Cilvēkiem, kuri lieto metformīnu ir par 5 % zemākas izredzes, ka attīstīsies ar vecumu saistīta makulas deģenerācija, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto metformīnu.
Šobrīd grūtniecēm ar zināmu 2.tipa cukura diabētu vai gestācijas diabētu tiek rekomendēts insulīns glikēmijas kontrolei. Tiek spriests, vai metformīna pievienošana insulīnam varētu uzlabot neonatālos iznākumus šo grūtniecību gadījumā.
Ir pagājuši tikai divi gadi kopš iepriekšējo KDIGO (Kidney Disease: Improving Global Outcomes) vadlīniju atjauninājuma hroniskas nieru slimības un cukura diabēta pārvaldībā. Tas norāda, cik ātri šajā nozarē notiek pārmaiņas, virzās pētījumi un mainās rekomendācijas. Šajā rakstā — par būtiskākajām rekomendācijām atjaunotajās vadlīnijās. [1]
Metformīns ir pirmās izvēles zāles cukura diabēta ārstēšanai, taču ar to arī visai bieži neizdodas sasniegt izvirzītos mērķus un kontrolēt glikozes līmeni.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir viens no vadošajiem akluma iemesliem pasaulē, kam agrīnās slimības stadijās nav pieejama ārstēšana. Retrospektīvi pētījumi uzrādījuši saistību starp metformīnu un samazinātu VMD attīstības risku.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Līdz šim metformīna un statīnu ietekme uz vispārējo dzīvildzi pacientiem ar kastrācijas rezistentu prostatas vēzi nav līdz galam noteikta. Tāpēc, lai rastu pierādījumus metformīna un statīnu pievienošanai terapijā šai pacientu grupai, kas saņem abiraterona acetātu un prednizolonu (AAP), tika veikta sekundāra datu analīze iepriekš veiktiem pētījumiem.
Pēdējos gados pār ģimenes ārsta praksi vēlusies vesela problēmu gūzma, bet tāpēc nekur nav pazuduši diabēta pacienti, proti, pacientu grupa, kuru aprūpe ir ļoti kompleksa un dārga un kuriem vajadzīgi ilgtspējīgi un motivējoši risinājumi, jo skaidri zināms — tiklīdz groži palaisti vaļīgāk, gaidāma pasliktināšanās.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu metformīna lietošana ir saistīta ar zemāku locītavu endoprotezēšanas risku osteoartrīta dēļ, salīdzinot ar pacientiem, kuri neuzsāka ārstēšanu ar metformīnu.
Metformīns ir pirmās izvēles medikaments 2. tipa cukura diabēta (T2DM) ārstēšanā, tomēr pierādījumi, vai metformīna lietošana var palielināt visu cēloņu mirstību vai mirstību no sirds un asinsvadu slimībām pacientiem ar T2DM, joprojām nav pārliecinoši.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) var būt augstāks bipolāru traucējumu risks, bet risku var mazināt, lietojot metformīnu, secināts pētījumā.
Gestācijas cukura diabēts (GCD) ir bieža grūtniecības komplikācija, par ko uzskata jebkuras pakāpes glikozes panesības traucējumus, kas pirmo reizi attīstījušies grūtniecības laikā. Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas 2017. gada datiem, GCD katru gadu ietekmē aptuveni 14 % grūtniecību visā pasaulē, kas atbilst apmēram 18 miljoniem piedzimušo bērnu.
Metformīna lietošana pasargā no 2.tipa cukura diabēta attīstības pacientus ar augstu risku pat 15 gadus, īpaši tos, kuriem ir augsts sākotnējais glikozes līmenis un sievietes ar gestācijas diabētu.
Metformīna lietošana grūtniecības laikā mātēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) rezultējas retākos spontānos abortos un priekšlaicīgās dzemdībās, bet bērniem, kuri dzemdē ir saņēmuši metformīna ekspozīciju ir augstāks aptaukošanās risks vēlākos gados.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.