Izcils skolotājs, mentors, ātrs gan savā fiziskajā, gan domu skrējienā, ar plašu skatu uz dzīvi. Piemērs, kā kritiskā brīdī pārvarēt grūtības. Zinātnieks – 1943. gadā no Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīnikas, kur viņš bija nosūtīts apgūt moderno gastroskopiju, pārveda pirmo cieto gastroskopu un kļuva par pirmo latviešu gastroenterologu endoskopistu, vēlāk izstrādājot oriģinālu teoriju par žultsakmeņu alerģiski infekciozo izcelsmi patoloģiski izmainītas zarnu mikrofloras ietekmē. 5. oktobrī, atzīmējot profesora
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
1907. gadā, neilgi pēc politisko bēgļu Raiņa un Aspazijas apmešanās uz dzīvi Šveices dienvidos, nopietni sašķobījās dzejnieces veselība*. Viņas hroniskajām, no dzimtenes līdzatvestajām kaitēm “saulainajā stūrītī” pie Lugānas ezera pievienojās jauna liga: bieži un mokoši sāka streikot Aspazijas gremošanas trakts.
Kad aprīlī Rīgas Stradiņa universitātes profesoram Oskaram Kalējam par sirds ritma traucējumu nefarmakoloģisko metožu ārstēšanas ieviešanu un attīstību Latvijā pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, AS “Latvijas Gāze” un Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības fonda 2013. gada balvu, Sirds ķirurģijas centra vadītājs Romans Lācis par kolēģi sacīja, ka viņš ir viens no Latvijas izcilākajiem kardiologiem, daudzu jaunu ideju nesējs un studentu mīlēts pasniedzējs.
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Latvijas Sarkanā Krusta Rīgas sociālā centra “Gaiziņš” naktspatversme atrodas Rīgas Centrāltirgus teritorijā – izdevīgā vietā gan policijai, kas atved nakšņotājus, gan arī pašiem klientiem. Tāpēc tā gandrīz visu gadu ir pārpildīta. Personāls strādā kādreizējā policijas iecirkņa telpās. Ārsta palīga EDGARA SĪMAŅA pamatdarba vieta ir Neatliekamās palīdzības Rīgas reģionālā centra apakšstacija “Centrs”, taču nu jau piekto gadu viņš piestrādā arī naktspatversmē “Gaiziņš”. Pieradis uz dzīvi raudzīties pozitīvi, viņš arī par “Gaiziņa” iemītniekiem, kas pārsvarā ir alkoholiķi, runā tieši, taču tajā pašā laikā ar lielu sapratni un iejūtību.
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Zilganpelēkās acis, rāmas. Pie operāciju galda tās nekad nemeta zibeņus, allaž mierīga, pat vissarežģītākajās situācijās. Tāda viņa bija arī dzīvē – nepacēla balsi, konfliktos pagāja maliņā, stingru raksturu, skaidru prātu, atbildīga. Un maigu sirdi. Tā docenti JELLU UPMANI (1926–2012) raksturo kolēģi. Viņas skolnieki, tagad izcili profesori, saka: “Docente Upmane rūpējās par mums kā mamma, bija ieinteresēta, lai izaugam ne tikai par labiem profesionāļiem, bet arī labiem cilvēkiem.”
