Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Šobrīd tiek rekomendēts hospitālā etapā izmantot 6 mg deksametazonu Covid–19 pacientiem ar smagu slimības gaitu, bet tiek spriests, ka augstākas devas varētu būt noderīgākas vēl smagākas gaitas Covid–19 pacientiem.
Pacienti ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām ir ar paaugstinātu Covid–19 risku, lielākoties imūnsupresīvo medikamentu, tādu kā glikokortikosteroīdu, lietošanas dēļ. Šo medikamentu lietošana var ietekmēt arī vakcīnas atbildreakciju. Šīs meta–analīzes mērķis bija noskaidrot, kāda bijusi pacientu ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām seroloģiskā atbildreakcija uz Covid–19 vakcīnu.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Pierādījumi par papildu ieguvumu remdesivīra lietošanai kombinācijā ar deksametazonu ir nelieli, turklāt trūkst ziņu par vēlamo zāļvielas sākšanas laiku.
Sistēmiski lietojamie kortikosteroīdi tiek lietoti Covid–19 terapijā ar mērķi novērst hiperiekaisuma reakciju. Šobrīd esošie pierādījumi pieļauj, ka no tā ir kāds ieguvums mirstības mazināšanai. Līdz šim nav izvērtēts ne kortikosteroīdu efekts, ne optimālas terapeitiskās devas, ne arī pacientu grupas, kam šāda terapijas izvēle varētu būt noderīga.
Atopisks dermatīts (AD; atopiska ekzēma, neirodermīts, neirodermatīts, endogēna ekzēma) ir iekaisīga, hroniska vai hroniski recidivējoša ādas slimība, kam raksturīga nieze. Galvenais AD simptoms ir sausa āda — bieži ģimenēs, kuru locekļiem ir arī citas atopiskas slimības (bronhiālā astma un/vai alerģisks rinokonjunktivīts). [1; 17]
Aprēķināts, ka 40 % ekzēmas uzliesmojumu gadījumus bērniem ārstē ar lokālām antibiotikām, bet pētījuma rezultāti uzrāda, ka nav ieguvumu no perorālu vai lokālu antibiotiku lietošanas bērniem ar vieglu ekzēmu.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.