Ar žurnālu Doctus māksliniece Dina Dzelme sadarbojās kopš 2004. gada. Tā gada aprīļa numura Lieldienu noskaņu vāks ar oliņu bija pirmais Dinas darbs žurnālam Doctus. Veidojot Doctus vāka dizainu, Dina sadarbojusies ar fotogrāfēm Astrīdu Meirāni un Inesi Austrumu. Atskatoties uz paveikto, saskaitījām, ka Dina ir autore 101 Doctus vāka vizuālajam noformējumam. Interesants skaits...
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Gaiši dzeltenu vizītkarti "Premium Medical klīnika, JURIS BĀRZDIŅŠ, valdes priekšsēdētājs" saņemu kopā ar piebildi: "Šī ir viena no manām identitātēm." Daļa mūsu sarunas ir lēna, koncentrējot domas, līdz nonākam pie, kā man šķiet, viņa sirdij vistuvākās daļas - zinātnes, J. Bārzdiņa otrās identitātes, kas saistīta ar zinātnisko un akadēmisko darbību Latvijas Universitātē un Pasaules Bankas pētījuma projektā.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
MARTA VEITA mūs sagaida uz viesu nama "Pie Pliča" lieveņa. Tā ir leģendāra guļbūve - 1859. gadā te atvērta pirmā slimnīca Preiļos. Arī dakteri Veitu kolēģi sauc par Preiļu leģendu. Nostrādājusi šajā pilsētā gandrīz 50 gadu - par internisti, tad ģimenes ārsti, daudziem kolēģiem bijusi skolotāja, padomdevēja. Erudīta, inteliģenta, ļoti gaiša un pacientu mīlēta. Pelnīti. Viņai allaž pirmajā vietā bijis slimnieks. Mājas, privātā dzīve - pēc tam. Tagad daktere, aktīvās gaitas pabeigusi, pārceļas uz Carnikavu. Smaidot stāsta, ka ar pacientu pārrakstīšanu bijusi pamatīga "ambrāža". Tik ļoti sarasts, grūti šķirties!
Tik ļoti ierasts runāt par sirds-asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām, jo mirstības un darba nespējas līmenis to dēļ ir augsts. Taču reti pieminēts, ka muskuloskeletālās sistēmas slimības (MSS) - arī autoimūnie artrīti - būtiski palielina slogu uz valsts ekonomiku, jo darbaspējīgs cilvēks agrīni un korekti nediagnosticētas slimības dēļ bez kvalitatīvas ārstēšanas un rehabilitācijas kļūst par invalīdu un sociālo pabalstu saņēmēju, nevis ar savu darbu turpina aktīvi radīt pievienoto vērtību.
Dagdā kūsā dzīvība. Bērni no skolas dodas mājās. Veselības centrā, kur strādā ģimenes ārste OLGA GOLUBE, rosās strādnieki - atvestas Eiropas iepirkuma mēbeles. Daktere Golube rāda jauno krēslu, ar lepnumu izrāda skaisti iekārtotās prakses telpas.
1908. gada novembrī slaveno Šveices internistu dr. Hermani Zāli (Sahli) cerībā uz panaceju uzrunāja izmisusi, frustrācijas un slimību nomocīta ārzemniece, vārdā Amalia Herkir. Viņas dzimtenē Baltijas jūras krastos, kuru svešiniece kopā ar vīru Jāni Pliekšānu (Raini) pirms dažiem gadiem bija pametusi, no autoritatīvā režīma vajāšanas glābjoties, šo sievieti pazina kā dzejnieci Aspaziju. Sagurušajā sirdzējā gan bija grūti sazīmēt spožo, ugunīgo mākslinieci, kuras spārnotais vārds vēl nesen, 1905. gada revolūcijai Krievijas rietumu pierobežā kulminējot, bija “metis degli tūkstoš sirdīs”. Bernē sagurusī un nomāktā “Herkir kundze” bija ieradusies no tāla Dienvidšveices nostūra. No Kastaņolas ciema Lugānas ezera piekrastē, kur latviešu bēgļi Aspazija un Rainis, slēpdamies zem svešas identitātes, bija patvērušies kopš 1906. gada marta. Kas zina, vai sirgstošā dzejniece būtu uzdrīkstējusies mērot tālo ceļu uz Berni, lai svešajā pilsētā meklētu palīdzību pie “paša Zāli”, ja vien...
Bijis iecirkņa terapeits, ceha ārsts, divas reizes ar pārtraukumiem Liepājas reģionālās slimnīcas Kardioloģijas nodaļas vadītājs, bet kopš 2006. gada invazīvais kardiologs, kas strādā sirds katetrizācijas laboratorijā Liepājas slimnīcā – tāds ir ārsta ALFRĒDA LĪBIŅA īsais profesionālais gājums. Dzimis rīdzinieks, kas pirms 34 gadiem pārcēlās uz Liepāju – uz sievas Agritas, arī ārstes, dzimto pilsētu – ar domu: ilgi te nepalikšu! Diezin kam tagad būtu jānotiek, lai viņš no Liepājas aizietu?!
