Vortālā iAptieka.lv jau vairāk nekā divus gadus interesentiem ir radīta iespēja uzdot jautājumus aptiekāram. Cilvēki jautā par visdažādākajām veselības problēmām, to risinājumiem, medikamentiem, ārstniecības iestādēm utt. Vērojamā tendence nemitīgi pieaugt jautājumu skaitam varētu šķist pozitīva, jo raksturo cilvēku interesi par savu veselību. No otras puses – tā izgaismo pacienta un medicīnas profesionāļu komunikācijas problēmas, kurām ir bumeranga efekts un kuras var radīt virkni sarežģījumu.
Sarunājoties ar ASV Kentuki universitātes ekonomikas zinātņu profesoru GLENU BLUMKVISTU, kurš vairākus mēnešus veselības ekonomiskos aspektus centās izgaismot studentiem Rīgas Ekonomikas augstskolā, nevilšus domās jāatgriežas pie izsenis zināmās patiesības – vēlot otram veselību, vienlaikus vēlam arī labklājību ne viņam vien. Profesoram raksturīgs pozitīvs enerģisks skatījums, un viņa teikto ir viegli pieņemt par pareizu esam, taču tas norāda arī uz krietnas izaugsmes un izpratnes evolūcijas nepieciešamību, domājot par sistēmisku un ekonomiski pamatotu veselības aprūpes modeli nākotnē.
Privātā medicīna Latvijā attīstās, un tai ir potenciāls progresēt. Jo vājāka valsts apmaksātā medicīna, jo spēcīgāka privātā. Spriežot pēc pašreizējās situācijas, vismaz tuvākajā laikā šajā ziņā nekas nemainīsies. Tas, protams, neizslēdz valsts un privātās partnerības iespējas, kas atrisinātu ne vienu vien samilzušu problēmu.
Deviņdesmito gadu sākumā un vidū, kad ārvalstu farmācijas kompānijas Latvijā sāka atvērt pārstāvniecības, medicīniskā pārstāvja labi apmaksātais darbs pretstatā ārsta necilajai aldziņai daudziem medicīnas studiju beidzējiem šķita vilinošs. Postpadomju valstīs bija izveidojusies fantastiska situācija – farmācijas kompānijām nebija jāiegulda līdzekļi (nebūs precīzi teikt – nemaz, jo bija jāsniedz zināšanas par produktu, pārdošanas iemaņas) medicīnisko pārstāvju profesionālajā apmācībā, viņi darbiniekus noplūca no zara jau gandrīz gatavus. Zināmā mērā arī daudzi ārsti šo laiku atceras ar nostalģiju – medicīniskajiem pārstāvjiem nelika nīkt garajās pacientu rindās, jo vizītē taču bija atnācis kolēģis, kurš bija kā vēstnesis – atnesis nezināmo informāciju par jauniem medikamentiem, kas arvien vairāk ienāca Latvijas farmācijas tirgū. Tagad, informācijas laikmetā, daudzi pacienti atpazīst pie durvīm sēdošos ar koferīšiem rokās un ir dusmīgi, ka viņi atņem laiku ārstam. Kādas korekcijas laiks un konkurence ir ieviesusi medicīniskā pārstāvja profesijā? Vai labs pārstāvis ārsta un farmaceita skatījumā ir tas pats, kas kompānijas redzējumā?
Tā nu ierasts, ka līdz ar jaunu veselības ministru sabiedrība uz mirkli aiztur elpu – kādi pavērsieni tiks solīti, kāds kurss sekos? Kaut patiesībā dzīvei vajadzētu ritēt atbilstoši labi zināmam maršrutam. Jautājums – vai mums tāds ir? Varbūt veselības nozare joprojām piedzīvo pubertāti, sagaidot potenciālos satricinājumus un pārmaiņas? Skats uz 2008. gadu – bilanci un prognozi.
Kad 2004. gadā no Latvijas tirgus pazuda lētie NVS valstu medikamenti, sabiedrība kādu laiku viļņojās. Arī tagad nav neparasta situācija, kad ārsts vai medicīnas iestāde uzskata, ka pacientam vajadzīgas valstī nereģistrētas zāles. Un tomēr. „Labas ražošanas prakse nav bubulis, ar ko aizliedz lietot kādus medikamentus. Tas ir sabiedrībai ikdienā neredzamais aisbergs – liels farmaceitisko kompāniju darba ieguldījums, kas ir garants zāļu drošumam, kvalitātei un efektivitātei,” uzsver Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktore INGUNA ADOVIČA un Farmaceitiskās darbības atbilstības novērtēšanas nodaļas vadītāja IVETA VILCĀNE. No 2006. gada janvāra ar Labas ražošanas prakses atbilstības novērtēšanu nodarbojas ZVA, kas šo funkciju pārņēma no Farmācijas inspekcijas. Tiesa, šis process nenotika klasiskā izpratnē, jo speciālisti, kas strādā šajā jomā, tika meklēti pilnībā no jauna.
Pēc trim gadiem mediķu trūkums Latvijā būs mērāms ne vairs simtos, bet jau tūkstošos... Ko darīt? Uz cilvēkresursu problēmām medicīnā Doctus piedāvā palūkoties no trim atšķirīgiem skatu punktiem: Veselības ministrijas, lokālas daudzprofilu slimnīcas vadītāja un jauna ārsta pozīcijas.
Darbs veselības aprūpes jomā ir un vienmēr būs saistīts ar zināmu risku. Cik drošas darba vietas ir Latvijas medicīnas iestādes? Statistika par ievainojumiem un inficēšanos darba laikā rāda – Latvijas mediķiem tā nav problēma. Viņi paši gan ir citās domās...
Ļaujamies mašīnu straumei, kas mūs nes Viļņas centra virzienā, līdz ceļu aizšķērso remontdarbi, iedzenot spēkratus šaurā piltuvē. Cik atpazīstami! Guļamrajoni manāmi strauji apaug ar augstceltnēm, vecie nami tiek ieģērbti stalažu mēteļos, bet veloceliņu ierīkošanai kaimiņi atraduši vienkāršu risinājumu – platākās ietves ar baltu krāsu lentu brālīgi sadalījuši starp riteņbraucējiem un kājāmgājējiem. Sarunās satiktie lietuvieši atzīst: arī viņus satrauc algas, kas velkas nepieklājīgā astē, un tuvinieki, kas strādā īru, britu būvlaukumos, bāros, fabrikās, viesnīcās un siltumnīcās un diemžēl savus bērnus arvien biežāk izvēlas skolot šajās zemēs, nevis atgriezties mājās. Starp citu, lietuvieši šajā ziņā apsteidz latviešus.Līdzību uzskaitījumu varētu turpināt, jo profesionālās ikdienas sajūta, kurā ar Doctus dalījās lietuviešu farmaceite un ģimenes ārste, ir ļoti tuvas mūsējai. Par to divi stāsti.
Nule kā parakstīta deklarācija par ārstu un farmācijas firmu sadarbības principiem, par ko presē un portālos jau lasām ironiskas piezīmes. Par to, ka ētikas kodeksi dzīvo paši savu dzīvi uz papīra, kamēr karā (konkurences cīņā) visi ieroči ir labi. Kā ir patiesībā? Doctus diskusijas dalībnieki vērtē – tie ir atsevišķi gadījumi, izrādītā labā griba ir solis pareizajā virzienā. Pēc šīs diskusijas gan nepamet sajūta, ka lielākoties tomēr runājam par uzvedības etiķeti, nevis par ētiku – tikumisko normu sistēmu vai morāles filozofiju. Seneka vēstulēs Lūcijam par ētiku reiz rakstīja: „Tu zini, kura līnija ir taisna. Ko tas tev līdz, ja nezini, kas ir taisnais dzīvē.” Un viņam bija taisnība.
