No medicīnas attālinātie par bērnu acu ārsti Sandru Valeiņu pirmo reizi, iespējams, izdzirdēja pērn kāda negadījuma dēļ. Mediķi izmeklēšanai nodeva materiālus par mātes iespējamo vardarbību pret savu vājredzīgo nepilngadīgo meitu, ārstes ilggadējo pacienti.
Slimnīca “Ģintermuiža” pirms 125 gadiem Jelgavā tika veidota kā 15 gultu patvēruma vieta garīgi slimajiem. 1980. gados piedzīvojusi ziedu laikus, kad te reizē ārstējās vairāk nekā 1300 pacientu un slimnieki gulēja divos stāvos, bet vēlāk – pārmaiņas un līdzīgi daudzām valsts iestādēm nežēlīgu “griešanu”. Šodien “Ģintermuiža” ieguvusi jaunu veidolu un vizuāli pievilcīgu tēlu.
Dermatoloģei KRISTĪNEI ROZNIECEI ir divi vaļasprieki – augstkalnu alpīnisms un airēšana. No fiziskās sagatavotības puses vērtējot, grūtāka viņai šķiet kāpšana kalnos. Šim hobijam nepieciešami pamatīgi izturības treniņi. “Galvenais saglabāt mieru, nekrist panikā, uzvarēt cīņā ar sevi, neatlaidīgi virzīties uz mērķi. Ekstrēmi sporta veidi palīdz audzināt raksturu,” domā Kristīne un piebilst – arī darbā ar pacientiem nepieciešams stingrs un nosvērts raksturs.
“Kas tad ir anesteziologs? Klusējošais aizmidzinātājs! Slimnieki lielākoties viņu nemaz nepamana,” smejas Biruta Mamaja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” anestezioloģe. Par pašu profesori Mamaju gan to nevar teikt, viņas skaļo balsi nevar nedzirdēt un spilgto personību nevar nepamanīt!
Opera ir kā liela burvju lāde, kur var iebāzt roku un izvilkt katrreiz citu kāda laikmeta dzīves aspektu: mīlestību, naidu, atriebību, kaislības. Izrāžu varoņi arī slimo un mirst. Var pamanīt noteikta laikmeta sabiedrības attieksmi un izpratni par anatomiju, anestēziju, sāpju vadību, depresiju, psihozēm un, protams, alķīmiju un placebo. Itāļu operas pazinējs un operdziedātājs (baritons) KARLO MENARDI (Carlo Menardi) pēc Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja lūguma izpētīja vairāku XVIII un XIX gadsimta operu sižetu līkločus un atrada daudz liecību par tā laika medicīnas izpratni.
“Trīsdesmit gadi ir vecums, kad ir lielais profesionālais vilnis. Tas ir jāķer, un es to daru,” saka radioloģe SANITA PONOMARJOVA, kas pusgadu stažējās Reimsas universitātes slimnīcas radioloģijas nodaļā Francijā.
Piecdesmitgadnieks, taču ar divdesmitgadniekam līdzvērtīgu aizrautību un dzirksti acīs – īpaši, kad runā par lietām, kas paveiktas, saprastas, izdzīvotas, bet vēl jo vairāk – kas plānotas un iecerētas. Apzinās un vārdos nekautrējas uzsvērt savu vērtību un paveikto darbu nozīmīgumu. Demokrātiskā stila vadītājs.
Kāpēc ārsts izvēlas doties politikā un kas kopīgs ārsta un valstsvīra darbā, atbild Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, anesteziologs-reanimatologs GUNDARS DAUDZE
Par uroloģi-onkoloģi DZINTRU LITAVNIECI, Liepājas reģionālās slimnīcas Uroloģijas nodaļas vadītāju, galvaspilsētas kolēģi saka: Dzintra ir viena no spēcīgākajām savas nozares pārstāvēm Latvijā un, tieši pateicoties viņai, Liepājas slimnīca ir visspēcīgākā uroloģijas jomā starp Latvijas reģionālajām slimnīcām. Pēc medicīnas studiju beigšanas jaunā daktere atgriezās dzimtajā pilsētā ar mērķi sevi pierādīt, nevis būt maza “skrūvīte” galvaspilsētā.
Kad esmu sarunājusi tikšanos ar SANTU PURVIŅU, mani nepamet tēlu kaleidoskops. Iepriekš Santu nepazīstu, tālab pēc sava prāta vizualizēju sievieti enduro motobraucēju – spēcīga auguma, nedaudz robusta. Liels ir mans izbrīns, kad, atverot Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras profesores (nule aprīlī iegūts šis akadēmiskais grāds!) Santas Purviņas kabineta durvis, man pretī smaida smalka, sievišķīga, simpātiska būtne.
