Kad uzrunājam intervijai, kardioloģe MARINA KOVAĻOVA saka “paldies” un nedaudz samulst par novērtējumu. Daktere novērtējumu tiešām pelnījusi; savulaik vadījusi Jelgavas pilsētas slimnīcā Iekšķīgo slimību nodaļu un bijusi arī Jelgavas poliklīnikas galvenā ārste, taču šajā samulsumā atklājas dakteres Kovaļovas personības sirsnīgā šķautne — lielākais dzīves sasniegums ir nevis amati, bet cilvēciskās attiecības.
Trešdienas pēcpusdiena — dakterei Marinai Kovaļovai nupat kā beidzies pacientu pieraksts uz veloergometrijas izmeklējumu. Viņa smaidot saka, ka tagad labs dzīves posms, jo strādā darba slodzi, kāda patīk — ir kardiologs parastais, trīs dienas pieņem pacientus Jelgavas klīnikā un vienu dienu Profesora Skrides Sirds klīnikā Rīgā. Un dara to, kas rada vislielāko prieku — praktiski palīdz, dalās zināšanās un pieredzē.
Kas rada gandarījuma silto sajūtu, kāpēc nemainītu šo profesiju ne pret vienu citu?
Jelgavas poliklīnikas galvenās ārstes amatā,
2019. gads
Lielāko dzīves daļu biju stacionāra ārsts, un man vienmēr bija gandarījums, redzot smaidu pacienta sejā, kad viņu izrakstām no slimnīcas, īpaši, ja tas bijis sarežģīts, multimorbīds pacients ar blakusslimībām un mums ir optimāli izdevies salikt terapiju.
Jaunībā domāju, ka nevarēšu strādāt ambulatori (droši vien tas jaunības adrenalīns), bet tagad man ir gandarījums par to, cik daudz varu paveikt.
Īpaši domāju par senioriem — nav jāsūta uz stacionāru, kas viņiem ir gan milzu stress, gan risks Covid-19 un intrahospitālo infekciju dēļ.
Vai nebija grūti pāriet no akūtās, stacionārās medicīnas tikai uz ambulatoro darbu?
Ar Dr. med. Cemahu Anšeleviču, 1993. gads
Labi atceros, kā tas notika. Biju sešus gadus vadījusi Iekšķīgo slimību nodaļu Jelgavas pilsētas slimnīcā, un 2016. gadā man piedāvāja Jelgavas poliklīnikas (tagad Jelgavas klīnika ) galvenā ārsta amatu. Vēlējos izaicinājumu un piekritu šim piedāvājumam. Atskatoties, kā pati saku, šis dzīves posms man bija kā histēriskai meitenei. Sešus gadus nostrādāju šajā pozīcijā (paralēli — ambulatorās pieņemšanas) un sapratu, ka nepatīk administratīvais darbs, gribēju ārstēt pacientus. Mēģināju sarunāt ar vadību, lai palaiž mani vaļā no šī amata, un domās nepārtraukti atgriezos pie darba slimnīcā.
Pēc sešiem gadiem atgriezos slimnīcā, bet tur viss bija mainījies; gadu nostrādāju, un tagad esmu atkal Jelgavas klīnikā , bet jau kā praktizējošs kardiologs. Pa šiem gadiem man ir izveidojies pacientu loks, kas iet man visur līdzi.
Janvārī profesors Skride uzrunāja strādāt viņa klīnikā — biju patīkami pārsteigta un ļoti priecīga, jo tā ir mazliet cita atmosfēra, pacienti ir motivēti, kolektīvs ļoti labs, cits citam varam pavaicāt padomu. Ir ekselenti darba apstākļi.
Kādas priekšrocības ir pieredzei medicīnā?
Ar Jelgavas pilsētas slimnīcas Kardioloģijas nodaļas kolektīvu, 1997. gads
Līdzi pieredzei nāk intuīcija — reizēm ir nojauta, ko nevaru pamatot, bet pēc laika tā pierādās.
Kas man daudz palīdz? Esmu interniste, man ir stacionārā darba pieredze, un es cenšos pacientu ieraudzīt ne tikai kā “paaugstinātu asinsspiedienu” nosūtījumā, bet saprast iemeslu. To man iemācīja internatūrā, kad biju pavisam jauna un zaļa — reanimācijas nodaļas vadītājs dakteris Boriss Rohovs mācīja, ka vienmēr jāuzdod jautājums: kāpēc, kāpēc un vēlreiz kāpēc?
Mēs neārstējam skaitļus un analīzes. To es vienmēr atgādinu jaunajiem ārstiem, rezidentiem: skatāmies, kāpēc analīzēs tādi skaitļi? Ne vienmēr jāuzbrūk iekaisuma rādītājiem, varbūt vēl kaut kas jāizmeklē. Jāuzdod sev jautājums: kāpēc tā ir?
Un tad, kad iegūta atbilde, tad tas ir ceļš līdz diagnozei. Nav jābaidās arī pavaicāt palīdzību kolēģim.
Kā ir pavaicāt padomu jaunākiem kolēģiem?
Jā, starp citu, tas arī. Man nav tik ciešu kontaktu ar jaunajiem kolēģiem, bet tad, kad pie manis ir rezidenti, es no viņiem mācos — ievēroju un secinu: o, šī ir laba ideja. Ir ļoti motivēti jaunieši, un no viņiem var mācīties mūsdienīgo pieeju un attieksmi.
Viena no tām — ārstam nav ar katru savu pacientu jānomirst. Jaunieši māk saglabāt vēsu prātu, un tas palīdz sarežģītās situācijās neiekrist panikā. Palīdz darba procesam neapstāties. Varam no viņiem mācīties arī nošķirt darba dzīvi no privātās. Mana paaudze tā neprot — cik teātra izrādes savulaik ir atceltas un cik daudz reižu ir palikts pa nakti slimnīcā, ja smagāks pacients. Ja man piezvanītu naktī, arī tagad brauktu, it īpaši, ja kaut kas noticis ar kolēģi.
Pie jums nāk pacienti paaudzēs?
Daži tādi pacienti ir, bet pēdējā laikā biežāk četrdesmitgadnieki atved savus vecākus.
Kā panākat, ka pacients iziet no kabineta mierīgs?
Pie speciālista nāk tomēr vairāk pēc diagnozes, ar jautājumiem. Svarīgākais ir sarunāties — lai izstāsta par sevi, problēmu, un es savukārt mēģinu pastāstīt, kas ar viņu notiek pašlaik un kas notiks tālāk, ja veiks konkrētus izmeklējumus. Vizītes noslēgumā bieži vaicāju, vai pacientam ir palikuši vēl kādi jautājumi. Galvenais — neatstāt neizrunātus jautājumus.
Un kā mudināt līdzdarboties, lai ir līdzestīgi?
Pēdējā darba diena kā Jelgavas pilsētas slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājai pirms jauna izaicinājuma — ar Dr. Skaidrīti Ādamsoni, 2016. gads
Ir pacienti, ar kuriem vajag runāt stingrāk — īpaši tagad, kad E-veselības sistēmā redzam, vai ir nopircis zāles. Vēl es vienmēr pacientiem saku, ka jādraudzējas ar savu ģimenes ārstu, nevajag zvanīt tikai māsiņai un atjaunot receptes, bet ik pa 3—4 mēnešiem tomēr aiziet pie ārsta. Jo var būt tā, ka pēc pirmās vizītes pie kardiologa terapija (piemēram, zāļu deva) būs jākoriģē. Motivēju, ka nevajag atmest terapiju, ja uzreiz nav rezultāta.
Ja redzu, ka pacients izpildīs manus norādījumus un to darīs saprātīgi, tad uzrakstu slēdzienā arī nākamo soli, piemēram, ja nav efekta, kādu vēl medikamentu var pievienot. Tad arī ģimenes ārstam ir vieglāk strādāt.
Kāds ir jūsējais pacients un kā viņš mainījies pēdējos četrdesmit gados?
Ļoti mainījies. Atceros laiku, kad pacienti ar infarktu slimnīcā gulēja četras nedēļas, kad sūtījām savus pirmos pacientus uz koronogrāfiju, kas bija pilnīgs kosmoss, kad pieeja aritmijām bija cita.
Ja jāraksturo, kāds ir mans pacients tagad, tad ļoti dažāds, bet varētu izcelt divus atšķirīgus pacientu portretus.
Vētra Roka ragā, Portugāle, 2010. gads
Viens — vīrietis vai sieviete, aptuveni četrdesmit gadus vecs, kas pie manis nonāk ar paaugstinātu asinsspiedienu vai nekonkrētām sūdzībām — diskomforts krūtīs, galvas sāpes u. c. Tad nereti jādomā par primāru profilaksi, piemēram, jāsamazina holesterīna līmenis. Četrdesmitgadnieks ir neizpratnē: turpmāk visu mūžu būs jādzer zāles? Jā, jo tie ir medikamenti, kas jūs pasargās no nākamajiem kardiovaskulārajiem notikumiem.
Un tad otrs pacienta portrets — pacients gados, jau ar smagākām sirds asinsvadu problēmām, piemēram, ar sirds mazspēju koronārās sirds slimības dēļ, pēc vairāku stentu implantācijas, ar dilatācijas kardiomiopātiju. Mūsdienās medikamentozā terapija var efektīvi palīdzēt šādiem pacientiem. Atved sirds mazspējas pacienti ratiņkrēslā, un pēc mēneša atnāk pati savām kājām, lakatiņš uz pleciem, smaida un deklamē dzejoļus. Tik aizkustinoši!
Man patīk strādāt ar hipertensijas pacientiem, jo tas ir radošs process. Katrs pacients ir individuāls — piemēram, vienam medikamentus vajag no rīta, otram vakarā, dažādas devas, dažādas kombinācijas. Turklāt jābūt labai sadarbībai un pacietībai abās pusēs — ārsta un pacienta.
Pati veicu arī veloergometrijas izmeklējumu, kas pēc savas būtības ir primitīvs izmeklējums, bet sniedz daudz informācijas.
Pastāstiet par sevi: no kurienes jūsu saknes?
Esmu rīdziniece, te dzimusi un gājusi skolā. Mamma ir rīdziniece, juriste, visu mūžu nostrādāja par tiesnesi, tēvs bija no Krievijas, sen miris.
No mammas esmu mācījusies atbildīgi izturēties pret veicamajiem darbiem, jau bērnībā man bija dažādi pienākumi. Un vēl — iemācījos cieņu pret citiem cilvēkiem un takta izjūtu.
Ja ar kādu nav pa ceļam, nesanāk komunikācija, nemēģinu pierādīt savu taisnību, paeju malā. Nav jāsaka otram kas tāds, ko viņam dzirdēt būs nepatīkami.
Man šķiet, tas noder medicīnā, kur ir svarīgi runāt patiesību, ar pārliecību, bet vienlaikus smalkjūtīgi, nesagraut cilvēku.
Ja jāuzbur kāda bērnības atmiņa…
(Domā. ) Mamma bija galvenais cilvēks manā dzīvē. Vasarās bērnībā mūs ar brālēnu (mammas māsas dēlu) sūtīja uz laukiem Viļakā. Tur bija suņi, kaķi, govis un citi dzīvnieki, un vakaros izslaukts silts piens, kuru bērni gaidīja kopā ar kaķiem. Pilsētas dzīvē?... Atceros mājas siltumu. Mēs, bērni, bijām ģimenē ļoti mīlēti. Esmu mammai vienīgais bērns, tāpat kā mammas māsai — viņas dēls, mēs ar brālēnu augām kopā un bijām ģimenes centrā. Jā, mums bija pienākumi mājās un skolā (beidzu Rīgas 40. vidusskolu ar labām sekmēm), bet gaisotne mums apkārt bija ļoti laba un gaiša.
Kāpēc medicīna?
Nezinu, no kurienes šī doma, jo ģimenē nav mediķu, bet no pusaudzes gadiem biju izdomājusi, ka gribu būt ārste. Kad sāku mācīties, patika dažādas specialitātes — reanimatoloģija, nefroloģija, bet aizvirzījos līdz kardioloģijai. Iespējams, tas bija zinātnisko pulciņu iespaidā. Un nenožēloju nevienu mirkli, ka esmu kardioloģe.
Toreiz bija valsts sadale, un man paveicās — nosūtīja uz Jelgavas ātro palīdzību , kur nostrādāju gadu internatūrā, tad 1983. gadā pārnācu uz slimnīcu.
Mans skolotājs studijās bija profesors Jūlijs Anšelevičs, cītīgi pierakstījām viņa lekcijas, tās vēlāk ļoti noderēja, bet Jelgavā kardioloģijas nodaļu vadīja Dr. Cemahs Anšelevičs, profesora
Jūlija Anšeleviča brālis. Viņš bija mans praktiskais skolotājs. Atceros, parādīja, izstāstīja, kā jāpunktē pacients ar kardiālu mazspēju un šķidrumu pleirā, un teica: tagad dari tu, pastāvēšu aiz muguras. Tikko iedūru, pagriezos, bet viņa vairs nav. (Smejas. ) Tā viņš mums mācīja atbildību un patstāvību. Uzticoties, ka paši pratīsim pieņemt lēmumus.
Vēl atceros dakteri Valēriju Sverdlovu, viņš Jelgavas slimnīcā bija Ķirurģijas nodaļas vadītājs (jau aizsaulē) — ieejot palātā, viņš jau redzēja, kuram pacientam jāpalīdz pirmajam. No viņa iemācījos skatīties uz pacientu kopumā un ķirurga taktiku — redzēt vairākus soļus uz priekšu. Man tas ir ļoti palīdzējis.
Kas vēl noder, kad esi jauns? Ieklausīšanās pieredzējušās māsās. Esmu pateicīga māsām un rentgena laborantiem — kad tikko pēc studijām sākām dežurēt naktīs, bieži prasījām padomu rentgena laborantiem, kuri visu mūžu nostrādājuši slimnīcā, un viņi mums rādīja: paskaties, te ir pneimonija, te nav, te ir lūzums utt. Arī tagad saku: bez māsām ārsti neizdzīvos! Es ļoti uz viņām paļaujos. Ir brīnišķīgi, ka no acu kontakta un pusvārda jau saprotamies.
Kādā senā Doctus intervijā prof. Jūlijs Anšelevičs teica, ka topošajiem ārstiem grib iemācīt divas galvenās lietas: profesionalitāti un attieksmi — kā jūs rīkotos, ja slimnieks būtu jūsu radinieks.
Es arī vienmēr saku: mēs esam pacientu dēļ, nevis pacienti mūsu dēļ. Profesionalitāte ir atbildība un, protams, zināšanas, kuras nepārtraukti papildinām. Un vēl — man šķiet, ārstam visu laiku nedaudz jāuztraucas. Brīdī, kad nekas neuztrauc, ir risks palaist garām kaut ko svarīgu. Arī ikdienas ambulatorajā pieņemšanā par katru pacientu mazliet uztraucos — katrs pacients ir personība, jārunā atšķirīgi, ar katru sadarbība veidojas un pie diagnozes arī nonāc citādi. Un svarīgi ir nomierināt cilvēku, neizturēties nevērīgi. Ja pacients, izejot no kabineta, saka: jūs mani nomierinājāt, — arī man tad ir mierīgi.
Domājot par terapijas taktiku, varam pieiet formāli, bet jebkurā situācijā varam domāt pēc būtības. Bieži vien, pieejot formāli, neko nevaram pārmest ne sev, ne kolēģim, bet formāli paliek formāli. Katrā pacientā jāredz cilvēks. Cits cilvēks.
Kuras ir svarīgākās pieturas jūsu profesionālajā ceļā?
Ar vīru — Rokamadurā, Francija, 2012. gads
Darbs neatliekamās palīdzības brigādē iedeva labu skolu ceļa sākumā. Ar toreizējiem kolēģiem man palicis labs kontakts; ātrās palīdzības šoferīši atnāk uz konsultāciju un atceras mani kā jaunu meiteni. (Smejas. )
Manuprāt, agrāk kolektīvam bija lielāka nozīme. Dzīve slimnīcā bija ļoti aktīva, pulkstenī neskatījāmies, kaut mums neviens nelika sēdēt slimnīcā bez vajadzības. Ja kāds slimības dēļ nevarēja būt dežūrā, tad viņu aizvietoja jaunie ārsti. Ja bija jāpaliek ar kādu smagu pacientu pa nakti, šis darbs arī tika jaunajiem. Nekurnējām, darījām. Kopā svinējām svētkus, bija slimnīcas balles. Mūs kā jaunos kolēģus ļoti silti uzņēma kolektīvā. Mana pirmā vecākā māsa bija Maruta Keiša, aktiera Andra Keiša mamma — vēl līdz šim tiekamies ekskursijās. Jā, jaunajiem ārstiem bija daudz jāstrādā, bet par mums ļoti rūpējās, uzņēmās šefību vecākie kolēģi. Tagad katrs ir vairāk par sevi. Vai tas ir labi vai slikti? Nezinu, dzīve tāda.
Profesionāli man daudz deva Iekšķīgo slimību nodaļas vadīšana. Tas moments bija satraukuma pilns. Mana vadītāja bija daktere Skaidrīte Ādamsone, ilgus gadus bija vadījusi nodaļu, un pēkšņi mūs pasauca galvenais ārsts Andris Ķipurs… Vajadzēja pārejas periodu, bet mēs labi tikām tam pāri. Esmu cilvēks, kuram ir interesanti sevi pārbaudīt.
Nodaļā nonāca sarežģīti pacienti, mums bija septiņdesmit gultas, bieži — vairāk. Es uzskatīju, ka man jāzina visi pacienti, pat tad, kad viņi ir deviņdesmit pirmdienas rītā. Un, protams, tas ir komandas darbs, jāuzticas kolēģiem, bet jāsaglabā kritika, jāzina, kam uzticēties pilnīgi, kuru vajag pieskatīt. Man patika vienmēr pirms darba beigām iziet pa gaiteni un ieskatīties palātās. Nodaļas vadītājam ir jābūt īpaši saskaņotai sadarbībai ar vecāko māsu, un man bija ļoti laba vecākā māsa. Mēs abas nodaļā palikām līdz septiņiem vakarā, vīrs bija nepamierināts, ka dzīvoju nodaļā. (Smejas. )
Arī administratīvais darbs poliklīnikā ir daudz ko mācījis — no vienas puses, likās, tas nozog manu laiku, ko varētu veltīt klīniskajam darbam, bet, no otras puses, ļāva ieraudzīt veselības organizāciju no iekšpuses.
Mēs esam pieraduši to kritizēt, nereti pieprasīt, uzskatām, ka vadība nesaprot vajadzības, bet seši gadi šajā postenī ļāva ieraudzīt, ko varam un ko nevaram objektīvi ietekmēt.
Vai ir sapņi, ko gribējāt realizēt, bet nepiepildījāt?
Profesionālā ziņā es domāju, ka ne.
Nodaļas vadītājs ir kā buferis starp vadību un darbiniekiem, starp ārstiem un viņu tuviniekiem?
Jā. Īpaši grūti bija Covid-19 pandēmijas laikā, kad tuviniekus nelaida klāt pacientiem, viņi bija neziņā. Tādu cilvēku, kas būtu tiešām agresīvi, nav daudz, biežāk šīs situācijas izraisa stress. Ārsta uzdevums tad ir censties saglabāt mieru un runāt. Nav tik viegli atrast zelta vidusceļu — palikt gan rūpīgam ārstam, gan saglabāt normālu nervu sistēmu. It sevišķi stacionārā var ātri izdegt.
Vai esat piedzīvojusi ko līdzīgu izdegšanai?
Jā. Pēdējos gados par to daudz runā, agrāk jau mēs nezinājām, kas tā izdegšana tāda ir. Bet, ja analizēju, tad ir bijusi sajūta — es vairāk nevaru. Tad mēģināju atpūsties un ar sevi sarunāt, ka jāstrādā, jo tas ir mans pienākums. Man šķiet, ka tādos brīžos svarīgi pašam saprast, kas ir tavs dzīves aicinājums. Ja bez darba nevari, tad jāpaņem neliela pauze, jāatpūšas.
Vai nebija vēlmes iet zinātnē, pētniecībā?
Nē, man patīk praktiskais darbs. Labprāt lasu lekcijas ģimenes ārstiem, uzskatu, ka jādalās ar savām zināšanām, turklāt tas arī atvieglo mūsu, speciālistu, darbu. Man nav bail no auditorijas, man patīk mijiedarboties.
Kas ir jūsu stiprās puses?
Man patīk sarunāt, nonākt pie kopsaucēja — tas ir svarīgi gan ārstam, gan pacientam. Es uzskatu, ka man jāpalīdz, ja varu — gan tādam, kuram veselības problēma varbūt nav tik nopietna, gan sarežģītam pacientam, kuram vajadzīgi daudzi izmeklējumi.
Ja man kolēģis piezvanīs un palūgs pieņemt kādu savu pacientu, nekad neatteikšu. Man nav žēl dalīties ar zināšanām.
Kas ir grūtais medicīnā?
(Domā. ) Citreiz saka, ka mediķi ir pieraduši pie nāves, bet tā nav. Strādājot nodaļā, visgrūtākais bija pateikt radiniekam par pacienta nāvi, īpaši, ja tas noticis negaidīti. Līdz manam zvanam cilvēkam bija viena dzīve un tad — cita. Arī tad, ja pacientam vairs nevar palīdzēt, viņam ir tiesības nomirt cienīgi. Sanitārītēm vienmēr teicu: palagiem jābūt tīriem, pacientam jābūt aprūpētam visu laiku, viņam ir uz to tiesības.
Tagad cenšos izdarīt maksimālo; ja nevaru palīdzēt pati, tad iesaku citu speciālistu.
