PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Rozācija klīniskajā praksē. Diagnosticēšana un ārstēšana

R. Karls, D. Kursīte, L. Freiberga
Rozācija klīniskajā praksē. Diagnosticēšana un ārstēšana
Freepik
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.

Klīniskajā praksē jāņem vērā, ka rozācijai raksturīgi periodiski paasinājumi un remisijas, savukārt slimības kopējā attīstība laikā ir hroniska un bieži progresējoša. Lielai daļai pacientu vienlaikus var novērot vairākas rozācijas izpausmes — eritēma, teleangiektāzijas, papulas, pustulas, okulāri simptomi vai fimatozas pazīmes, līdz ar to fenotipi nereti pārklājas. Tomēr dominējošā fenotipa identificēšana ir būtiska, jo tieši tas nosaka slimības tipu un terapeitisko pieeju.

Klīniskās pazīmes ietver: pārejošu vai pastāvīgu sejas eritēmu, epizodisku pietvīkumu, teleangiektāzijas, papulas, pustulas, fimatozas izmaiņas un okulāras izpausmes.

Šie simp­tomi indivīdam rada ievērojamu fizisku un psiholoģisku slogu un diskomfortu, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves kvalitāti. 

Piecas biežāk sastopamās rozācijas formas: 

  • eritematoteleangiektātiskā,
  • papulopustulārā,
  • granulomatozā, 
  • okulārā,
  • fimatozā rozācija. 

Eritematoteleangiektātiskā rozācija (ETR)

Vidēji smagas gaitas telangiektātiska rozācija. Pamata elements telangiektāzijas, nav iekaisuma elementu – papulu un pustulu Vidēji smagas gaitas telangiektātiska rozācija. Pamata elements telangiektāzijas, nav iekaisuma elementu – papulu un pustulu
1. attēls
Vidēji smagas gaitas telangiektātiska rozācija. Pamata elements telangiektāzijas, nav iekaisuma elementu – papulu un pustulu

Eritematoteleangiektātiskā rozācija (1.attēls) ir viens no četriem rozācijas apakštipiem, kam raksturīgs centrāls sejas apsārtums un vaskulāras izmaiņas, bieži saistītas ar pastiprinātu ādas jutīgumu un simptomu pastiprināšanos dažādu provocējošu faktoru ietekmē.

Klīniskās izpausmes pārsvarā sejas centrālajā daļā — uz vaigiem, deguna, pieres un zoda. Daļai pacientu slimība sākas ar atkārtotām pārejoša apsārtuma epizodēm, kurām vēlāk pievienojas noturīga eritēma.

Apsārtums pastiprinās sil­tuma, temperatūras svārstību, saules iedarbības, emocionāla stresa vai fiziskas slodzes laikā. [1]

Teleangiektāzijas var būt nevienmērīgas: atsevišķiem pacientiem tās dominē uz vaigu laterālajām virsmām, perinazālajā apvidū vai uz zoda. Raksturīgi, ka asinsvadu tīklojums kļūst redzamāks pēc provocējošu faktoru iedarbības, kas norāda uz kapilāru dilatācijas labu reversibilitāti. [2]

Sarkanās vilkēdes diskoīdā forma. Pacientei ādas stāvoklis ilgu laiku ārstēts kā rozācija Sarkanās vilkēdes diskoīdā forma. Pacientei ādas stāvoklis ilgu laiku ārstēts kā rozācija
2. attēls
Sarkanās vilkēdes diskoīdā forma. Pacientei ādas stāvoklis ilgu laiku ārstēts kā rozācija

Bieži sastopamas sensoneirālās izpausmes: viegla dedzināšana, tirpšana, pastiprināta pieskārienu uztvere un tā saucamā hiperjutīgā āda, kas slikti reaģē uz kosmētiskiem produktiem un dermatoloģiskiem preparātiem. Šie simptomi atspoguļo neirogēnas iekaisuma komponentes klātbūtni, kas mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no ETR vadošajiem patofizioloģiskajiem mehānismiem. [1; 3]

Kopumā ETR raksturo dominējošas vaskulāras izpausmes un pastiprināta ādas jutība, kas veido šī fenotipa klīniskās ainas pamatu. Fenotipa precīza identificēšana ir nozīmīga gan diferenciāldiagnostikā (2.attēls), gan slimības smaguma noteikšanā, kā arī mērķtiecīgas rozācijas vadības un ārstēšanas izvēlē.

Rīcības algoritms atkarībā no sejas eritēmas smaguma pakāpes Rīcības algoritms atkarībā no sejas eritēmas smaguma pakāpes
1. tabula
Rīcības algoritms atkarībā no sejas eritēmas smaguma pakāpes

Persistējošas sejas eritēmas gadījumā pirms terapijas sākšanas ieteicams izvērtēt pacienta anamnēzi, lietotos medikamentus, veikt pilnīgu ādas apskati. Tas ir nepieciešams, lai izslēgtu citas iespējamās diferenciāldiagnozes, piemēram, lupus erythematodes, steroīdu izraisītu rozāciju vai seborejas dermatītu (1. tabula).

  • Ir dati par sekmīgu dapsona krēma un gela izmantošanu dažāda smaguma eritematoteleangiektātiskajai rozācijai.
  • Ir dati par LED 830 nm sarkanās gaismas pretiekaisuma efektivitāti un penetrāciju līdz 30 mm, LED 590 nm dzeltenās gaismas starojumu. Esošajos pētījumos nav vienprātības par gaismas devas, apstaro­šanas laika un apstarošanas biežuma optimālajiem protokoliem, kas ietekmē efektivitātes reproducējamību.
  • Ir dati par IPG un LED kombināciju ar hidroksihlorohīnu. Bet arī šīm metodēm nepieciešami papildu pētījumi protokolu optimizācijai. [8; 9]

Sejas ādas pietvīkuma klīniskās pazīmes: biežs un parasti ilgstošs pietvīkums vai apsārtums, izņemot tumšākas ādas fototipiem; tādā gadījumā pietvīkums var izpausties kā dedzināšana un durstīšana. Atšķirībā no citām eritematozām izmaiņām pietvīkums var parādīties dažu sekunžu vai minūšu laikā, reaģējot uz neirovaskulāru stimulāciju, ko rada kairinātājfaktori.

Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas pietvīkuma pazīmju smaguma pakāpes Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas pietvīkuma pazīmju smaguma pakāpes
2. tabula
Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas pietvīkuma pazīmju smaguma pakāpes

Papildus medikamentozai terapijai un gaismas ierīcēm pacientiem ar pietvīkumu ietei­cama maiga ādas kopšana (2. tabula). Saules iedarbība bieži ir galvenais ietekmējošais faktors, tāpēc pacientiem ieteicams vienmēr lietot saules aizsargkrēmus. Priekšroka dodama minerāliem neorganiskiem produktiem, kas satur cinka oksīdu vai titāna dioksīdu; ieteicams izmantot tādus ādas kopšanas līdzekļus, kas satur pretiekaisuma vielas, piemēram, alantoīnu, lakricas saknes ekstraktu, sēru vai alveju.

Papulopustulārā rozācija

Smagas gaitas papulopustoloza rozācija. Multiplas papulas, pustulas, vietām iniciālas cistiskas struktūras Smagas gaitas papulopustoloza rozācija. Multiplas papulas, pustulas, vietām iniciālas cistiskas struktūras
3. attēls
Smagas gaitas papulopustoloza rozācija. Multiplas papulas, pustulas, vietām iniciālas cistiskas struktūras

Papulopustulārā rozācija (PPR) ir rozā­cijas forma, kurā dominē iekaisīgi izsitumi — papulas un pustulas — uz noturīgas vai epizodiskas eritēmas fona (3.attēls). Šis fenotips parasti skar sejas centrālo daļu un bieži attīstās pacientiem, kuriem jau ilgstoši pastāv vaskulāras rozācijas pazīmes.

Klīniskajā ainā raksturīgas sārtas vai sarkanīgas papulas un virspusējas pustulas, kas visbiežāk lokalizējas uz vaigiem, deguna un pieres. Izsitumi ir simetriski, parasti bez komedoniem, kas ļauj tos skaidri atšķirt no aknes. [1] PPR pacients var sūdzēties par sūrstēšanu, dedzināšanu un vieglu sāpīgumu ādas bojājumu vietās, īpaši slimības aktīvajā periodā.

Perēkļu infiltrācija parasti ir virspu­sēja, taču āda ap bojājumiem bieži ir izteikti apsārtusi un tūskaina, kas atspoguļo pastiprinātu iekaisuma mediatoru lokālu darbību. Atsevišķiem pacientiem novērojama arī plātnīšu tipa infiltrācija, kur papulas grupējas blīvākos konglomerātos, dažkārt imitējot mezglainus bojājumus, tomēr saglabājot rozācijai raksturīgo virspusējo anatomisko lokalizāciju. [4]

Raksturīgi, ka papulopustulārās formas gadījumā ādas barjerfunkcija ir būtiski trau­cēta — āda kļūst sausa, viegli plaisājoša, ar redzamu lobīšanos, īpaši periorālajā un periorbitālajā reģionā.

Šīs izmaiņas saistītas ar ādas lipīdu slāņa samazināšanos un paaugs­tinātu transepi­dermālo ūdens zudumu, kas veicina kairināmību un diskomfortu. [1]

Rīcības algoritms atkarībā no sejas papulopustulārās rozācijas pazīmju smaguma pakāpes Rīcības algoritms atkarībā no sejas papulopustulārās rozācijas pazīmju smaguma pakāpes
3. tabula
Rīcības algoritms atkarībā no sejas papulopustulārās rozācijas pazīmju smaguma pakāpes

Daļai pacientu pirms papulopustu­lozo bojājumu parādīšanās novērojamas pastiprinātas sārtošanās epizodes (flush), kas atspo­guļo šī fenotipa ciešo saistību ar rozācijas vaskulāro komponenti. Šī dinamiskā mijiedarbība nereti izpaužas arī klīniski: iekaisuma aktivitātes periodos āda kļūst izteikti apsār­tusi un viegli tūskaina, īpaši deguna un vaigu reģionā, bet ilgstošas, neārstētas slimības gadī­jumā var attīstīties arī izteiktāka indurā­cija. Retāk sastopama ir tā dēvētā granulo­matozā papulopustulārās rozācijas forma, kurā papulas iegūst cietāku konsistenci, kļūst dzelten­brūnas vai sarkanbrūnas, un var veidoties mazi mezgliņi. Šo formu raksturo ilgstoša, grūtāk kontrolējama gaita un zemāka atbildes reakcija uz terapiju. [4]

Pareiza PPR diagnosticēšana klīniskajā praksē ir būtiska diferenciāldiag­nozē ar akni, periorālu dermatītu un citiem iekaisīgiem sejas dermatožu veidiem, kā arī mērķtiecīgas ārstēšanas taktikas izvēlē (3. tabula).

Okulārā rozācija

Okulārā rozācija ir bieži sastopams, taču klīniski nepietiekami diagnosticēts rozācijas fenotips, kas var parādīties kopā ar dermatoloģiskajām izpausmēm vai pat pirms tām. Tā kā acu simp­tomi nereti ir nespecifiski un sākotnēji līdzinās sausās acs sindromam, diagnos­tika bieži tiek kavēta. [1; 5] Tas ir iemesls, kāpēc okulārā rozācija jāiz­vērtē visiem pacientiem ar hronisku sejas eri­tēmu, teleangiektāzijām vai iekaisīgiem sejas bojājumiem.

Biežākie simptomi ir sausuma un svešķermeņa sajūta, dedzināšana, apsārtums, fotofobija un epizodiskas redzes svārstības, kas pastiprinās ārējās vides ietekmē, īpaši vējainos apstākļos. [5]

Objektīvi visbiežāk konstatē plakstiņu malas eritēmu, priekšējo blefarītu un Meiboma dziedzeru disfunk­ciju, kas izraisa asaru plēvītes nestabilitāti un konjunktīvas hiperēmiju. Bieži sasto­pami arī recidivējoši miežgraudi un halazioni. [5]

Smagākos gadījumos iekaisums skar radzeni, izraisot punktveida kerato­pātiju, perifēru vai centrālu keratītu, stromas infil­trātus, pannusu un čūlas. Progresējošas formas var novest pie radzenes rētām, deformēšanās vai perforācijas, kas tieši apdraud redzes funkciju. [5]

Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas fimatozo pazīmju smaguma pakāpes Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas fimatozo pazīmju smaguma pakāpes
4. tabula
Rīcības algoritms atkarībā no sejas ādas fimatozo pazīmju smaguma pakāpes

Acu iesaistes smagums ne vienmēr korelē ar ādas izmaiņām: dažiem pacientiem okulārā rozācija ir vienīgā vai dominējošā slimības izpausme, bet citiem tā parādās agrīni, pirms sejas ādas izmaiņu simptomiem. [1; 5] Šī iemesla dēļ okulārie simptomi un plakstiņu malas izmaiņas jāvērtē sistemātiski visiem pacientiem ar rozāciju.

Okulārā rozācija ir daudzveidīgs fenotips, ko raksturo plakstiņu malas iekaisums, Meiboma dziedzeru disfunkcija, konjunktīvas hiperēmija un iespējami radzenes bojājumi. Tā kā simptomu smagums bieži nav proporcionāls ādas izpausmēm, okulārās rozācijas savlaicīga diagnosticēšana un sadarbība ar oftalmologu ir būtiska komplikāciju profilaksei un pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanai (4. tabula).

Fimatozā rozācija

Fimatozā rozācija ir progresējošs rozācijas fenotips, kam raksturīga lokāla ādas sabiezēšana, audu hipertrofija un tauku dziedzeru hiperplāzija. Izmaiņas attīstās pakāpeniski un biežāk sastopamas pacientiem ar ilgstošu, nepietiekami kontrolētu slimības gaitu. Visbiežāk skartais reģions ir deguns (rino­fīma), taču fimatozas pārmaiņas var novērot arī uz zoda (gnatofīma), pieres (metofīma), ausīm (otofīma) vai plakstiņiem (blefaro­fīma). [1; 6]

Agrīnā stadijā klīniski dominē ādas sabiezēšana, paplašinātas folikulārās atveres un nelīdzenas virsmas veidošanās. Slimībai progresējot, attīstās izteiktāka fibroze un mezglaina, neregulāra ādas arhitektūra, ko veido sabie­zējuši audi un palielināti tauku dziedzeri. Šīs strukturālās izmaiņas veicina pakāpenisku sejas kontūru deformāciju, kas visizteiktāk novērojama rinofīmas gadījumā ar audu
apjoma palielināšanos, asimetriju un deguna konfigurācijas izmaiņām. [1]

Rīcības algoritms atkarībā no okulāras rozācijas pazīmju smaguma pakāpes Rīcības algoritms atkarībā no okulāras rozācijas pazīmju smaguma pakāpes
5. tabula
Rīcības algoritms atkarībā no okulāras rozācijas pazīmju smaguma pakāpes

Morfofunkcionāli fimatozos bojājumus raksturo trīs komponentu kombinācija: saist­audu fibroze, dziedzeru hiperplāzija un limfe­dēma, kas kopā nosaka pakāpenisku audu apjoma pieaugumu un izmaiņas ādas reljefā. [6] Būtiski atzīmēt, ka fimatozā rozācija ne vienmēr ir saistīta ar izteiktiem iekaisīgiem vai vaskulāriem simptomiem, tā var attīstīties arī pacientiem bez izteiktas eritēmas vai papulopustuloziem bojājumiem. Tomēr klīniskajā praksē šis fenotips visbiežāk sastopams pacientiem ar ilgstošu un hronisku slimības norisi.

Fimatozā rozācija parasti norit bez sāpēm, taču progresējošas deformācijas var radīt gan funkcionālus, gan estētiskus traucē­jumus.

Rinofīmas gadījumā audu sabiezēšana var samazināt gaisa caurlaidību caur degunu, tādējādi apgrūtinot elpo­šanu. Izteiktas deformācijas nereti izraisa arī psihosociālu diskomfortu. Pārvaldības iespējas apkopotas 5. tabulā.

Granulomatozā rozācija

Rīcības algoritms granulomatozas rozācijas pacientu ārstēšanai Rīcības algoritms granulomatozas rozācijas pacientu ārstēšanai
6. tabula
Rīcības algoritms granulomatozas rozācijas pacientu ārstēšanai

Granulomatoza rozācija Granulomatoza rozācija
4. attēls
Granulomatoza rozācija

Demodex ērces parasti ir nekaitīgas, ja to skaits ir normas robežās (līdz piecām ērcītēm vienā kvadrātcentimetrā), bet tās var veicināt iekaisīgus ādas stāvokļus, rozāciju, kā arī blefarītu un demodekozi. Šos patoloģiskos procesus novēro palielināta demodex ērču skaita gadījumā. Tas rada priekšnosacījumus granulomatozas rozācijas attīstībai (4.attēls). Ivermektīns tiek plaši izmantots tā spēcīgās pretparazitārās un pretiekaisuma iedarbības dēļ. Jaunas vielas, piemēram, lotilaners, niklosamīds un berberīns, ir daudzsološas tieši pret D. folliculorum (6. tabula). 

Noslēgumā

Kā redzams, rozācijas diagnosticēšana klīniskajā praksē nereti ir komplicēts process. Terapijas izvēle biežāk balstās uz atšķirīgiem patoģenētiskiem iekaisuma mehānismiem katram individuālam pacientam. Mūsdienu tehnoloģijas un ādas kopšana ieņem svarīgu vietu pacientu terapijā, tomēr medikamentozā terapija bija, ir un būs rozācijas pacientu terapijas stūrakmens.

Literatūra

  1. Rainer BM, Kang S, Chien AL. Rosacea: Epidemiology, pathogenesis, and treatment. Dermato-Endocrinol.2017;9(1):e1361574.
  2. Wilkin JK et al. Standard classification of rosacea. J Am Acad Dermatol. 2002;46:584–7.
  3. Steinhoff M, Schauber J, Leyden JJ. New insights into rosacea pathophysiology. J Am Acad Dermatol. 2013;69(6 Suppl 1):S1–S6.
  4. Two AM, Wu W, Gallo RL, Hata TR. Rosacea: Part I. Introduction, cate­gorization, histology, pathogenesis, and risk factors. J Am Acad Dermatol 2015;72(5):749–758.
  5. Mohamed-Noriega K, Loya-Garcia D, Vera-Duarte GR, Morales-Wong F, Ortiz-Morales G, Navas A, Graue-Hernandez EO, Ramirez-Miranda A. Ocular rosacea: an updated review. Cornea. 2025;44(4):525–537.
  6. Farshchian M, Daveluy S. Rosacea. StatPearls [Internet]. Treasure Island (FL): StatPearls Publishing; 2025 Jan–. Available from: www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK557574/
  7. Nguyen L, Seeber N, Paasch U, Schaller M, Borelli C, Karsai S, Kautz G, Fischer TC, Drosner M, Hammes S, Feise K, Raulin C, Kerscher M, Gauglitz G, Baron JM, Schneider SW, Herberger K. National Delphi consensus on laser and energy-based treatments for rosacea. J Dtsch Dermatol Ges. 2025 Dec 19. doi: 10.1111/ddg.15976. 
  8. Bahareh Abtahi-Naeini  et al., Efficacy and Safety of Topical Dapsone in Dermatology:
  9. A Scoping Review of Clinical
  10. Studies. J Cosmet Dermatol. 2025 Oct;24(10):e70494. doi: 10.1111/jocd.70494 
  11. Gokşin Ş, İmren IG, Kacar N. Efficacy of Topical Dapsone 5% Gel for the Treatment of Erythemato­telangiectatic Rosacea: New Treatment Option With Old Drug. Dermatology Practical & Conceptual 2024; 14 (1): 1–7.
Raksts žurnālā