Līdzās saviem mīļajiem. Fizikālās terapijas ārste Asja Eglīte
Kad akadēmiķis Stradiņš 1958. gadā aizgāja mūžībā, jūs bijāt vēl bērns.
Tēvu atceros labi, man bija jau četrpadsmit gadu. Mūsu attiecības gan bija īpatnējas. Varētu teikt, ka mēs... viens no otra mazliet baidījāmies. Tēvs man bija ļoti liela autoritāte. Parasti redzēju viņu skrejošu - agri no rīta uz darbu, vēlu vakarā - no darba. Savukārt uz mani tēvs raudzījās kā uz mazu bērnu. Piedzimu, kad tēvam bija jau četrdesmit astoņi gadi. Pārējie bērni pieauguši, manas māsas jau beigušas vidusskolu, bet te pēkšņi - bēbis... Kā ar tādu apieties, kā runāt? 
Tātad jūs vairāk audzināja māte?
Kamēr biju maza. Vēlāk arī mamma strādāja 2. pilsētas slimnīcā. Viņa mums bija neparasta personība. Dzimusi aristokrātiskā ģimenē Pēterburgā, tur satika Paulu Stradiņu, 1923. gadā apprecējās un pārcēlās uz Rīgu. Viņa drīz vien iemācījās runāt latviski, atkārtoti nolika eksāmenus medicīnas institūtā, visus latviešu un vācu valodā. Profesors Kristaps Rudzītis mēdza dēvēt mammu par goda latvieti. Viņa specializējās rentgenoloģijā un fizikālajā terapijā, pat sāka rakstīt disertāciju rentgenoloģijā. Mājās ar mammu sarunājāmies krieviski, bet ar tēvu un bērni savā starpā - latviski. Agrāk es krieviski runāju bez akcenta, tagad gan akcentiņš jau ir parādījies.
Ar vecākajiem bērniem tēvs daudz nodarbojās, īpaši ar Irēnu, manu vecāko māsu, un manu brāli Jāni. Viņš atbalstīja Irēnas mākslas studijas, aizveda viņu uz Samarkandu. Cik skaistas gleznas Irēna atveda no Samarkandas! Ar Jāni tēvs daudz runāja par Latvijas vēsturi, vadāja viņu pa dažādām Rīgas vietām, stāstīja par vēsturi un cilvēkiem, kas tur reiz dzīvojuši. Katru svētdienas rītu tēvs cēla Jāni augšā pulksten sešos un abi gāja staigāt. Protams, Jānis par to nepriecājās, viņš kā jau bērns gribēja ilgāk pagulēt. Tēva aizraujošo stāstu iespaidā Jānis pat gribēja studēt vēsturi, taču tēvs atrunāja, teica: "Šajos laikos vēsturniekiem ir grūti, tev būs daudz jāmelo."
Kas tad audzināja jūs? Vecākās māsas?
Irēna man sākumā bija labākā draudzene, daudz ar mani nodarbojās, taču Samarkandā viņa saslima ar malāriju. Vienīgais līdzeklis pret šo slimību tajos laikos bija akrihīns, diemžēl tas atstāja iespaidu uz māsas centrālo nervu sistēmu, Irēna kļuva depresīva. Arī ģimenes dzīvē viņai neveicās - neveiksmīgi apprecējās, meitiņa piedzima pirms laika. Ginekologi jau teica, ka nebūšot dzīvotāja, taču uz dzemdību nodaļu aizskrēja mans tēvs, viņam izdevās mazmeitiņu Adriennu glābt. Otra māsa Maija jaunībā bija ļoti pedantiska, prasīga. 
Bērnībā augu savā vaļā, varētu pat teikt - uz ielas. Pie mums uz mājām nāca sieviete, kas gatavoja ēst, es paēdu pusdienas un prom pie kaimiņu bērniem! Mums bija liels dārzs, kur varējām ar kaimiņu bērniem spēlēties.
Es izaugu tāpat kā visi Āgenskalna bērni, man ne prātā nenāca, ka es būtu kas īpašs - akadēmiķa, profesora meita, lai gan tēvs tajā laikā bija ļoti iemīļots ārsts. Tikai reiz mamma izstrādāja neparastu "numuru": ieraudzīja, ka man dziedāšanā ir trijnieks, devās uz skolu un pārmeta par to skolotājam. Savukārt skolotājs kaunināja mani, ka sūdzos vecākiem, bet es taču nebiju sūdzējusies! Kā es sarku un pārdzīvoju! Jo skolotājam bija pilnīga taisnība - man, kā saka, lācis uz ausīm uzkāpis. Nekad mūžā neesmu bijusi laba dziedātāja un par to ļoti bēdājos. Taču vēlāk mūziķu aprindās man bija daudz draugu - Inta un Māris Villeruši, Anita Garanča... Parasti skolas uzdevumus man neviens nepārbaudīja, atceros, ka dažreiz pat liecību parakstīju pati, jo negribēju mammai rādīt. Mācījos vidēji, nebiju pārāk centīga. Par to Maija mani strostēja: "Tu esi tik slinka, ka dzīvē neko nesasniegsi!" 
Un tomēr izvēlējāties studēt zinātni, kur jāmācās visvairāk, - medicīnu.
Nevarētu gan teikt, ka pati to gribēju. Tā bija mātes izvēle. Tētis jau bija miris, bet mamma uzstāja, ka vismaz vienam bērnam no Stradiņu dinastijas jāstudē medicīna. Man bija gluži citi plāni - interesēja skatuves dizains, vēlējos kļūt par kino kostīmu mākslinieci. Man labi padevās zīmēšana, tas mums, Stradiņu bērniem, laikam no mātes. Var jau būt, ka es saceltos pret māti, neklausītu viņu, taču Latvijā šīs profesijas apgūt nevarēja, tikai Maskavas Kinematogrāfijas institūtā. Biju kautrīga, ļoti baidījos no eksāmeniem, pārbaudījumiem, uzstāšanās publikas priekšā, starp citu, arī no intervijām. Vēl tagad baidos... Vienai pašai braukt uz Maskavu? Nu nē, tad jau labāk studēt medicīnu...
Vai jums kā Stradiņa meitai Medicīnas institūtā bija kādas atlaides?
Atklāti sakot, nezinu. Iespējams, ka iestājeksāmenos man tiešām uzdeva vieglākus jautājumus. Pēc tam institūtā izveidoja grupu, kurā mācījās daudzi dakteru bērni. Tur bija profesora Ēvalda Ezerieša meita Maija, kura kļuva mana labākā draudzene, ārstes Baško dēls Jāzeps, vēlāk lielisks plaušu ķirurgs, ORL ārsta, foniatra Dina Sumeraga vecāki. Institūtā nevienam no mums vairs nebija nekādu atlaižu, varbūt reizēm prasības pat bija stingrākas nekā pārējiem studentiem. 
Vai jūs jau studiju laikā izvēlējāties specializēties fizikālajā terapijā, iet mātes pēdās?
Vairāk mani interesēja ķirurģija. Taču jau pirmajā kursā iepazinos ar grupas biedru Andreju Ērgli, mēs apprecējāmies, drīz vien piedzima mūsu dēls, kuru arī nosaucām par Andreju. Vīru iesauca padomju armijā - bija laiks, kad pat augstskolu studentus neatbrīvoja no svarīgā pienākuma gatavoties lielās dzimtenes aizstāvēšanai. Sapratu, ka sievietei mātei ķirurģiju apvienot ar bērnu audzināšanu bez vīra atbalsta nebūs iespējams. Mamma mājās daudz runāja par savu darbu, taču īstais vainīgais bija profesors, tolaik vēl docents, Ilmārs Lazovskis - viņš mums vadīja nodarbības fizikālajā terapijā un pirmais ierosināja man tai pievērsties.
Piekritāt uzreiz?
Ko jūs, es turējos pretī! Pirmkārt, man skolā ne visai padevās fizika un matemātika, bez kā šajā nozarē neiztikt. Otrkārt, negribēju būt tik ļoti atkarīga no savas stingrās mammas, kas tolaik bija fizikālās terapijas nodaļas vadītāja Stradiņa slimnīcā. Mammai bija labi sakari ar Krieviju, īpaši ar Ļeņingradas mediķiem, tāpēc Stradiņa slimnīcas fizikālās terapijas nodaļa bija labi apgādāta ar aparatūru. Varētu teikt, ka fizikālajai medicīnai Latvijā tobrīd bija ziedu laiki. Savā jomā Ņina Stradiņa bija ļoti laba speciāliste, vienmēr sekoja jaunumiem nozarē, lasīja literatūru vācu un krievu valodā. 
Tomēr es negribēju visur iet mātes pavadā. Pietika jau, ka mājās viņa mums visiem mācīja dzīvot. Maniem vecākiem jau kopš pirmskara Latvijas laikiem Pārdaugavā piederēja liela māja un dārzs. Tēvam bija sapnis, ka visi četri bērni reiz apprecēsies, uz viņa zemes uzcels katram savu māju, un tad visi dzīvosim draudzīgi. Taču pēc kara padomju valstī nekādi privātie būvdarbi nebija iespējami, mēs vecāku mājā mitinājāmies ļoti saspiesti, piecas ģimenes zem viena jumta. Tur dzīvoja vecākā māsa Irēna ar savu meitu, Maija ar vīru traumatoloģijas docentu Vestardu Sosāru, slavenā teātra komponista Burharda Sosāra dēlu, un divām meitām, mans brālis Jānis ar sievu Laimu un diviem dēliem un mēs ar Andreju un savu dēlu, arī Andreju. Kad piedzima mana meita Jana, viņa gulēja mātes istabā. Mātei bija atsevišķa istaba, mums, katrai ģimenei, bija pa atsevišķai istabiņai un vēl viena lielā telpa, kur sapulcēties visai ģimenei. Iztikšana bija visai pieticīga, mans vīrs pat piepelnījās blakus darbos, lai uzturētu ģimeni. Dzīvojām draudzīgi, cik nu tādā saspiestībā tas iespējams. Sevišķi labi tādā pulkā jutās mūsu bērni.
Runā, ka tieši jūs bijāt mammas mīlule...
Nestrīdēšos, tā tiešām bija. Bet arī mans brālis Jānis bija mammas mīlulis. Pēc tēva nāves māte bija zaudējusi savu lielāko atbalstu, jutās bez aizmugures. Man viņas bija žēl, gribēju viņu atbalstīt, mēs satuvinājāmies. Tas gan viņai savureiz netraucēja audzināt arī mani un pārējos bērnus. Viņi ar laiku pārvācās dzīvot citur, bet mēs ar Janu palikām kopā ar mammu līdz pat viņas nāvei. Kad viņa aizgāja pensijā un vairs nestrādāja, ar katru gadu jutās arvien vientuļāka, bet mums taču bija jāstrādā un jāmācās, nevarējām sēdēt mājās. Mamma bija liela lasītāja, bet sliktās redzes dēļ vairs nevarēja to darīt. Mamma teica: "Televizors ir mans vienīgais draugs." Arī televizoru viņa vairāk dzirdēja, nevis redzēja, ko tas rāda.
Protams, arī man nepietika mammai laika. Kā apgalvoja profesors Kristaps Rudzī tis: mūsdienu cilvēku kaitīgākais netikums ir steiga, bailes nokavēt. Bailes ir negatīvās emocijas, kas pamazām saēd nervu sistēmu, veidojot augsni dažādām slimībām. Dīvaini, ka satuvināties ar māti man palīdzēja negadījums - smagi salauzu potīti un biju spiesta četrus mēnešus dzīvot mājās ar ieģipsētu kāju. Tad daudz lasīju mātei priekšā, runājāmies. Viņa man izstāstīja visu savu dzīvi - par savu ģimeni, brāļiem, māsām, brālēniem, kā revolūcijas laikā iepazinusies ar manu tēvu. Viņa bija pat redzējusi boļševiku vadoni Ļeņinu, teica - bijis ļoti nepatīkams cilvēks. Mamma mira 1991. gadā deviņdesmit četru gadu vecumā. Viņas beidzamajos gados centos vairāk būt mājās, nebraucu pat svinēt Jāņus, jo man vienmēr šķita, ka mammai tie varētu būt beidzamie Līgo svētki... Mammas mīļākie mazbērni bija mana meita Jana un Jāņa dēls Pauls. Izrādās, vēsture atkārtojas - arī es tagad vairāk laika pavadu nevis kopā ar bērniem, bet ar mazbērniem: ar Andreja dēlu Kristapu mēs apmeklējam muzejus, daudz staigājam, runājamies, bet Janas meita, deviņgadīgā Martiņa, mūsu lielā dejotāja, ir visas ģimenes mīlulīte. 
Foto: Valdis Brauns un no personīgā arhīva
Pilnu interviju lasiet Doctus 2012. gada februāra numurā.