Visbiežāk ar miega traucējumiem saprot bezmiegu un elpošanas traucējumus miegā, piemēram, obstruktīvu miega apnoju, tomēr tās ne tuvu nav vienīgās miega slimības. Bezmiegs, obstruktīva miega apnoja un citas miega slimības — centrālas hipersomnolences slimības (narkolepsija, idiopātiska hipersomnija), nepietiekams miegs, ar miegu asociēti kustību traucējumi (nemierīgo kāju sindroms, periodiskas locekļu kustības miegā), diennakts ritma traucējumi un parasomnijas (staigāšana miegā, ātro acu kustību (rapid eye movement jeb REM) miega kustību traucējumi) — negatīvi ietekmē cilvēka veselību individuāli, un šie miega traucējumi tiek asociēti arī ar nozīmīgu sociālekonomisku slodzi veselības aprūpē, izglītībā, darba vidē, turklāt saistīti ar lielāku risku satiksmes negadījumiem. [3; 4]
Saskaņā ar literatūras datiem, ir pārliecinoši pierādījumi par to, ka nediagnosticētu un neārstētu miega traucējumu sekas pielīdzināmas citu, līdz šim plašāk izpētītu slimību sekām. Lai nodrošinātu optimālu aprūpi pacientiem ar miega traucējumiem un samazinātu ar šīm slimībām asociēto sociālekonomisko slodzi un mirstību, jāveicina izpratne par dažādiem miega traucējumiem, jāattīsta vienkāršas metodes miega traucējumu diagnostikai un jānodrošina izmaksu efektīva ārstēšana. [3; 4]
Labas veselības veicināšanai Amerikas Miega Medicīnas akadēmija (American Academy of Sleep Medicine) un Miega Izpētes asociācija (Sleep Research Society) cilvēkiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem rekomendē regulāru naktsmiegu vismaz 7 h ik nakti. [5; 6]
Regulārs naktsmiega ilgums mazāk par 7 h saistīts ar īsāku mūžu, cerebrovaskulārām un kardiovaskulārām slimībām, arteriālu hipertensiju, metabolisko sindromu, aptaukošanos, cukura diabētu, traucētiem neirokognitīviem procesiem, pasliktinātu imūnsistēmas darbību, veicinot uzņēmību infekciju slimībām, kā arī ar lielāku risku negadījumiem, kļūdām profesionālajā vidē, depresijai, sāpju panesības mazinājumam, paaugstinātam onkoloģijas un mirstības riskam. [3; 4; 7]
Centrāla hipersomnija
Svarīgākās centrālās hipersomnijas jeb pastiprinātas dienas miegainības slimības ietver narkolepsiju ar katapleksiju (1. tips) vai bez tās (2. tips), idiopātisku hipersomniju un epizodiskas hipersomnijas (Kleina—Levina sindromu). [10] Centrālas hipersomnolences slimības ir retas, tāpēc grūti izteikties par šo slimību patieso incidenci un prevalenci. Savukārt, ja pacientam ir citas CNS slimības, piemēram, multiplā skleroze, narkolepsiju var novērot līdz pat ¼ šo pacientu. [3]
Bez katapleksijas 1. tipa narkolepsijai raksturīga izteikti pastiprināta miegainība dienā, ar miegu saistītas halucinācijas un miega paralīze. Var būt arī miega inerce jeb miega “intoksikācija”, kad kādu laiku pēc pamošanās ir grūtības koncentrēt uzmanību, var būt smadzeņu migla un aizkaitinājums; īslaicīgas miega lēkmes dienas laikā, bezmiegs kā grūtības iemigt, miega fragmentācija u.c. Šo pacientu dzīves kvalitāti negatīvi ietekmē ne tikai slimības simptomi, bet arī plašs blakusslimību klāsts, piemēram, dažādi garastāvokļa traucējumi: nomāktība, sociāla izolēšanās, trauksme, kā arī lielāks risks virssvaram un miega apnojas attīstībai, metaboliskais sindroms, sāpju sliekšņa pazemināšanās, riski savainoties ikdienā, piemēram, gatavojot, darbojoties ar asiem priekšmetiem, kā arī lielāks risks ceļu satiksmes negadījumiem. [3; 11]
Izteikti pastiprinātās miegainības dienā dēļ šiem pacientiem var būt koncentrēšanās grūtības, nespēja noturēt uzmanību, atmiņas pasliktināšanās, kognitīvo un izpildfunkciju traucējumi, tāpēc pacienti ar narkolepsiju un idiopātisku hipersomniju var būt pakļauti lielākam bezdarba riskam. [14] Savlaicīga narkolepsijas un citu centrālu hipersomnolences slimību diagnostika var būtiski uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un veicināt veiksmīgu integrēšanos sabiedrībā.
Obstruktīva miega apnoja un citi elpošanas traucējumi miegā
Obstruktīva miega apnoja (OMA) ir viens no biežākajiem un literatūrā visplašāk aprakstītajiem elpošanas traucējumiem miegā. Atbilstoši Starptautiskajam miega slimību klasifikatoram elpošanas traucējumi miegā ietver arī centrālu miega apnoju, ar miegu saistītus hipoventilācijas sindromus un hipoksēmiju miegā. [16] Tiek lēsts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs OMA ir 33 % vīriešu un 17 % sieviešu, [17] bet dati par OMA sastopamības rādītājiem Eiropā variē līdz pat 44 % iedzīvotāju. [18]
Atpazīstamākie OMA simptomi ietver skaļu krākšanu naktī un elpas aiztures vai smakšanas epizodes miegā. [19; 20] OMA pacienti var sūdzēties arī par izteiktu miegainību dienā, rīta galvassāpēm, neizgulēšanās sajūtu un nogurumu jau pamostoties, var būt arī izteikta sausuma sajūta mutē. Virssvars ir viens no nozīmīgākajiem OMA riska faktoriem, tāpēc visiem pacientiem ar OMA risku jārekomendē pakāpeniska svara redukcija. [20]
Ja OMA ir īslaicīga un tiek nodrošināta adekvāta ārstēšana, prognoze lielākoties ir labvēlīga — atšķirībā no ilgstoši noritošas OMA, kad viens no izaicinājumiem ir pacienta līdzestība. [20; 21] Daudziem pacientiem jau līdz OMA diagnosticēšanai ir blakusslimības, kas saistītas ar paaugstinātu kardiovaskulāro un cerebrovaskulāro risku; neārstējot OMA, šo nelabvēlīgo notikumu risks būtiski paaugstinās, ikgadējo veselības aprūpes izmaksu apjoms pieaug. [20; 22; 23]
OMA asociēta arī ar pulmonālu hipertensiju, hiperkapniju, hipoksēmiju, negatīvu ietekmi uz sirds funkciju, sevišķi aptaukošanās gadījumā, hormonālu disbalansu, palielinātu risku 2. tipa cukura diabēta un metaboliskā sindroma attīstībai, kā arī ar lēnāku reakcijas laiku, kognitīvu gausumu, kas var rezultēties ar ceļu satiksmes negadījumiem, piemēram, OMA pacientam iemiegot pie transportlīdzekļa stūres. [24; 25] Jāatzīmē, ka arī kopējā dzīvildze pacientiem ar OMA ir saīsināta, salīdzinot ar vispārējo populāciju. [24; 25] Turklāt ar samērā pretrunīgiem rezultātiem publicēti arī vairāki pētījumi par erektilu disfunkciju
OMA pacientiem — pilnīgas vienprātības par patoģenētiskajiem mehānismiem līdz šim nav, bet tiek uzskatīts, ka OMA ir riska faktors erektilas disfunkcijas attīstībai. [26]
Nemierīgo kāju sindroms
Nemierīgo kāju sindroms (NKS) ir viens no biežākajiem kustību traucējumiem, kas asociēts ar iemigšanas grūtībām. Šī relatīvi bieži sastopamā (aprēķināts, ka ~ 7 % globāli) sensoriski motoriskā neiroloģiskā slimība nereti paliek neatpazīta. [3; 27]
Izteiktāks NKS ir sievietēm, bieži vien to novēro dzelzs rezervju deficīta gadījumā, kad feritīna līmenis zem 50 ng/ml. Ja pacientam ir NKS, 60 % gadījumu līdzīgas sūdzības ir arī citiem pacienta ģimenes locekļiem. NKS var attīstīties grūtniecības laikā, hronisku nieru slimību pacientiem, kuriem ordinēta dialīze, Parkinsona slimības pacientiem, urēmijas u.c. situācijās. [28]
Tā kā NKS nereti saistīts ar iemigšanas grūtībām, bezmiegs ir bieža komorbiditāte NKS pacientiem un var izpausties ne tikai kā iemigšanas traucējumi, bet arī kā grūtības noturēt miegu nepārtrauktu, pārāk agra pamošanās; var novērot arī citas miega slimības, piemēram, OMA. Var parādīties garastāvokļa traucējumi — trauksme, aizkaitināmība un depresija, reizēm pat suicidālas domas; starptautiskās publikācijās dati par visu cēloņu mirstības palielināšanos NKS pacientiem ir ļoti variabli: 30—90 %. [3; 29]
Šo pacientu sūdzības var ietvert arī pastiprinātu miegainību dienā un grūtības koncentrēties. Turklāt NKS biežāk ir pacientiem ar rezistentu arteriālu hipertensiju. [30] Tādējādi NKS ir asociēts arī ar lielākām izmaksām par veselības aprūpi un darba produktivitātes samazināšanos, tāpēc ir jāveicina izpratne par NKS, lai mazinātu slimības simptomus, uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti.
Citi miega traucējumi
Uzskaitītie miega traucējumi nav vienīgie stāvokļi, kas var negatīvi ietekmēt miegu un veselību, — šeit ietilpst arī nakts epilepsijas lēkmes, atsevišķas parasomnijas, ietverot REM miega uzvedības traucējumus un asociētas neirodeģeneratīvas slimības, piemēram, Parkinsona slimību. Par nakts epilepsijas un REM miega uzvedības traucējumu izraisīto sociālekonomisko slogu šobrīd trūkst precīzas informācijas, tāpēc ir būtiski turpināt šos jautājumus pētīt.
Arvien pieaugošā dzīves ritma un augsto prasību dēļ darbā, izglītībā un sadzīvē cilvēki nereti guļ mazāk par 7 h diennaktī, tāpēc raksta turpinājumā izvērtētas nepietiekama miega sekas.
Nepietiekama miega sindroms
Nepietiekama miega sindroms (NMS) nav gluži tas pats, kas bezmiegs. Saskaņā ar Starptautisko miega slimību klasifikatoru, NMS diagnostiskie kritēriji ietver izteikti pastiprinātu dienas miegainību vai īslaicīgu iemigšanu dienas laikā, vecumam neatbilstoši īsu miega laiku, kas ilgst vismaz trīs mēnešus lielākajā daļā dienu; miega laiku ierobežo modinātājs vai tas, ka pacientu pamodina kāds cilvēks, bet situācijā bez modinātāja un bez pamodināšanas pacients mēdz gulēt ilgāk (piemēram, brīvdienās vai nedēļas nogalēs), turklāt miega laika pagarināšana mazina dienas miegainību un citus saistītos dienas simptomus; vispirms šajā situācijā jāizslēdz citi nediagnosticēti miega traucējumi, medikamentu, nelegālu vielu lietošana, citi somatiski, neiroloģiski vai psihiatriski stāvokļi, kas varētu izskaidrot minētos simptomus. [16]
Tiek lēsts, ka NMS ar pastiprinātu dienas miegainību skar 9—24 % iedzīvotāju (lielāka sastopamība grupās ar zemāku sociālekonomisko statusu). [31]
Turklāt NMS biežāk ir darba sfērās ar pagarinātu darba laiku, maiņu darbu un pastiprināta stresa darbos, piemēram, veselības aprūpē strādājošajiem, ugunsdzēsējiem, policistiem. [32] Nepietiekams miegs var izraisīt atmiņas pasliktināšanos, negatīvi ietekmēt spriešanas un lēmumu pieņemšanas spējas, grūtības koncentrēties, garastāvokļa traucējumus, piemēram, diennakts ritma traucējumus, trauksmi, aizkaitināmību, halucinācijas, impulsivitāti, delīriju, psihozi un pat suicidālu uzvedību, turklāt cilvēks ar ilgstošu nepietiekama miega sindromu bieži vien pat neapzinās savu kognitīvo defektu. [33]
Nepietiekams miegs traucē funkcijas, ko mediē prefrontālā garoza, kas ietekmē atmiņu un uzmanību, jo sevišķi traucējot uzmanības noturēšanu. [36] Ir pierādīts: jo mazāks miega daudzums, jo izteiktāki kļūst kognitīvie traucējumi. Turklāt mikro snaudas jeb īslaicīgas iesnaušanās epizodes (mikromiegs) saistāmas ar neironu aktivitātes izmaiņām dažādos galvas smadzeņu reģionos (frontālajā daivā, talāmā u.c.), rezultējoties ar nomoda stāvokļa nestabilitāti. [37] Kognitīvās un psihomotoriskās funkcijas pēc 17 h ilga nepārtraukta nomoda perioda pielīdzināmas tādam pašam efektam, ko izraisa alkohola koncentrācija asinīs 0,05 %, savukārt 24 h ilgs nepārtraukts nomoda periods pielīdzināms alkohola koncentrācijai 0,1 %. [38]
Zināms, ka nepietiekams miegs palielina epilepsijas lēkmju, insulta, galvassāpju un Alcheimera slimības risku. [39; 40]
Neiroprotekcija — traucēta
Miegam ir arī ļoti būtiska neiroprotektīva loma — miega laikā notiek smadzeņu attīrīšanās un vielmaiņas galaproduktu izvadīšana. [41] Šo procesu veic glimfātiskā sistēma (līdzīgi kā ķermeņa limfātiskā sistēma). Tās darbība nomoda un miega periodā atšķiras. Miega laikā cerebrospinālā šķidruma jeb likvora plūsma pastiprinās, būtiski palielinot toksisko, kaitīgo vielu un dažādu vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu no neironiem un starpšūnu telpas. [42] Ir publicēti pētījumi, ka glimfātiskajai sistēmai var būt svarīga loma neirodeģeneratīvu slimību attīstībā, — tā attīra galvas smadzenes no dažādiem proteīnu agregātiem, piemēram, bēta amiloīda, tau proteīna un alfa sinukleīna, var veicināt sekundārā neironu bojājuma prevenciju pēc traumatiska galvas smadzeņu bojājuma. [42]
Situācijā, kad miega ir par maz vai tas ir nekvalitatīvs, glimfātiskajai sistēmai nav pietiekami daudz laika, lai veiktu savu funkciju, tāpēc notiek toksīnu, pārveidoto proteīnu un kaitīgo vielu uzkrāšanās. [42] Piemēram, Alcheimera slimības gadījumā notiek bēta amiloīda un tau proteīnu akumulācija, un tas vēl vairāk traucē miega—nomoda ciklu. [44] Miega deprivācija var rezultēties ar neironu mitohondriju bojājumu un apoptozes indukciju. [44] Ilgstošs nepietiekams miegs var veicināt arī Parkinsona slimības attīstību, notiek superoksīda produkcija locus coeruleus neironos, neirodeģenerācija un neironu bojāeja. [46]
Sāpju uztveres traucējumi
NMS saistīts arī ar sāpju panesības pasliktināšanos un hiperalgēziju. Nepietiekams miegs var provocēt galvassāpes, epizodisku un hronisku migrēnu ar vai bez auras un saspringuma tipa galvassāpes. [47] Gan ātro acu kustību jeb REM, gan ne ātro acu kustību jeb NREM lēno viļņu miega traucējumi izraisa sāpju sliekšņa pazemināšanos, pastiprinot sāpju uztveri. [48]
Cerebrovaskulāras slimības un citi neiroloģiski sindromi
NMS negatīvi ietekmē arī cerebrovaskulāro sistēmu, veicinot insulta attīstību tiešā un netiešā ceļā, turklāt pacientiem, kuri jau pārcietuši insultu, ir lielāks risks miega slimībām. Piemēram, OMA gadījumā, kas rezultējas ar nepietiekamu un nekvalitatīvu miegu, pastiprinās neironāls iekaisums, endotēlija disfunkcija un oksidatīvais stress, kas ir pamata patofizioloģiskie mehānismi insulta attīstībai. [49]
Zināms, ka cerebrāla išēmija veicina iekaisumu, un nepietiekams miegs šajā periodā vēl vairāk stimulē iekaisuma reakciju. [48] Akūts nepietiekams miega daudzums (40 h) nozīmīgi paaugstina plazmas iekaisuma marķieru interleikīna–1bēta, interleikīna–1 receptoru antagonistu, E–selektīnu un ICAM–1 līmeni. Miega traucējumu gadījumā tiek traucēta cerebrāla autoregulācija, tiek veicināta hipoperfūzija išēmijas skartajās zonās un traucēti mehānismi, kas sekmē atveseļošanos pēc insulta. [48]
Ir pierādīts, ka nepietiekams miegs var negatīvi ietekmēt arī epilepsiju, pazeminot lēkmju slieksni un palielinot epilepsijas lēkmju biežumu. [4]
Arī lēkmes, kas norit miegā, antikonvulsantu iespējamās blakusparādības, interiktāla epileptiforma aktivitāte var veicināt miega fragmentāciju, kas rezultējas ar nepietiekamu miegu un vēl lielāku risku epilepsijas lēkmēm. [4; 51]
Multiplā skleroze (MS) ir hroniska autoimūna neirodeģeneratīva CNS slimība un biežākais netraumatiskas invaliditātes cēlonis gados jauniem cilvēkiem. [52] Viena no biežākajām MS pacientu sūdzībām ir nogurums, un to veicina arī nepietiekams miegs. Miega deprivācija ietekmē to gēnu ekspresiju, kas iesaistīti mielīna proteīnu sintēzē un uzturēšanā, kā arī mazina to gēnu ekspresiju, kas iesaistīti oligodendrocītu prekursoru šūnu diferenciācijā. Turklāt indivīdiem, kuri pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas vismaz trīs gadus strādājuši naktsmaiņās, risks MS attīstībai ir lielāks nekā cilvēkiem, kuri strādājuši tikai dienas maiņās. [53; 54]
Iespējams, to var skaidrot ar diennakts ritma traucējumiem un ar šūnu un molekulārajiem iekaisuma mediatoriem, kas izraisa neiroimūnu disregulāciju. [55]
Ietekme uz citām orgānu sistēmām
Nepietiekams miegs būtiski negatīvi ietekmē daudzas orgānu sistēmas, ne tikai nervu sistēmu. No nepietiekama vai nekvalitatīva miega cieš arī kardiovaskulārā, respiratorā, gastrointestinālā, endokrīnā, imūnā, muskuloskeletālā, uroģenitālā un reproduktīvā sistēma, tas negatīvi ietekmē arī ādas stāvokli, metabolismu, ģenētiskos procesus un var pat sekmēt onkoloģisku procesu attīstību. [4; 56]
Miega deprivācijas detalizētam apskatam uz katru no orgānu sistēmām nepieciešami atsevišķi raksti, tāpēc šeit uzskaitīti būtiskākie: nepietiekams un nekvalitatīvs miegs var veicināt paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu, palielināt pulsa spiediena variabilitāti un ilgtermiņā paaugstināt kardiovaskulāro mirstību. [57; 58] Var samazināties plaušu ventilācijas atbilde uz hiperkapniju un
hipoksēmiju, var samazināties ieelpas muskuļu izturība un palielināties augšējo elpceļu pretestība. [59]
Nepietiekama vai nekvalitatīva miega dēļ var pastiprināties neitrofilo šūnu ražošana, īpaši nenobriedušā populācijā, bet ilgtermiņā var mazināties atbildreakcija uz vakcināciju, kā arī visā ķermenī var attīstīties hronisks zemas pakāpes iekaisums. [60] Var attīstīties temperatūras regulācijas traucējumi, pamatā rezultējoties ar pazeminātu ķermeņa temperatūru, var būt glikozes vielmaiņas traucējumi, augsta tukšas dūšas glikēmija, virssvars, centrāla aptaukošanās, riski metaboliskā sindroma un 2. tipa cukura diabēta attīstībai, kā arī hormonāls disbalanss. [61]
Ilgstošs NMS var veicināt arī alkohola neizraisītas aknu taukainās deģenerācijas attīstību. [65] Turklāt nepietiekama vai nekvalitatīva miega dēļ var attīstīties seksuāla disfunkcija, kas var izpausties ar samazinātu interesi par seksuālu aktivitāti, var būt grūtības sasniegt orgasmu, sāpīgs dzimumakts, erektila disfunkcija u.c., tas var veicināt neauglību. [66] Īss miega ilgums (mazāk par 6 h diennaktī) saistīts arī ar paaugstinātu risku krūts vēža, kolorektālas adenomas un kolorektālā vēža attīstībai. [69]
Noslēgumā
Zināms, ka miega deprivācija prevalē medicīnas studentiem un jaunajiem ārstiem rezidentiem, no tās nereti cieš arī sertificēti ārsti, un viņiem visiem var parādīties ne tikai dažādi veselības sarežģījumi, bet arī rasties medicīniskas kļūdas, izdegšana, nesaskaņas ar kolēģiem, privātajā dzīvē un ģimenē, satiksmes negadījumi, depresija, dažādas atkarības un pat suicidalitāte. [70]
Lai sakārtotu miegu, vislabāk sākt ar miega paradumu izvērtēšanu. Šim nolūkam var izmantot miega dienasgrāmatas, ko vēlāk parādīt miega speciālistam. Miega higiēnas pamatnosacījumu ievērošana daudziem var nozīmīgi uzlabot miega kvalitāti. Nereti miega traucējumu gadījumā būtiski nodrošināt arī psiholoģisku un emocionālu komfortu, bet pacientiem ar hroniskām slimībām svarīgi ir ārstēt pamatslimību, kas var rezultēties ar labāku miegu. Ja šie pasākumi nav efektīvi, iespējama arī medikamentoza terapija.
Apzinoties riskus, ir vērts paturēt prātā, ka nekad nav par vēlu sākt vai turpināt rūpēties par sevi un savu veselību, lai dzīvotu iespējami veselīgu, laimīgu un kvalitatīvu dzīvi.
