Ētiskie aplokšņu līkloči
Janvārī par visskaļāk apspriesto atkal kļuva aplokšņu lieta. Zinot to, ka pavasarī veselības ministram būs jārod risinājumi neoficiālajiem maksājumiem, un arīdzan to, ka valdības vadītājs Ivars Godmanis baidās, ka „neiznāks nekāda legalizācija”, turklāt viņš arī nesola, ka varētu diži pieaugt finansējums veselības aprūpei, un domā, sekošana algu paaugstināšanas pamatnostādnēm ir miglā tīta, jo „300 miljonus mēs nevarēsim samaksāt, jābūt godīgam, mēs nevarēsim izvairīties no zināmas pretstāvēšanas”, modelēsim, kādi varētu būt iespējamie scenāriji šajā ētisko dilemmu pārbagātajā jautājumā.
- Vai varētu tikt ievērots normatīvais ētikas stils? Tā sacīt, ar likumu noslaukām tīras rokas. Tā ir taciņa, pa kuru pašlaik ved veselības ministrs Ivars Eglītis, sakot, ka likumdošanā ir trīs legālas iespējas, kā pateikties ārstam. Likumi var būt gan ērta plata šoseja ar manevrēšanas iespējām, gan izrādīties šaurs vienvirziena ceļš, uz kura sadurties pacientam un ārstam, ņemot talkā Administratīvo likumu kodeksu un iestrādājot sodus devējiem un ņēmējiem.
- Bet varbūt tas varētu būt lojālās ētikas ceļš? Svarīgākā ir uzticība savējiem. Un parlamentā savējo ir gana daudz... Nav jāatgādina, ka Pacientu tiesību likums joprojām kā rēgs klīst pa Saeimas gaiteņiem.
- Kā būtu ar utilitāro morālo aritmētiku? Ja salīdzina ārstu niecīgo grupu un pacientu tūkstošu kavalēriju, pirmajā mirklī varētu šķist, ka izšķirties ir viegli. Taču nez vai šis ir īstais gadījums. „Lai parūpētos par pacientiem, neredzu citu iespēju, kā vispirms parūpēties par mediķiem." Tādu atbildi atradīsiet šajā Doctus numurā.
- Varbūt iejūtīgais ētikas stils? Vai ārstam būtu pienākums risināt tās problēmas (pakalpojuma adekvāta cena), ar kurām valsts netiek galā un atstājusi ārstu un pacientu ziņā? Nez vai. Taču daudzreiz sarunās ar mediķiem dzirdēta arī atziņa: lai arī bizness medicīnā ienāk lielā ātrumā un veselība iegrožojama ekonomiskos rāmjos, ir kāda trausla robežšķirtne, kas stāv tam pāri un atkarīga no katra godaprāta...