D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Urīnceļu infekcija (UCI) ir viena no biežākajām diagnozēm ģimenes ārsta praksē. Ikdienā tā šķiet pazīstama un salīdzinoši vienkārša problēma, tomēr tieši šajā jomā bieži sastopama gan hiperdiagnostika, gan nepamatota antibiotiku lietošana. Vienlaikus UCI ir situācija, kuras gadījumā ģimenes ārstam jāspēj ātri atšķirt relatīvi nekaitīgu nekomplicētu cistītu no potenciāli smagas sistēmiskas infekcijas. [1; 4]
D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, kas ir galvenais kalcija homeostāzes un kaulu vielmaiņas regulators. Tā deficīts ir plaši izplatīts — subklīnisks D vitamīna deficīts skar līdz pat 1 miljardu cilvēku visā pasaulē, [1] bet ziemas sezonā no D vitamīna deficīta (25(OH)D < 20 ng/mL) cieš aptuveni 40 % Eiropas iedzīvotāju. [2]
Metadons un buprenorfīns tiek rekomendēti opioīdu atkarības ārstēšanai grūtniecības laikā. Šā pētījuma mērķis bija salīdzināt neirālās attīstības traucējumu incidenci starp bērniem, kas prenatālā periodā bijuši buprenorfīna vai metadona ekspozīcijā.
Levotiroksīna nātrija sāls (turpmāk levotiroksīns, LT4) monoterapijā ir stūrakmens hipotireozes ārstēšanā — tas ir viens no biežāk izrakstītajiem medikamentiem visā pasaulē. Svarīgi ņemt vērā, ka šis medikaments pārsvarā nepieciešams pacienta mūža ilgumā, bet tā efektivitāti un terapeitiskos mērķus var ietekmēt ļoti daudzi faktori.
Jāsaka, ka “vistalantīgākais” no vitamīniem attiecībā uz tā darbību un funkcijām ķermenī noteikti ir D vitamīns. To it kā pavisam vienkārši var arī iegūt — izejam ārā saulainā dienā, un... Bet vai patiešām viss ir tik vienkārši?
Miega traucējumi grūtniecības laikā ir bieži sastopami, un ASV bieži tiek izmantoti nebenzodiazepīnu sedatīvas miega zāles (z-zāles) to korekcijai. Tomēr pastāv ierobežoti pierādījumi par šo medikamentu drošumu auglim. Lai izvērtētu, vai z-zāļu ekspozīcija pirmajā trimestrī veicina iedzimtu defektu attīstību, veikts kohortas pētījums ASV.
Dzelzs deficīts ir biežākais anēmijas iemesls grūtniecības laikā. Progresējot grūtniecībai, vajadzība saņemt dzelzi pieaug, jo dzelzs nepieciešama gan mātes sarkano asins šūnu masas pieaugumam, gan placentas attīstībai, gan augļa attīstības atbalstam.
19.maijā Amerikas Psihiatru asociācijas organizētā ikgadējā kongresā ziņots, ka pēcdzemdību psihozes risks ir ievērojami augstāks, ja sievietes māsa ir piedzīvojusi šādu stāvokli vai māsai ir bipolāri traucējumi.
Prenatālas cannabis lietošanas tendences turpina augt, un šī substance ir viena no biežāk lietotajām grūtniecības laikā. Arvien vairāk pierādījumu vēsta par potenciālām nelabvēlīgām blaknēm auglim.
Trauksmi pašu par sevi visos gadījumos nevar uzskatīt par patoloģiju. Tā ir normāla aizsargfunkcija, kas nodrošina izdzīvošanu: kad draud briesmas, trauksme cilvēkam palīdzēs mobilizēties — skriet prom, lai izbēgtu no apdraudējuma, cīnīties pretī, lai to uzvarētu, vai arī trešais, parasti mazāk pārrunātais variants — sastingt, cerot, ka briesmas paies garām. Perinatālu trauksmi var novērot grūtniecības laikā un pirmajā gadā pēc dzemdībām. Tā var ietekmēt gan topošos, gan jaunos vecākus, un intensitātes ziņā tās simptomi var atšķirties.
Grūtniecības lakā pieaug prasības pret dzelzs rezervēm organismā, un tām izsīkstot attīstās dzelzs deficīta anēmija. Pasaulē dzelzs deficīta anēmija skar aptuveni 36,5 % grūtnieču, kas ir nozīmīgs risks gan mātes, gan augļa veselībai. Turklāt pastāv pierādījumi, ka mātes un augļa veselību ietekmē arī dzelzs deficīts pirms anēmijas attīstīšanās. Šajā publikācijā analizēti ieguvumi un riski rutīnas antenatālai dzelzs suplementācijai grūtniecēm bez anēmijas.
Pacientiem pēc miokarda infarkta (MI) ir augsts risks nevēlamu notikumu attīstībai, t.sk. mirstībai. 2.tipa CD pacienti ir īpaši ievainojama pacientu grupa tādu iemeslu dēļ kā ateroskleroze, endotēlija disfunkcija, hronisks iekaisums un paaugstināta trombocītu aktivitāte – šie visi faktori vēl vairāk veicina nevēlamu notikumu risku pēc MI. GLP1 receptoru agonisti (RA) un SGLT2 inhibitori demonstrējuši kardiovaskulāro notikumu riska samazinājumu pacientiem ar 2.tipa CD un zināmu aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību.
Cilvēka metapneimovīruss (HMPV) ir plaši izplatīts elpceļu patogēns, tomēr trūkst visaptverošu datu par smagu klīnisko iznākumu biežumu dažādās populācijās. Šajā pētījumā apkopoti dati par smagu klīnisko iznākumu īpatsvaru cilvēkiem ar laboratoriski apstiprinātu HMPV infekciju.
Karpālā kanāla sindroms (KKS) ir visbiežāk sastopamā perifērā kompresijas neiropātija, ko izraisa hroniska vidusnerva (n. medianus) kompresija karpālajā kanālā plaukstas locītavas līmenī. KKS izplatība vispārējā populācijā sasniedz aptuveni 5 %, un slimība ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem, darbspēju samazināšanos un dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Vienlaikus tā rada ievērojamu sociālekonomisko slogu veselības aprūpes sistēmai. [1; 2]
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
