Ar profesijas garšu pirkstos. Ķirurgs Grigorijs Biruks
Kā gan citādi?! Cilvēkam jāsaprot, ko, kā un kāpēc darīsim. Labs rezultāts ārstēšanā sasniedzams tikai tad, ja pacients ir līdzestīgs, bet tāds var būt, ja izprot problēmu un to, kā tā risināma. Vēnu slimības ir daudziem, tehnoloģijas attīstās, ārstēšanā izmanto dažādas metodes. Bet katrai metodei ir sava vieta, jāizvēlas nevis pati modernākā, jaunākā, lētākā vai dārgākā, bet gan konkrētajam pacientam vispiemērotākā. Tāda, kas ir gan saudzīga, gan reizē pietiekami radikāla, sniedz maksimālu efektu un pasargā no recidīviem. It kā skan pašsaprotami un vienkārši, bet, lai viss izdotos iespējami labāk, vajadzīgas gan ārsta prasmes, gan pacienta izpratne un līdziesaiste.
Lai sadziedētu vēnu čūlas - sagatavotu pacientu operācijai, panāktu, ka čūla ir gandrīz sterila, tad izoperētu varikozās vēnas un vienlaikus veiktu čūlas plastisku slēgšanu, nepieciešamības gadījumā pārstādot ādu, - vajadzīga pieredze un zināšanas. Divos mēnešos jebkuru trofisko čūlu var sagatavot plastikai. Dzīšanas ziņā tai nav labākas alternatīvas, arī vismodernākie pārsēji nespēj ar to konkurēt.
Savas ārsta prakses laikā esmu strādājis ar dažādiem pacientiem, veicis arī abdominālas operācijas, bet tagad mans darba lauks ir vēnas. Katrs pacients ar venozās patoloģijas komplikācijām ir sarežģīts gadījums, un tādas ir arī trofisko čūlu operācijas. Tāpēc ne visi ķirurgi, kas specializējušies fleboloģijā, tās uzņemas, bieži vien iesaka pārsiešanu. Taču modernie pārsienamie materiāli ir dārgi un neatrisina problēmu.
Trofiskās čūlas slēgšana. Fleboloģijā ir daudzas modernas metodes ar labu kosmētisko efektu, ļauj pacientam ātri atgūt darbaspējas, tomēr, kā atzīts flebologu kongresos, der, piemēram, tikai slimības sākumstadijā vai arī problēmu nerisina pietiekami radikāli un efektīvi, ārstēšanas rezultāts nav īsti noturīgs, iespējami recidīvi. Īpaši tas attiecināms uz sarežģītākiem gadījumiem, kad radušās komplikācijas, pacientam ir citas blakus slimības, kas situāciju padara smagāku un grūtāk risināmu. Tas ir mans darba lauks, esmu daudz, ilgi un produktīvi strādājis komplicētu venozo slimību ārstēšanā, kad pacientam ir hroniska venoza nepietiekamība ielaistā stadijā, radušās smagas komplikācijas.
Kā spējat palīdzēt šādiem pacientiem?
Tam nepieciešama gan sagatavotība un zināšanas, gan praktiskas iemaņas un pieredze, gan darba mīlestība, jo šādās situācijās ārstēšana ir ļoti darbietilpīga, apjomīga kā laika, tā pūļu ziņā. Mēs, izmantojot tā saukto termoplastikas metodi, trofisko čūlu varam izārstēt divos mēnešos. Esmu šo kosmētiski radikālo metodi izstrādājis ilgu gadu laikā.
Radikāli izņemam patoloģiski izmainītās vēnas, bet darām to, veicot nelielus iegriezienus, pat tikai dūrienus, caur kuriem bojāto vēnu izņem līdz potītes zonai. Tāpat ar nelieliem iegriezieniem izņem vēnu atzarus. Tas ir mazāk traumatiski, arī kosmētiskais efekts labāks, pacients atveseļojas ātrāk. Savulaik, kad slimnīcā bija liela strutainās ķirurģijas nodaļa, sākām nodarboties ar trofisko čūlu ārstēšanu. Tagad tā ir pilnveidota, rezultāts - labāks. Vispirms likvidējam nekrotiskos rētaudus, kas nav dzīvotspējīgi, noturīgi nedzīst, - izņemam tos līdz veseliem audiem, kur ir normāla kapilārā asinsrite. Tad apstrādājam ar lāzeru, iznīcinot baktērijas. Čūla tiek padarīta tīra, sterila, audi ir pasargāti no infekcijas, kas tajos varētu iekļūt no apkārtējās vides. Vienlaikus apstrāde ar lāzeru iedarbojas arī enerģētiski, veicina granulāciju.
Ir pierādīts, ka līdz ar granulāciju šajos audos veidojas asinsvadu spraugas, vēl sīkākas par kapilāriem, pa kurām noris it kā kapilāra asinsrite. Paralēli notiek arī vispārēja terapija asinsrites uzlabošanai, lai veicinātu dzīšanu, lietojam pārsējus, lai pasargātu audus no atkārtotas inficēšanās.
Granulācijas veidošanās un sterilas vides sagatavošanas procesam jānotiek pusotrā mēnesī, citādi sāk veidoties rētaudu tīkliņš un attīstās audu ģeneratīvie procesi, čūla dzīst sliktāk.
Kad pacients pilnvērtīgi sagatavots, veicam plastisku operāciju, čūlas slēgšanai pārstādot ādu no citas ķermeņa zonas. Mēneša laikā tā piedzīst, pārveidojas par īstu ādu. Manā praksē, izmantojot šo oriģinālo metodi un ārstēšanu vairākos posmos, nav bijis neviena gadījuma, kad pārstādītie audi nepiedzītu, - pat ne sarežģītos gadījumos, kad ir išēmiska čūla, ko izraisa arteriāla nepietiekamība.
Sadarbojamies ar asinsvadu ķirurgiem Stradiņa slimnīcā, nepieciešamības gadījumā pacientus sūtām uz antibakteriālas terapijas kursu.
Esam aizdziedējuši arī lielas čūlas, pārstādītie audi turas labi, pat divdesmit gadu, kā redzu savā praksē. Taču tas izdodas tad, ja pacients ir pareizi sagatavots un viss izdarīts ļoti rūpīgi. Tāpat svarīgi, lai pacients būtu disciplinēts, saprastu un ievērotu ārsta rekomendācijas.
Vēnas operēju jau senāk, bet tad gribēju nodarboties arī ar vēdera dobuma ķirurģiju. Tomēr tā noticis, ka esmu atgriezies pie vēnu un to čūlu operācijām. Pacientiem šāda palīdzība ir vajadzīga, un tas arī ārstus stimulē meklēt risinājumus, kā ārstēt efektīvāk.
Tas ir garš stāsts! Esmu no Ukrainas. Reiz bērnībā ar sirpi savainoju pirkstu. Ciema feldšeru punktā strādāja vīrs un sieva, cienīti un godāti cilvēki. Vēl tagad atceros balti krāsotos metāla instrumentu skapjus un joda smaržu... Šie bērnības iespaidi laikam bija pirmais impulss - varbūt arī es varētu kļūt par mediķi?
Pabeidzu medicīnas skolu Kijevā, izmācījos par feldšeri, nedaudz pastrādāju Azerbaidžānā, kurp tiku nosūtīts ar valsts sadales komisijas lēmumu, kā jau padomju laikā tas bija pieņemts. Bet, kad mani iesauca obligātajā dienestā armijā, nonācu Rīgā - biju feldšeris Jēkaba Alkšņa karaskolā Ķīšezera rajonā. Trīs gadus te dienēju, iemīlēju Rīgu un satiku savu nākamo sievu.
Kopā ar diviem karaskolas kursantiem braucu uz Ļeņingradu, lai iestātos kara medicīnas akadēmijā. Tā iepazinos ar Irinu, kuras brālis bija viens no šiem kursantiem. Iemīlējos! Akadēmijā neiestājos, bet izmantoju iespēju dienesta laikā mācīties, iet kursos, sagatavoties augstskolas iestājeksāmeniem. Kad pabeidzu dienestu, izlēmu par kara ārstu tomēr nekļūt - iestājos Kijevas Medicīnas institūtā.
Apprecējos, mums piedzima meita - ģimene bija te, Rīgā, pēc trešā kursa pārnācu uz Rīgas Medicīnas institūtu. Tolaik tas nebija sarežģīti - mācījos labi, biju sekmīgs, jau ar feldšera izglītību un nelielu darba pieredzi, studiju programmas bija līdzīgas.
Latvijā aizritējusi visa mana dzīve, esmu ukrainis, bet manas saknes ir te - vismaz tā jūtos.
Par to ieinteresējos, kad mācījos ceturtajā kursā, pateicoties docentam Gerkem. Kolosāls cilvēks: veica operācijas hipnozē, nodarbojās ar zinātni! Stradiņa slimnīcā tolaik bija vivārijs, docenta Gerkes vadībā mācījāmies operēt vivārija dzīvniekus - suņus, veicām izpēti. Docents mudināja pievērsties pētniecībai, bet tolaik biju nesen apprecējies - vajadzēja iekārtot dzīvi. Beidzot institūtu, domāju par došanos uz kādu lauku rajonu, bet iznāca tā, ka kopā ar savu draugu dakteri Privalovu izlēmām kļūt par kuģa ārstiem. Pusgadu Rīgas 2. slimnīcā apguvu ķirurģijas pamatus, tad strādāju par kuģa ārstu uz peldošajām bāzēm. Trīs gadus gāju jūrā.
Vilināja romantika?
Nekādas īpašas romantikas tur nebija, tomēr gados, kad dzīvojām aiz dzelzs priekškara, pabiju trīspadsmit ārvalstu ostās, šo to redzēju. Tagad atmiņā nāk labais un interesantais, ko tolaik piedzīvoju. Pirmajā reisā sešas reizes iegriezāmies dažādu Āfrikas valstu ostās. Centrālāfrikā iespaidi bija fantastiski: krāsas, augļi, smaržas, pavisam citas mentalitātes cilvēki... Viss pārsteidzošs, pilnīgi atšķirīgs no mūsu dzīves. Kamerūnā osta atradās kādus piecdesmit kilometrus no okeāna, kuģojām līdz tai pa upi - krastos neredzēti krāšņa daba, līdzās džonkas, afrikāņi piedāvā change. Mūsu odekolons Šiprs un ziepes tur bija ļoti pieprasīti! Kopā ar glābējiem bija iespēja skafandrā nolaisties jūras dzelmē, redzēt zemūdens pasauli. Tagad varu sacīt - unikāla pieredze!
Foto: Anna Jurkovska un no Grigorija Biruka albuma
Pilnu raksta versiju lasiet 2015. gada Doctus aprīļa numurā