā pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, AS “Latvijas Gāze” un Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības fonda 2013. gada balvu, Sirds ķirurģijas centra vadītājs Romans Lācis par kolēģi sacīja, ka viņš ir viens no Latvijas izcilākajiem kardiologiem, daudzu jaunu ideju nesējs un studentu mīlēts pasniedzējs.
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
