Kad IVETA GOLUBOVSKA, būdama 3. kursa studente, vēroja, kā strādā mediķi Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā, viņai gluži kā zibens spēriens galvā iešāvās doma — šī ir mana vieta! To aptvērusi, viņa mērķtiecīgi rīkojās, lai pietuvotos savam sapnim. Un tas viņai izdevies par visiem simt procentiem.
Būs jābūt atvērtam nezināmajam svešā pilsētā vai jāstāv rindā uz praksi, varbūt jāstājas bezdarbniekos. Kursos vai pašmācības ceļā būs jāmācās uzņēmējdarbība, jāzog laiks ģimenei, jāliek lietā izdoma, jāiesaista izpalīdzīgi draugi, radi... Tas viss — lai tiktu pie savas prakses!
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
AGNESE RITENE pēc aicinājuma ir farmaceite, vada vairākas aptiekas pašas dzimtajā pilsētā Tukumā, arī Liepājā, Jēkabpilī, Valmierā un rūpējas arī par mazākām lauku aptiekām un aptieku filiālēm, kas darbojas novadu centros.
ILZE KREICBERGA neonatoloģijai veltījusi vairāk nekā 30 gadu. Pievērsties šai medicīnas jomai viņu mudinājis kāds personīgs notikums, bet, kad pēc obligātās sadales viņa, dzimusi rīdziniece, nonāca Dobeles slimnīcā, bija skaidrs: mazpilsētā viņa noteikti nepaliks.
Ir cilvēki, par kuriem teic, ka viņi ir koši. Viņi var patikt, var nepatikt, bet savu košumu viņi saglabā. Un tas pavīd dažādos veidos: smaidā, uzrunā, straujās kustībās, izteikumos, domās un pārdomās... Tik precīzi par ģimenes ārsti MARIKU GRŪSLI!
Ir pavēla pievakare nedēļas nogalē, un Stradiņa slimnīcas ķirurgs, Latvijā līdz šim vienīgās veiktās aknu transplantācijas grupas koordinators JĀNIS VILMANIS var rezumēt dienā paveikto.
Profesors VALDIS PĪRĀGS, Valsts pētījumu programmas biomedicīnā vadītājs, Latvijas Universitātes Senāta stratēģijas komisijas vadītājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, ir pārliecināts: šis Latvijai ir iespēju laiks uzņemties jaunus pienākumus medicīnā un zinātnē. Latvieši nav “maza tauta”.
Fonā skan mūzika no Miyazaki Hayao animācijas filmām. “Tās ir pasaulē labākās multiplikācijas filmas!” saka ANNA JURKOVSKA, fotogrāfe un Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta zobārste. Par Japānu viņai ir īpašs stāsts. Savā ziņā to var salīdzināt ar pirmo mīlestību, kad neizskaidrojamais klikšķis pēkšņi pieklikšķina krūšu rajonā un nekad nepalaiž vaļā.
Viņas e–pasts starp citiem iespurdz ar čalojošu vieglumu: “Labrīt, Rīga!” Pielikumā pievienotās atbildes šķiet uzspriegotas ar jaudu, ar kādu varētu iedarbināt elektrostaciju. Daudziem teikumiem galā viņa pievilkusi smaidiņu priecīgos ģīmīšus, it kā ķircinot pārvarētās grūtības. SIGNE DAUŠKANE–PLATACE.
