„Man bija četri pieci gadi. Spēlējoties smiltiņās, biju rūpīgi sabāzis mutē pudeles stikla lauskas. Vaigi uzpūtušies kā kāmītim! Mamma, to redzot, jau gribējusi skriet klāt, bet gudrs kaimiņš teicis: „Tikai mieru!” Ar skaļu pēkšņu brēcienu no aizmugures mani tā sagrābis aiz apkakles, ka es pārsteigumā izpūtis visus stiklus. Pat gļotādas neesot ievainojis. Labi, ka tuvumā bija apķērīgi cilvēki, kas rīkojās ātri un pārdomāti,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas Endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE.
Bet, ja pieaugušie piesteigtos par vēlu? Puika visticamāk nokļūtu Endoskopijas nodaļā, bet pudeles stikliņi - kādas slimnīcas muzeja vitrīnā līdzās citiem pirmajā acu uzmetienā ar medicīnu maz saistītiem priekšmetiem: rāvējslēdzēja ļipiņām , deserta karošu kātiem, dažāda izmēra naglām, šujamām adatām, baterijām, zobu protēzēm, polietilēna maisiņam, zivs asaku gabaliņiem, vistu kauliņu šķēpelēm utt. Viena šāda vitrīna atrodas Rīgas 1. slimnīcā, un lielu daļu ekspozīcijā redzamo priekšmetu no cilvēka kuņģa-zarnu trakta ir izvilcis dr. A. Krauze, kurš pirmos endoskopiskos izmeklējumus veica 1976. gadā šajā pašā slimnīcā. Humora, traģikas, cilvēka muļķības un kuriozu pilni ir daktera stāsti par svešķermeņu nonākšanu kuņģa-zarnu traktā un riska, smalkas pieredzes pavadītu garo ceļu atpakaļ - uz sauszemi.
2006. gadā Rīgas 1. slimnīcas administrācija iedibinājusi balvu – Asklēpija kroni, ko piešķir par tādiem medicīniskiem sasniegumiem, rīcību, uzdrīkstēšanos, kas pārsniedz medicīniskās palīdzības sniegšanas ikdienas praksi un ir neordinārs (kuriozs) notiku
Dieviņš nosodīja!
Manā praksē ir vairāki kuriozi gadījumi, par kuriem saka: gribēja kā labāk, sanāca kā parasti... Kāds kungs aizgājis pie laba drauga zobārsta. Labo zobus, ierauga, ka zobstarpā kaut kas ieķēries. Dakteris iedod adatu, kas gadījusies pa rokai (paredzēta zoba nerva izvilkšanai - ārprātīgi asa), - iztīri! Pats pa to laiku maisa plombu un stāsta anekdoti, ārkārtīgi sulīgu, acīmredzot krievu valodā. Krēslā sēdošais: hahahāāāā, sāk aizgūtnēm smieties un jūt, ka kaklā tā kā nosāp. Abi saprot, ka labi nav, satraucas, pārmeklē visu - nu nav adatas! Atbrauca pie mums. Kad ievietojām endoskopu, adata kuņģa sienai jau līdz pusei bija cauri izgājusi.
Vai cits gadījums. Vecgada nogale deviņdesmito gadu sākumā. Vīrs atnes mājās eglīti, bet kociņš visu laiku gāžas. Ņem eglītes kājas krustiņu un naglo pie stabilāka pamata. Naglas (kā jau cilvēki raduši) tur starp lūpām. Pēdējā nagla vēl palikusi mutē, kad sieva, kas virtuvē cepa pīrādziņus, pienāk no aizmugures un jautā: nu, mīļumiņ, kā garšo? Un pīrāgu no aizmugures - bliukš - vīram mutē iekšā! Kopā ar pīrāgu iespiež arī naglu, ko viņš norij. Sieva nelaimīga, abi atskrien uz slimnīcu. Vīrs gan neko sliktu neesot jutis. Varēja būt Ziemassvētki ar naglu kuņģī!
Vēlā vakarā mani izsauc uz darbu. Uzgaidāmajā telpā sēž solīds kungs uzvalkā ar kaklasaiti. Aicinu viņu iekšā un krieviski jautāju: kas noticis? „Dieviņš nosodīja," skan atbilde. Izrādās, kungs ir viens no NVS valstu sūtņiem. Pareizticīgajiem ir gavēnis, bet viņš domājis - pievērs acis . Aizgājis uz restorānu un zakazal sebe kroļika*. Mazs kauliņš iesprūdis šķērsām barības vadā. Nu, izvilkām, protams!
Atceros vēl kādu pacientu. Uz Latviju ciemos atbraucis 90 gadus vecs kungs no Amerikas. Radi viņu ved ekskursijās pa dzimto zemi, sagatavojuši plašu kultūras programmu, tai skaitā gājienu uz teātri. Pirms izrādes viņš saka: „Cik gadu neesmu ēdis pelēkos zirņus ar speķi!" Radi: „Lūdzu, Pēter!" un aizved kungu uz Lido . Izrādās, vecītim pēc apdeguma izveidojies barības vada sašaurinājums. Zirņi padevušies gana milzīgi, viens iestrēgst barības vadā un mitrumā uzbriest. Teātrī kungs sāk siekaloties, žagoties un rīstīties. Kad viņš nonāca pie manis, nācās krietni pastrādāt. Zirni nevarēja pastumt, vajadzēja sadalīt, pāršķelt trijās daļās, tomēr tas tik un tā turējās kopā. Daļas nācās savstarpēji kustināt, pavilkt uz āru, visu laiku grozīt, lai galarezultātā tās tiek uz leju līdz kuņģim. Faktiski darbs līdzinās mašīnas parkošanai barības vadā. Paralēli tam ar vienu aci jāuzrauga pacients un vēl jāuzmanās, lai pats nejauši nekļūdītos un, nedod Dievs, ar instrumentu neizdurtos cauri barības vada ļoti plānajai sieniņai.
Gadās, ka cilvēks nenojauš par svešķermeņa esamību savā organismā, un mēs to pilnīgi negaidīti atrodam cita izmeklējuma laikā. Tā, piemēram, kādam zēnam bija diagnosticēts kuņģa vēzis un viņš tika atsūtīts uz izmeklēšanu. Ieraugu šādu ainu: paliels persika kauliņš nav ticis cauri vārtniekslēdzējam divpadsmitpirkstu zarnā, tur kaut kā iespiedies un jau sāk ieaugt. Izvilkām kauliņu laukā, un no vēža cilvēku atveselinājām !
Kauns atzīties muļķībā
Psihiski slimi cilvēki ierijuši gan karošu kātus, gan šujamās un medicīniskās adatas, gan ko tik vēl ne. Viņu rīcību ir grūti ietekmēt. Bet, sastopoties ar garā veselu cilvēku muļķību, brīnos, ka gadu gaitā tā it nemaz neiet mazumā. Pacients paliek bāls, vēdera izeja melna kā piķis, saprot, ka kaut kas nav normāli, paiet nevar..., bet nē, pie ārsta nevēršas.
Konkrēts piemērs: pacients ārstējas gastroenteroloģijas nodaļā ar čūlas slimību, jāievēro noteikta diēta. Dzīvesbiedre atnesusi grilētu vistiņu. Lai neviens neredzētu, pacients izlavās slimnīcas dārzā un vistu rij tādā tempā, ka viens kauliņš iespiežas barības vadā. Taču viņam kauns atzīties. Ciešas līdz beidzamajam. Pēc divām dienām sāpes ir tik neizturamas, ka ārstam tomēr pasaka. Kauls ir pamatīgi iespiedies pa diametru šķērsām barības vadā, abos galos ir izgulējumi, jau izveidojušās čūlas. Vēl mazliet, un sāktos strutains videnes iekaisums ar pāreju uz plaušām. Iznākums būtu bēdīgs. Klasisks variants, kad cilvēks ilgi ciešas un nemeklē ārsta palīdzību, krasi pasliktinot savu veselības stāvokli.
Endoskopiski evakuētie priekšmeti no A. Krauzes kolekcijas
Mēs visi esam pa daļai dzejnieki un arī ārsti, protams. Gadās, ka pacientiem ir kauns stāstīt patiesību, un tad nākas dzirdēt tāāādas lietas... Viena dāma bijusi komandējumā: „Bijām noguruši, iegājām vietējā ēdnīcā paēst. Cīsiņi šķita ļoti slikti, paņēmu tējkarotīti un nolēmu, ka es turpat tos izvemšu laukā. Netīšām karotīti noriju." Piedod, cienītā, ja ēdnīcā turpat pie galda gribi izvemties..., tā jocīgi. Es domāju, vai tik nav bijis kaut kas cits - kāds saviesīgs vakars ar kārtīgu ālēšanos.
Cilvēku iztēlei robežu nav, tikai žēl, ka dažreiz par to nākas dārgi samaksāt. Deviņdesmito gadu sākumā bija liels vibratoru bums, kā lai maigāk izsakās - uzradās jauna pacientu grupa. Citādi seksuāli orientētie un cilvēki, kuri saskatījušies ārzemju pornofilmas. Toreiz citādi galā tikt nevarēja, kā vien operējot. Tad kādus gadus bija klusums, šķita - ļaudis pie prāta nākuši. Bet nu ir jauna paaudze, seksšopi brīvi pieejami, demokrātija, un atkal uzplaukusi vibratoru ēra. Cilvēki vibratoru striķītī pie rokas nepiesien, bet laikam vajadzētu, jo tie darbojas ar baterijām un nekontrolēti ievirzās dziļāk. Ja vibrators tiek jau S-veida zarnā, no turienes ārā izvilkt praktiski nav iespējams. Operācija garantēta.
Naglas, čeki un 100 dolāru banknote
Mūsu darbā gribot negribot vaigā nākas skatīt arī kriminālo pasauli. Lielā nagla ir viens no pirmajiem svešķermeņiem, ko izvilku. Tas bija 1976. gads. Jauns puisis, ievietots īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, bija sācis kliegt, ka viņam briesmīgi sāp vēders un vajag uz tualeti. Acu skats ietrenēts, momentāni novērtē situāciju un redz, ka augšā ūdens skalojamais toveris, tautā sauktais bačoks, piesists ar lielajām naglām. Viņš naglu izvelk, norij un saka: „Čau, veči, es noriju naglu, vediet mani uz slimnīcu!" Miliči sākumā tā kā netic, šis saka - paraugieties! Jā, bačoks sasvēries slīpi. Slimnīcā uztaisa rentgenu - kuņģī nagla labi saskatāma. Ķirurgi toreiz bija diezgan apķērīgi: mums ir cilvēks, kas to izvilks! Bet slimniekam neko sīkāk nepaskaidro, noved lejā mūsu kabinetā, sagatavojam aparatūru. Toreiz endoskopija nebija tik populāra, slimnieki endoskopu vēl nepazina. Jutu, ka visādi var gadīties, injicējām viņam nomierinošu līdzekli vēnā, lai acis ciet. Ieejam kuņģī, tur jau īpašu problēmu nav: izkustināt naglu no vietas, uzmest cilpu, pievilkt. Lēnām velkam ārā. Bet tās vēl nav stāsta beigas. Nākamajā dienā zvana no P. Stradiņa slimnīcas: vai es tādu un tādu esot skatījies? Jā, kas noticis? Sāku lēnām svīst - kaut kādas ziepes gadījušās. Nē! Viņš norijis otru naglu! Šoreiz pieņem cita slimnīca. „Tagad es gudrs, " viņš sakot, „neko sev neļaušu bāzt iekšā!"
Diezgan daudz esam vilkuši laukā čekus (žargonā čeks - fasēta deva, aut.) narkotiku tirgotājiem, kuri tās norij aizturēšanas brīdī. Narkotiskās vielas viņi mēdz pildīt arī prezervatīvos. Tie ir ļoti bīstami, velkot ārā var pārplīst. Jārīkojas zibenīgi.
Kādam pacientam, dienvidniekam no Vidusāzijas, izmeklēšanā redzu - kuņģī spīdīgs konteiners, piepildīts ar kaut kādu masu. Ļoti uzmanīgi mēģinot pakustināt, tas plīsa. Momentāni ziņoju uz nodaļu, plastmasu izvilkām, bet saturs palika. Uzsūcies tas vēl nebija, kuņģi masīvi izskaloja, un viss bija kārtībā, pacientu varēja izrakstīt.
Ar endoskopu esmu vilcis laukā arī monētas. Padomju laikā viens bija norijis simts dolāru banknoti. Izvilkām, rūpīgi noskalojām, atdevām. Tajos laikos tā taču bija šausmu nauda! Ir bijušas arī laupīšanas sekas, juvelieru veikalā speciāli rīti gredzeni.
Aso priekšmetu likums
Jebkura endoskopiskā procedūra ir risks. Nekad nevar paredzēt, cik pamatīgi svešķermenis ieķēries, kā pacients reaģēs uz zālēm, uz izmeklējumu, vai izdosies evakuēt svešķermeni pieklājīgi - lai nebūtu nekādu bojājumu. Piņķerīgs darbs ir zobu protēzes. Tomēr ilgāko laiku vajadzēja, lai pa vienam izvilktu rāvējslēdzēja zobiņus. Šis darbs prasīja pusstundu.
Prakse rāda, ka visi jocīgie asie priekšmeti (visbiežāk adatas) apgriežas ar neaso galu uz priekšu un, veikli iegrozoties, dodas tālāk pa zarnu traktu. Bet zarnu peristaltika rada draudus, cilvēks atraugājas, pēkšņi uznāk neprognozēta zarnu kustība un izspiež adatu cauri sieniņai.
Bija mums kāds gadījums pašos pirmsākumos, kad adatu meklējām. Nepareizi izdarījām: meklējām vispirms ar endoskopu. Redzam - kuņģa izejas daļā ir sarkans punkts, riktīgi sarkans, virsū pat vēl svaigs asins piliens. Domājām, vai tik adata nav izdūrusies cauri, un tiešām - rentgens to pierādīja. Jāoperē. Es kā asistents neiedomājos pateikt, ka, skatoties ar endoskopu, kuņģi pamatīgi piepūtu, līdz ar to gaiss aizgājis tālāk uz zarnām. Slimnieks guļ. Narkoze. Operē: pārgriež ādu, zemādu, tiek līdz aponeurozei, pārgriež to, pārgriež vēderplēvi, paplēš vaļā, un uzreiz no turienes augšā uzšaujas zarnas dakterei gandrīz līdz acīm. Viņa izsaucas: kā tā var būt! un ar abām rokām bāž tās atpakaļ. Skats bija komisks: liels zarnu līkums acu priekšā. Labi, ka neskāra seju, būtu nesterils. Es tūdaļ sapratu - mana kļūda. Neiedomājos, ka tāds stāvoklis var būt. Galarezultāts gan bija labs.
Cilvēkiem briesmas var uzglūnēt pat ikdienas ēdienreižu laikā. Visbiežāk izņemtie svešķermeņi ir zivs asakas un vistu kauliņi. Vienam pacientam skabargaina asaka bija iedūrusies mēles saknē, stāvēja laukā kā pīķis. Kad pacients izvilkto asaku ieraudzīja, viņš tiešām bija laimīgs.
Zivs asaku rijējiem mēs sakām - ja nākamreiz kas tāds gadās, žigli pie ārsta! Ir pacienti, kas nāk divas trīs reizes gadā, vairāk uz svētkiem. Atgriežas vieni un tie paši. Norijis lielāku gaļas gabalu, zobiņi švaki, bet ēst gribas. Nesakošļā kārtīgi, un gabals iesprūst, mokas klāt. Arī mums diezgan grūti, piemēram, šašliku sadalīt, jo tas mēdz būt ļoti šķiedrains, steika tipa, bieži vien pusjēls. Ja gabalu nevar satvert un izvilkt, to plucinām pa daļām. Endoskopa ierīcēm, kaut arī tās ir miniatūras, satvēriens un plēsiens ir labs.
12 vai 16 metru zarnas?
Iemaņas jāpilnveido no dienas dienā. Neviens uzreiz nav pulksteņmeistars, jāsāk ar pulksteņa iztīrīšanu, spodrināšanu. Likt kopā mehānismu - tas ir ļoti grūti. Katra cilvēka uzbūve ir citāda. Nekad nezini, vai Dievs pacientam piešķīris 12 vai 16 metru zarnas. Un iespējamās dažādības resnai zarnai vien ir ārkārtīgi izteiktas, modifikāciju ir daudz. Arī žultsvadi - vienam atveras tā, otram citādi. Manā darba mūžā ir bijuši pieci pacienti, kuriem visi ķermeņa orgāni bijuši spoguļattēlā. Pirms izmeklēšanas to pat iedomāties nevar. Atceros, pirmo reizi nevarēju saprast, kāpēc aparātu grūti ievadīt, kāpēc tas visu laiku ķeras (parasti pie endoskopiskās izmeklēšanas pacients guļ uz kreisajiem sāniem un aparāts dabiski ieslīd kuņģa līkumā, bet šim pacientam līkums uz pretējo pusi). Tādēļ nekad nezini, kā viss beigsies. Tagad daudziem jaunajiem kolēģiem mēģinu iemācīt divpadsmitpirkstu zarnas izmeklēšanas tehniku. Jā, it kā saprot, bet nav noslīpēta koordinācija kopā ar sinhronu darbību - teiksim, vajag tieši tā pagriezt un tajā pašā laikā pagriezt instrumenta galu un vēl parotēt. Turklāt tas jādara 70 cm dziļumā pacientam, kurš elpo, kuram notiek zarnu darbība... Līdzīgi kā stenda šaušana pa lidojošo šķīvīti: trāpi nu! Protams, ka tu bliezīsi garām visu laiku, kad tev automāts šaus šķīvīšus. Bet, re - eksperts šauj tā, ka no simta netrāpa tikai vienam!
* pasūtīju sev trusi (kr. val.)
Foto : Inese Austruma-Ločmele