Psoriāze ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība, kas skar aptuveni 2—3 % pasaules iedzīvotāju. Lai gan visbiežāk sastopamā ir perēkļainā psoriāze, pastāv arī retākas šīs slimības formas, kurām raksturīga atšķirīga klīniskā aina, slimības gaita un terapijas pieeja. Retās formas, tostarp pilienveida, inversā, pustulozā, eritrodermiskā un palmoplantārā psoriāze, bieži vien ir klīniski izaicinošas gan diagnostikas, gan ārstēšanas ziņā. Tās var būt smagākas, ar izteiktākiem sistēmiskiem simptomiem un lielāku ietekmi uz pacienta dzīves kvalitāti.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Pasaulē apmēram 65 miljoniem cilvēku ir atvērta kakta glaukoma. Kaut gan glaukoma ir viens no galvenajiem akluma iemesliem pasaulē, lielai daļai pacientu saglabājas funkcionējoša redze visu dzīvi — efektīvas ārstēšanas iespējas ievērojami palēnina redzes zuduma tempu. Šobrīd nav medikamentu, ar kuru palīdzību varētu zudušo redzi atgūt, tāpēc svarīga agrīna diagnostika un terapijas sākšana.
Jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras nātreni savos rakstos aprakstīja Hipokrats, norādot uz tās līdzību ar nātres dzēlienu. Tāpēc daudzās valodās šā stāvokļa nosaukums radies šīs saistības dēļ. Savukārt romiešu skola koncentrējās uz dedzinošu sajūtu (urere) nātrenes izsitumu vietās un Plīnijs ieviesa vārdu uredo. 10. gadsimtā Hali Ben Abbas lietoja vārdu essera, kas nozīmē “kalns, pacēlums”, norādot uz nātrenes izsitumu pacēlumu virs ādas līmeņa. 18. gadsimtā Zedlers slimību sauca par urticatio, bet Franks 1792. gadā izmantoja tagad vispārpieņemto nosaukumu urticaria. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Šobrīd tiek rekomendēts hospitālā etapā izmantot 6 mg deksametazonu Covid–19 pacientiem ar smagu slimības gaitu, bet tiek spriests, ka augstākas devas varētu būt noderīgākas vēl smagākas gaitas Covid–19 pacientiem.
Pacienti ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām ir ar paaugstinātu Covid–19 risku, lielākoties imūnsupresīvo medikamentu, tādu kā glikokortikosteroīdu, lietošanas dēļ. Šo medikamentu lietošana var ietekmēt arī vakcīnas atbildreakciju. Šīs meta–analīzes mērķis bija noskaidrot, kāda bijusi pacientu ar imūnmediētām iekaisīgām slimībām seroloģiskā atbildreakcija uz Covid–19 vakcīnu.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Pierādījumi par papildu ieguvumu remdesivīra lietošanai kombinācijā ar deksametazonu ir nelieli, turklāt trūkst ziņu par vēlamo zāļvielas sākšanas laiku.
Sistēmiski lietojamie kortikosteroīdi tiek lietoti Covid–19 terapijā ar mērķi novērst hiperiekaisuma reakciju. Šobrīd esošie pierādījumi pieļauj, ka no tā ir kāds ieguvums mirstības mazināšanai. Līdz šim nav izvērtēts ne kortikosteroīdu efekts, ne optimālas terapeitiskās devas, ne arī pacientu grupas, kam šāda terapijas izvēle varētu būt noderīga.
Atopisks dermatīts (AD; atopiska ekzēma, neirodermīts, neirodermatīts, endogēna ekzēma) ir iekaisīga, hroniska vai hroniski recidivējoša ādas slimība, kam raksturīga nieze. Galvenais AD simptoms ir sausa āda — bieži ģimenēs, kuru locekļiem ir arī citas atopiskas slimības (bronhiālā astma un/vai alerģisks rinokonjunktivīts). [1; 17]
Aprēķināts, ka 40 % ekzēmas uzliesmojumu gadījumus bērniem ārstē ar lokālām antibiotikām, bet pētījuma rezultāti uzrāda, ka nav ieguvumu no perorālu vai lokālu antibiotiku lietošanas bērniem ar vieglu ekzēmu.
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
