PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Sirds ķirurgs IVARS BREČS: Ceļā uz izaugsmi

M. Lapsa
Sirds ķirurģijas centra sirds ķirurgs IVARS BREČS
Sirds ķirurģijas centra sirds ķirurgs IVARS BREČS FOTO: JĀNIS BRENCIS
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra sirds ķirurgs IVARS BREČS pēc rezidentūras strādā plecu pie pleca ar saviem skolotājiem. Kopā ar viņiem ir veicis unikālas operācijas, glābjot cilvēku dzīvību. Stažējies Vācijā — sirds ķirurģijas centrā Drēzdenē, regulāri apmeklē Eiropas un pasaules kardiotorakālo ķirurgu kongresus un kursus. Pašlaik paralēli tiešajiem pienākumiem darbojas zinātnē un raksta promocijas darbu.

Iegūta stabilitāte

“Kādu laiku jau operēju patstāvīgi, jūtu, ka aizvien biežāk sāku patiesi izbaudīt tieši ķirurģisko darbu. Protams, neesmu pat vēl tuvu profesionālajām virsotnēm nedz ķirurģiskajā darbā, nedz karjeras attīstībā.

Mana darbadiena pamatā aizrit Sirds ķirurģijas centrā, kur veicu operācijas, aprūpēju pacientus, esmu iesaistīts klīnikas plānveida darba organizēšanā. Tāpat kā lielākajai daļai slimnīcas ārstu man ir gan diennakts dežūras slimnīcā, gan tā dēvētās mājas dežūras. Ja atskan telefona zvans, jābūt gatavam nekavējoties doties pie pacienta uz slimnīcu. 

Paralēli klīniskajam darbam esmu beidzis doktorantūras studijas Rīgas Stradiņa universitātē un esmu RSU zinātniskā grāda pretendents. Tagad jāpabeidz promocijas darba izstrāde.

Kopš 2020. gada esmu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes Zinātniskā institūta pētnieks. Šobrīd strādāju pie ļoti interesanta projekta, kura mērķis ir izstrādāt mobilo lietotni ar riska kalkulatoru, kurš paredzēts nevēlama aortas notikuma riska noteikšanai pacientiem ar dilatētu ascendējošo aortu. Šis tieši sasaucas arī ar manu promocijas darbu, kur pētu dilatētas ascendējošās aortas morfoloģiskās un biomehāniskās īpašības un šo īpašību iespējamo saistību ar attēldiagnostikas atradi un pacientu antropometriskajiem rādītājiem. Retāk, bet sanāk strādāt arī ar studentiem, vadu nodarbības sirds ķirurģijā.”

Pazīstams kopš bērnības

“Mamma ir ģimenes ārste, pediatre. Kad vidusskolas laikā vajadzēja domāt par profesijas izvēli, vecākiem ieminējos, ka mana izvēle varētu būt medicīna, ķirurģija. Mamma uz to sākumā reaģēja noraidoši, kaut pati ir ārste, taču atrunāt necentās. Ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi, ļāvusi lēmumus pieņemt pašam.

Lai tuvāk iepazītu ķirurga darbu, vasarā pēc vienpadsmitās klases beigšanas man bija izdevība vienu nedēļu vērot, kā Liepājas slimnīcā strādā vispārējais ķirurgs Viesturs Rozītis, mūsu ģimenes labs draugs. Gribēju saprast, kādas ir manas sajūtas par īstu ķirurģiju, slimnīcas ikdienu.

Viesturs Rozītis ir izcils paraugs, kādam jābūt ķirurgam, viņš ir mierīgs, nosvērts, ar lielu pārliecību un ļoti labu humora izjūtu.

Tolaik neapzināti daudz paņēmu līdzi no šīs nedēļas Liepājas slimnīcā, noteikti sapratu, ka arī vēlos kļūt par ķirurgu.

Salīdzinoši vēlu, mācoties sestajā kursā, nonācu sirds ķirurģijas ciklā pie profesora Romana Lāča. Tad sirds ķirurģiju ieraudzīju pa īstam. Sapratu, ka jāvirzās sirds ķirurģijas virzienā, un savu studiju darbu izstrādāju par sirds ķirurģijas tēmu.

Pēc sestā kursa beigšanas sāku volontēt pie profesora Pētera Stradiņa Sirds ķirurģijas centrā. Visu vasaru diendienā tur nostrādāju un, iespējams, daļēji sevi arī pierādīju. Rudenī iestājos rezidentūrā profesora Stradiņa vadībā.”

Palikt vai nepalikt Latvijā

“Studiju laikā man bija iespēja pabūt vairākās ķirurģijas klīnikās, taču darbs Stradiņu Sirds ķirurģijas centrā šķita vissaistošākais, daudz sakārtotāks nekā citviet.

Kad biju trešajā vai ceturtajā kursā, sāku mācīties vācu valodu, nopietni apsvēru iespēju pēc studijām doties strādāt uz Vāciju. Ja nebūtu uzņemts sirds ķirurģijas rezidentūrā, iespējams, būtu aizbraucis. Tad bija sarežģīti ar rezidentūras vietām, tāpēc bija tāds jauno ārstu aizbraukšanas vilnis. Šķita, citviet ir labāki darba apstākļi un atalgojums, taču patiesībā visur ir savi plusi un mīnusi.

Būdams rezidents, gandrīz pusgadu stažējos sirds ķirurģijas centrā Drēzdenē. Redzēju, kāds ir darbs un dzīve iebraucējiem tur, svešā valstī. Neesmu pārliecināts, vai tas ir tas, ko gribētu.

Protams, ir iespēja veidot veiksmīgu karjeru ārzemēs, taču dzīve nesastāv tikai no darba un karjeras. Latvijā man ir mīloša sieva, ģimene, draugi un iespēja strādāt savā profesijā. Noteikti neplānoju nekur doties ārpus valsts strādāt, vienīgi īslaicīgi stažēties kādā no klīnikām, lai papildinātu zināšanas un prasmes, ko pēc tam likt lietā Latvijā.

Uzskatu, ka Latvijā ir daudz spēcīgu cilvēku, kas ir pierādījuši savu varēšanu un pierāda joprojām.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada marta numurā

Raksts žurnālā