Agrīni sācies 2. tipa cukura diabēts asociējas ar lielāku insulīna rezistenci, ātrāku bēta šūnu funkciju samazinājumu, agrīnākām un smagākām komplikācijām, kas noved pie palielinātas saslimstības un mirstības. [2]
2. tipa cukura diabēta attīstība iet soli solī ar aptaukošanos. Aptaukošanās bērniem un pieaugušajiem pēdējās trīs desmitgadēs daudzās pasaules valstīs ir dubultojusies.
Virssvars un aptaukošanās cilvēkiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir galvenais riska faktors 2. tipa cukura diabētam. Ja šie straujie procesi netiks apturēti, mūs sagaida globāla metaboliska krīze, kas var radīt postošas sekas ne tikai esošajai un nākamajai paaudzei, bet arī visai planētai. [3]
2. tipa cukura diabēta prevalence un incidence jauniem cilvēkiem
Saskaņā ar Starptautiskā Diabēta federācijas atlasu (Diabetes Atlas), jaunu cilvēku prevalence ar 2. tipa cukura diabētu vecuma grupā 20—39 gadi palielinājusies par 30 %, no 2,9 % (63 miljoniem cilvēku) 2013. gadā uz 3,8 % (260 miljoni) 2021. gadā. Dati pārliecinoši parāda, ka 2. tipa cukura diabēts vairs nav vidējā vecuma un vecu cilvēku slimība. Jāatzīmē, ka globālā mērogā vislielākais pieaugums vērojams Vidējos Austrumos un Ziemeļāfrikas reģionos (no 4 % līdz 8 %), savukārt vismazākais pieaugums ir Eiropā. [4]
SEARCH pētījumā par diabētu jauniešiem, kurā tika iesaistīti apmēram 3,5 miljoni respondentu no ASV, dati rāda, ka 2. tipa diabēta diagnoze vecuma posmā 10—19 gadi pēdējo 16 gadu laikā ir dubultojusies: 0,34 uz 1000 2001. gadā, bet 0,67 uz 1000 2009. gadā. [5]
Pieauguma tendenci apstiprina arī pētījumi citās valstīs. 2. tipa diabēta incidence lielā mērā atspoguļo prevalences tendences. Globālais slimību slogs (Global Burden of Disease) parāda, ka vecuma standartizēta 2. tipa cukura diabēta incidence visā pasaulē vecuma grupā 15—39 gadi palielinājusies par 56 %: no 117 uz 100 000 1990. gadā uz 183 uz 100 000 2019. gadā. [6]
Riska faktori jauniem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu
Aptaukošanās
Aptaukošanās ir viens no vadošajiem iemesliem 2. tipa cukura diabēta attīstībā. 85—90 % jauniem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu ir aptaukošanās diabēta diagnosticēšanas brīdī. Būtiski, ka 2. tipa cukura diabēta pieaugums jauniem cilvēkiem ļoti cieši atspoguļo tendenci saistībā ar virssvaru un lieko svaru bērnībā.
Adipozitāti nosaka ģenētika, bioloģija, veselības aprūpes pieejamība, mentālais statuss, sociālkulturālie un sociālekonomiskie faktori, indivīda dzīvesstils un citi apkārtējās vides stimuli. Ņemot vērā iepriekš nosauktos faktorus, aptaukošanās ir hroniska, recidivējoša un multifaktoriāla slimība. Tā apdraud gandrīz katru orgānu sistēmu ar vienlaikus pavadošām metaboliskām slimībām vai citām saistītām slimībām, tādām kā 2. tipa cukura diabēts, kardio- un cerebrovaskulārās slimības, vēzis; tā ietekmē gan fizisko, gan mentālo veselību, kas nav vienkārši atrisināms jautājums tikai ar svara samazināšanu vien. [7]
Protams, jāņem vērā arī citi faktori, taču svara mazināšanai ir svarīga loma insulīna jutības uzlabošanā 2. tipa cukura diabēta attīstības aizkavēšanā jauniem cilvēkiem ar aptaukošanos. Tas pierādīts novērojumu un intervences pētījumos.
Diētas faktori
Ar ogļhidrātiem bagātu produktu galvenie patērētāji ir bērni un jauni pieaugušie, sevišķi ASV. Nacionālās veselības un uztura pārbaudes aptaujas rezultāti rāda, ka vairāk nekā 40 % no dienas kalorijām bērniem un jauniešiem vecumā no 6 līdz 19 gadiem sastāv no ogļhidrātus saturošiem produktiem, piemēram, maize, makaronu ēdieni, kartupeļi un kukurūzas čipsi. [8]
Tāpat pietiekami daudzu pētījumu rezultāti ir pierādījuši, ka saldināti dzērieni ir riska faktors kardiometaboliskām slimībām un iemesls svara pieaugumam. Starptautiskajā pētījumā, izmantojot Globālo Diētas datubāzi, kas iekļauj datus par 185 valstīm, atklāja, ka jauni cilvēki ir vislielākā saldināto dzērienu patērētāju grupa visos reģionos. 2020. gadā 2,2 miljoni (9,8 %) jaunu 2. tipa cukura diabēta gadījumu tika attiecināti uz saldinātu dzērienu lietošanu ar vislielāko riska proporciju saldināto dzērienu uzņemšanā (15 %) jauniem cilvēkiem vecuma grupā 20—34 gadi. [9]
Svarīgi apzināties, ka indivīdiem ar agrīni sākušos 2. tipa cukura diabētu, visticamāk, ir ģenētiska predispozīcija, kas kopā ar neveselīgu diētu palielina aptaukošanās un diabēta risku.
Lai veicinātu veselīga uztura uzņemšanu, dažās valstīs tiek izmantota nodokļu pieeja, samazinot tos veselīgam uzturam un palielinot neveselīgajam, taču, lai noskaidrotu, cik efektīvi tas darbojas, nepieciešami ilgtermiņa pētījumi. Sabiedrība ir jāizglīto ar veselības iniciatīvām, informēšanu, veicot profilaktisku darbu, nevis cīnoties ar sekām.
Diabēts un aptaukošanās mātei grūtniecības laikā
Pārmērīgs uzturs sievietēm grūtniecības laikā var ietekmēt jaundzimušā metabolisko profilu. Ogļhidrātiem bagāta diēta mātēm gaidību laikā palielina risku mazulim piedzimt ar palielinātu svaru, garumu un insulīna rezistenci, kas ir saistīts ar diabēta attīstības risku vēlākā vecumposmā.
SEARCH pētījums parādīja: ja mātei grūtniecības laikā ir diabēts un aptaukošanās, izredzes saslimt ar 2. tipa cukura diabēta jaundzimušajiem pieaug attiecīgi par 5,7 un 2,8 reizēm. [10]
Ģenētikas nozīme 2. tipa cukura diabēta attīstībā jauniešiem un jauniem pieaugušajiem
Jauniem indivīdiem 2. tipa cukura diabēta attīstībā iedzimtībai ir daudz lielāka nozīme nekā vecākai populācijai. Diabēts ģimenē iepriekšējās paaudzēs ir svarīgs riska faktors. Ģimenes anamnēze satur vērtīgu genomisko informāciju, jo tā palīdz raksturot savstarpēju iedarbību starp vides, uzvedības un ģenētiskajiem faktoriem.
ASV tika veikts pētījums, kurā iekļauti 10 283 dalībnieki, sākot no 20 gadu vecuma un vecāki, no Nacionālās veselības un uztura pārbaudes aptaujas (National Health and Nutrition Examination Survey) laika posmā no 1999. līdz 2002. gadam. Diabēta prevalence indivīdiem, kuriem bija pirmās pakāpes radinieki ar diabētu (14,3 %), bija ievērojami augstāka, salīdzinot ar indivīdiem, kuriem ģimenes anamnēzē nebija diabēta (3,2 %). [11]
Pētījuma rezultāti pierāda, ka diabēts ģimenē ir spēcīgs prognostisks rādītājs diabēta prevalencei, tādēļ svarīgi ir veikt laicīgu skrīningu indivīdiem, kuriem ģimenes anamnēzē ir cukura diabēts.
2. tipa cukura diabēta patofizioloģija jauniešiem un jauniem pieaugušajiem
2. tipa cukura diabēts attīstās, jo ir neadekvāta insulīna sekrēcija kontekstā ar insulīna rezistenci, ar aptaukošanos saistītu hronisku iekaisumu un glikolipotoksicitāti. Jauni cilvēki ar 2. tipa cukura diabētu piedzīvo daudz straujāku bēta šūnu funkciju samazināšanos, salīdzinot ar vēlākos gados diagnosticētu 2. tipa cukura diabētu. Pētījumos ir atklāts, ka agrīni sācies 2. tipa cukura diabēts asociējas ar ikgadēju bēta šūnu funkciju samazinājumu par 20—35 %, turpretī pieaugušo vecumā bēta šūnu funkciju samazinājums gada laikā ir 7—11 %. [12]
Turklāt bēta šūnu disfunkcija jauniem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu RISE pētījumā parādīja lielāku insulīna rezistenci nekā pieaugušajiem, kam daļēji iemeslu var attiecināt uz hormonālo dinamiku saistībā ar pubertāti un lielāku aptaukošanās prevalenci. [13]
Tāpat kā pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu, arī jauniešiem un jauniem pieaugušajiem visbiežāk vērojams virssvars vai aptaukošanās. Turklāt aptaukošanās un tauku sadalījumam ir būtiska loma, nosakot abu — endogēnā un eksogēnā — insulīna efektivitāti. Palielināta viscerālā, hepatiskā un intramuskulārā tauku proporcija saistīta ar samazinātu insulīna jutību gan jauniem, gan vecākiem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu. Metaboliska aknu taukainā deģenerācija, kas atspoguļo hepatisko insulīna rezistenci, ir neatkarīgais riska faktors jauniem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu. Būtisks ir fakts, ka attiecības starp hepatosteatozi un 2. tipa cukura diabēta attīstību jauniem cilvēkiem ir spēcīgāka nekā vecākiem indivīdiem. [12]
Vēlīnās komplikācijas agrīni diagnosticētam 2. tipa cukura diabētam
Cilvēkiem, kuriem 2. tipa cukura diabēts sācies agrīni, ir daudz straujāka komplikāciju progresija, salīdzinot ar vēlīni sākušos diabētu. Rezultātā attīstās agrīnas un daudz smagākas mikro- un makrovaskulāras komplikācijas.
Šo apstiprina multicentrisks klīnisks TODAY pētījums, norādot, ka ar diabētu saistītās komplikācijas jauniem cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu parādās agrīni un attīstās straujāk. Pētījumā tika iesaistīti 500 jauni cilvēki vecuma grupā 10—17 gadi ar 2. tipa cukura diabētu un aptaukošanos, un viņi tika novēroti 15 gadu garumā. Kumulatīvā incidence hipertensijai bija 67 %, dislipidēmijai 51,6 %, diabētiskai nieru slimībai 54,8 %, perifēro nervu slimībām 32,4 %. Prevalence diabētiskai retinopātijai, ieskaitot smagākas stadijas, bija 13,7 % periodā no 2010. līdz 2011. gadam un 51 % periodā no 2017. līdz 2018. gadam. 60,1 % no visiem pētījuma dalībniekiem bija attīstījusies vismaz viena mikrovaskulāra komplikācija (pacientu vidējais vecums 26,4 ± 2,8 gadi, vidējais diabēta stāža ilgums 13,3 ± 1,8 gadi), vismaz divas komplikācijas bija attīstījušās 28,4 %. Turklāt šiem pētījuma dalībniekiem, lai arī reti, tomēr, neskatoties uz jauno vecumu, bija arī nopietni kardiovaskulārie notikumi. [14]
Cits pētījums, izmantojot Zviedrijas nacionālā Diabēta reģistra datus laika posmā no 1998. līdz 2012. gadam, parādīja, ka koronāro sirds slimību risks, kardiovaskulārā nāve un visu iemeslu nāve ir augstāka jaunākajā vecuma grupā cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu (2,1—4,3 reizes lielāks risks). Risks samazinās, diabētam sākoties vēlīnākā vecumā. Attiecīgi prognozētie zaudētie gadi 2. tipa cukura diabēta dēļ bija 4—5 gadi vīriešiem, 5—6 gadi sievietēm, ja diabēts diagnosticēts 60 gadu vecumā, 6—8 gadi vīriešiem, un 7—9 gadi sievietēm, ja diabēts diagnosticēts 40 gadu vecumā. [15]
Pieejamie pierādījumi liecina, ka agrīnā vecumā diagnosticēta diabēta vēlīno komplikāciju iemesls ir slikti kontrolētā glikēmija, kas saistīta ar nepietiekošu glikēmiju mazinošo terapiju, neregulāru zāļu lietošanu un klīnisko inerci.
Tāpat jāņem vērā arī mentālais stāvoklis, kā, piemēram, depresija, trauksme, kas skar gandrīz 20 % jaunu cilvēku ar 2. tipa cukura diabētu. [16]
Pacientu ar agrīnu 2. tipa cukura diabētu uzraudzība, vadība un prevencija
Lai arī ir pieejama efektīva ārstēšana un tehnoloģijas 2. tipa cukura diabēta pacientu aprūpes uzlabošanai, lielākā daļa klīnisko pētījumu neiekļauj indivīdus, kas ir jaunāki par 50 gadiem. Šī zināšanu plaisa kavē praktisko vadlīniju attīstību, kas pielāgotas šiem jaunajiem pacientiem. Jāņem vērā, ka jaunie cilvēki ar 2. tipa cukura diabētu saskaras ar papildu problēmām, tādām kā seksuālā disfunkcija, grūtniecības plānošana, drošu glikēmiju mazinošu līdzekļu lietošana sievietēm. [12]
Vēlīni sākusies 2. tipa cukura diabēta vadība fokusējas uz glikēmijas kontroli, bet nesenās vadlīnijas prioritizē svara mazināšanu ar GLP–1 receptoru agonistiem un citām svaru mazinošām terapijām. Piešķirot centrālo lomu adipozitātei pacientiem ar agrīnu 2. tipa cukura diabētu, ārstēšanas stratēģijas jāvirza uz intensīvām svara mazināšanas pieejām, ieskaitot dzīvesstila intervenci, uz remisiju fokusētu terapiju, farmakoterapiju un bariatrisko ķirurģiju. Agrīna svara samazināšana varētu būt vienīgā intervence, kas var mainīt slimības trajektoriju. [17]
Dzīvesstila intervencei ir būtiska nozīme 2. tipa cukura diabēta vadīšanā, ietverot strukturētas programmas, akcentējot diētas izmaiņas, palielinātu fizisko aktivitāti un uzvedības modifikāciju. Jauniem pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu ir jāfokusējas uz potenciālu 2. tipa cukura diabēta remisiju ar zemu kaloriju diētu, lietojot kvalitatīvus, rūpnieciski nepārstrādātus produktus. DiRECT pētījuma (The Diabetes Remission Clinical Trial) rezultāti parādīja, ka 46 % 2. tipa cukura diabēta pacientu sasniedza remisiju viena gada laikā, 12—20 nedēļas mainot diētu (825—853 kcal/dienā), lai gan paliekošs efekts bija tikai 10 % (12 dalībniekiem) piecu gadu follow-up periodā. [17]
Šobrīd pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ārstēšanas iespējas ir limitētas ar četrām apstiprinātām medikamentu grupām: metformīns, GLP1 receptoru agonisti, SGLT2 inhibitori un insulīns. [17]
Jauni pieaugušie tiek ārstēti atbilstoši vadlīnijām pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu. Būtiska ir agrīna 2. tipa cukura diabēta diagnostika un ārstēšanas sākšana.
Bariatriskā ķirurģija ir izvēles metode jauniem cilvēkiem ar aptaukošanos un agrīnu 2. tipa cukura diabētu, lai gan pētījumu dati balstās un mazu dalībnieku skaitu un trūkst ilgtermiņa iznākumu, sevišķi attiecībā uz sasniegtā efekta noturību un drošību. [17]
Aterosklerotisko kardiovaskulāro slimību risks cilvēkiem ar agrīnu 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami augstāks. Pētījumi parāda šī riska palielinājumu par 3 % katru gadu, ja 2. tipa cukura diabēts sācies pirms 40 gadu vecuma. Pašreizēja pieeja riska mazināšanai fokusējas uz optimālu glikēmijas kontroli līdzās stingrai asinsspiediena un lipīdu kontrolei, kas nozīmē agrīnu antihipertensīvo līdzekļu un statīnu terapijas sākšanu. [17]
Prevencijas pamatuzdevums ir laicīgi identificēt augsta riska indivīdus. Esošie dati norāda, ka progresija no normoglikēmijas uz 2. tipa cukura diabētu jauniem indivīdiem var būt strauja, sašaurinot agrīnas diagnostikas iespēju un laicīgu ārstēšanas sākšanu. Sistēmiskā pārskatā par 2. tipa cukura diabēta progresēšanu sievietēm ar gestācijas diabētu konstatēts, ka viņām šis progress bija 10 reizes augstāks nekā sievietēm bez gestācijas diabēta. [17]
Pieaugušajiem ar adipozitāti, kuri lieto GLP1 agonistus, kā, piemēram, semaglutīdu vai duālās darbības GLP1–GIP agonistu (piemēram, tirzepatīdu), ir būtisks 2. tipa cukura diabēta progresijas samazinājums trīs gadu follow-up periodā. [18; 19] Šis progresijas samazinājums palielina iespēju GLP1 agonistu terapijas lietošanai diabēta prevencijā jauniem pieaugušajiem, bet jāņem vērā izmaksas un jābūt noteiktai risku stratifikācijai.
