Bezmiegs ierindojams starp biežākajām sūdzībām — medicīnisku palīdzību bezmiega dēļ meklējuši daudzi, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ap 15 % pieaugušo. Hroniska bezmiega biežums pieaug līdz ar vecumu, epidemioloģiskie dati liecina, ka bezmiega sastopamības rādītājs no 25 % pieaugušajiem pieaug līdz 50 % senioriem. [10]
Bērniem ar obstruktīvu miega apnoju ir augstāks nakts enurēzes risks, salīdzinot ar vispārējo populāciju. Pastāv pieņēmums, ka pēc adenotonsilektomijas veikšanas šiem bērniem nakts enurēze pāriet. Tomēr, iztrūkst pētījumu par nakts enurēzes iznākumiem bērniem, kas pēc nejaušības principa vai nu sāņēmuši nogaidošu terapeitisko taktiku, vai veikta tonsilektomija.
Gadījumos, kad koncentrējamies uz vienu slimību, nevis pacientu kopumā, sagaidāmais rezultāts nav tik veiksmīgs. Der izvērtēt, kas ārstēšanas taktiku un paredzamo rezultātu var būtiski ietekmēt.
Drēgnie laikapstākļi ziemā bieži vien ir iemesls vīrusinfekcijai vieglākā vai smagākā formā. Lielākoties to gaita ir pašlimitējoša un nepieciešamības doties pie ārsta nemaz nav. Taču gadījumos, kad banālai saaukstēšanās epizodei pievienojas komplikācijas, liela daļa no tām ir otorinolaringologa lauciņš: strutains vidusauss iekaisums, tonsilīts, rinosinusīts.
Miegs ir aktīvs, dinamisks fizioloģisks process, kas būtiski ietekmē daudzus veselības aspektus, fizisko un garīgo attīstību. Miegs ir vitāli nepieciešams organisma normālai funkcionēšanai. Mazuļa dzīves pirmajos gados notiek vairākas nozīmīgas izmaiņas attīstībā, kas veicina konkrēta miega/nomoda modeļa izveidi. [1]
Apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli cilvēkam miega laikā zūd, miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis un nepieciešamība pēc tā ir nepārvarama. Apmēram trešdaļu dzīves cilvēks pavada miegā. Miega laikā samazinās visu CNS daļu aktivitāte, īpaši garozā, kas spilgti izpaužas galvas smadzeņu biopotenciālu pierakstā — elektroencefalogrammā.
ASV Neiroloģijas akadēmijas pārstāvji 2015. gada 15. aprīlī ir publicējuši pētījumu, kurā parāda, ka senioriem ar miega apnoju un krākšanu, kognitīvo spēju samazinājums var sākties vidēji par 10 gadiem agrāk, salīdzinājumā ar senioriem bez elpošanas traucējumiem miegā.
Kanādā veiktā pētījumā ar vairāk nekā 8500 pacientiem apstiprināta saistība starp obstruktīvu miega apnoju un cukura diabēta attīstību. Šis pētījums apstiprināja mazākos pētījumos pierādīto saistību.
Cilvēki ar raksturīgām miega apnojas pazīmēm aprakstīti jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, Maķedonijas Aleksandra laikā. Tie bija Heraklijas (Heracleia in Pontus) un Sirenas (Cyren) valdnieki Dionīss un Magas. Taču daudzie šīs slimības ziņojumi XIX gs. un XX gs. sākumā lika pamatus obstruktīvas miega apnojas sindroma (OMAS) pētniecībai. Pirmo reizi OMAS plaši aprakstīts 1965. gadā, kad to vairāk pazīst kā Pikvika sindromu, un kopš tā laika strauji attīstījušās slimības diagnostikas un ārstēšanas metodes. [1]
ASV veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka liela daļa cilvēku, kuriem ir bijis insults, cieš arī no miega apnojas. Šis pētījums nepierāda, ka šī saistība ir cēloņspecifiska, tam ir nepieciešams pētījums ar lielāku dalībnieku skaitu.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.