MĀRIS SKUTELIS: Paliatīvās aprūpes ārsta ikdiena starp skumīgo un pozitīvo

Paliatīvās aprūpes darbā arī pozitīvais

“Medicīna nebija mans bērnības sapnis. Pēc skolas zināju, ka varu studēt jebko, jo man padevās daudzi priekšmeti, tomēr sāku apgūt elektroniku un telekomunikācijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Vēlāk sapratu, ka tas nav mans, un tobrīd sievastēvs bija tas, kurš iedrošināja studēt medicīnu. Arī mani pašu interesēja darīt to, ko nevar citi, proti, tikai ārsts var ārstēt cilvēku. Tagad grūti būtu iedomāties, ka es varētu darīt ko citu.

Kāpēc paliatīvā aprūpe? Sākumā tiešām var šķist, ka paliatīvā aprūpe ir smaga medicīnas joma, taču tur ir arī daudz pozitīvā. Varu palīdzēt, atvieglot ikdienu pacientiem, kurus piemeklējusi nedziedināma slimība un kuri ir ceļā uz mūžību. Mēs, ārsti, nezinām, cik ilgs mūžs dots mūsu pacientiem, taču zinām, ka varam mazināt fiziskās ciešanas, stiprināt emocionāli, uzlabot dzīves kvalitāti.

Kad rezidentūrā strādāju Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, tur Paliatīvās nodaļas uzraudzībā bija daudz bērnu, kuri nestaigā vai nerunā, kuri jābaro ar zondi, redzēju arī viņu vecākus, kas ikdienā ar to visu dzīvo. Tas vienlaikus ir skumīgi, ka slimo bērni, un priecīgi, redzot, cik ļoti vecāki mīl savu bērnu tādu, kāds viņš ir. Mani kolēģi, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās nodaļas ārsti, teica, ka nav bijis tāda gadījuma, ka kāds no vecākiem atteiktos no sava slimā bērna.

Atnāk cilvēks ar lielām sāpēm vai ar sūdzībām, ka vairs nevar paēst vairākas nedēļas, tu viņu ārstē, un pēc kāda laika viņam sāpes ir mitējušās vai vairs nav vemšanas. Jā, viņš ir ļoti, ļoti slims un zina, ka dzīve vairs nebūs ilga, bet viņš atkal ir priecīgs, ka var lasīt žurnālu vai apēst mandarīnu. Visa paliatīvā aprūpe ir gan skumīga, gan reizē arī ļoti pozitīva.”

Arī ģimenes ārsta sertifikāts

“Medicīnā praktiski iesaistījos, studējot ceturtajā kursā Rīgas Stradiņa universitātē. Sāku kā māsu palīgs gan Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Gaiļezers”, gan Neatliekamās medicīnas palīdzības dienesta brigādē. Tas deva labu rūdījumu, jo lielajās slimnīcās var redzēt visu ārstēšanas un pacientu spektru un saprast, vai nebaidies no medicīnas. Tāda pieredze, prakse, manuprāt, būtu obligāta jau pirmā kursa studentiem, lai jaunieši saprot, kāda ir īstā medicīna.

Kā rezidents strādāju Uzņemšanas nodaļā Rēzeknes reģionālajā slimnīcā un paralēli Uzņemšanas nodaļā Preiļu slimnīcā, vēlāk tāpat paralēli darbojos Līvānu slimnīcā, pēc tam arī Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Kad mācījos paliatīvo aprūpi, strādāju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvajā nodaļā un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļā.

Par mediķi cilvēks kļūst tāpēc, ka grib palīdzēt cilvēkam, un es jūtu, ka šeit, Preiļos, varu cilvēkam visvairāk palīdzēt tieši paliatīvajā aprūpē. Man ir arī ģimenes ārsta sertifikāts, taču Preiļos strādā jau pietiekami daudz ģimenes ārstu, tāpēc šobrīd mana joma ir paliatīvā aprūpe, bet tālākā nākotnē noteikti būšu arī ģimenes ārsts.”

Mazo novadu īpatnība — jauno ārstu pieņem ātrāk

“Pacienti ir dažādi. Vieni grib ārstēties tieši pie jaunā ārsta, uzskata, ka jaunais ir atnācis ar jaunām zināšanām un izārstēs ātrāk. Un ir pacienti, kuri uzskata, ka jaunajam ārstam vēl nav iegūta vajadzīgā pieredze. Un vēl ir tādi, kuri uzticas gan jaunajam, gan pieredzes bagātajam. Preiļos ar uzticēšanos nav problēmu, jo iedzīvotāji mani daudzmaz jau pazīst. Mazajos novados ir tā privilēģija, ka cilvēki zina, kas tu esi, no kuras dzimtas vai mājas nāc. Īpaši tas jūtams Latgalē.

Preiļu slimnīcā man kā dežūrārstam Uzņemšanas nodaļā sākumā bija divas dežūras mēnesī, tāpēc ienākšana šajā slimnīcā notika pakāpeniski, ar kolēģiem un slimnīcu iepazinos lēnām. Lielākā daļa Preiļu slimnīcas kolēģu, sevišķi tie, kuri medicīnā ir jau daudzus gadus, pazina mani un es viņus jau no skolas laikiem. Mums ir savstarpēja cieņa, var brīvi pienākt un aprunāties. Prieks, ka pamazām jaunie ārsti atgriežas Latgalē vai brauc šurp strādāt, varbūt viņu nav daudz, bet prieks par katru jaunu kolēģi.

Ja vajadzīgs padoms, tad zvanu bijušajiem kursabiedriem un kolēģiem. Paldies viņiem.”

Komandas darbs — kapelāns atved bērnam zondi

“Paliatīvā aprūpe ir multidisciplinārs pasākums — te nav tikai ārsts vai medicīnas māsa, vai kapelāns. Tas ir komandas darbs. Un paliatīvā aprūpe ir ne tikai pacienta ārstēšana, bet arī saruna ar radiniekiem, garīgs stiprinājums gan slimniekam, gan viņa ģimenei. Ja mūsu (Latgales) pacientam piedāvā kapelāna vizīti, tad viņš saprot, ka pie viņa atnāks priesteris, kurš dos slimnieka sakramentu. Un, ja viņam pateiksi, ka kapelāns nav katolis, tad viņš to atraidīs. Arī es pirms paliatīvās aprūpes studijām kapelāna darbu iztēlojos citādu, reizēm viņš aizved slimajam bērnam zondes un parunājas ar viņu, tāpat tā var būt saruna ar vecākiem par smagajām domām, kas ir sakrājušās. Tā bērns, viņa vecāki iemācās pieņemt slimību.”

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada aprīļa numurā