Janvārī par visskaļāk apspriesto atkal kļuva aplokšņu lieta. Zinot to, ka pavasarī veselības ministram būs jārod risinājumi neoficiālajiem maksājumiem, un arīdzan to, ka valdības vadītājs Ivars Godmanis baidās, ka „neiznāks nekāda legalizācija”, turklāt viņš arī nesola, ka varētu diži pieaugt finansējums veselības aprūpei, un domā, sekošana algu paaugstināšanas pamatnostādnēm ir miglā tīta, jo „300 miljonus mēs nevarēsim samaksāt, jābūt godīgam, mēs nevarēsim izvairīties no zināmas pretstāvēšanas”, modelēsim, kādi varētu būt iespējamie scenāriji šajā ētisko dilemmu pārbagātajā jautājumā.
Vai varētu tikt ievērots normatīvais ētikas stils? Tā sacīt, ar likumu noslaukām tīras rokas. Tā ir taciņa, pa kuru pašlaik ved veselības ministrs Ivars Eglītis, sakot, ka likumdošanā ir trīs legālas iespējas, kā pateikties ārstam. Likumi var būt gan ērta plata šoseja ar manevrēšanas iespējām, gan izrādīties šaurs vienvirziena ceļš, uz kura sadurties pacientam un ārstam, ņemot talkā Administratīvo likumu kodeksu un iestrādājot sodus devējiem un ņēmējiem.
Bet varbūt tas varētu būt lojālās ētikas ceļš? Svarīgākā ir uzticība savējiem. Un parlamentā savējo ir gana daudz... Nav jāatgādina, ka Pacientu tiesību likums joprojām kā rēgs klīst pa Saeimas gaiteņiem.
Kā būtu ar utilitāro morālo aritmētiku? Ja salīdzina ārstu niecīgo grupu un pacientu tūkstošu kavalēriju, pirmajā mirklī varētu šķist, ka izšķirties ir viegli. Taču nez vai šis ir īstais gadījums. „Lai parūpētos par pacientiem, neredzu citu iespēju, kā vispirms parūpēties par mediķiem." Tādu atbildi atradīsiet šajā Doctus numurā.
Varbūt iejūtīgais ētikas stils? Vai ārstam būtu pienākums risināt tās problēmas (pakalpojuma adekvāta cena), ar kurām valsts netiek galā un atstājusi ārstu un pacientu ziņā? Nez vai. Taču daudzreiz sarunās ar mediķiem dzirdēta arī atziņa: lai arī bizness medicīnā ienāk lielā ātrumā un veselība iegrožojama ekonomiskos rāmjos, ir kāda trausla robežšķirtne, kas stāv tam pāri un atkarīga no katra godaprāta...
Jau vairāk nekā 20 gadus Doctus īsteno siltu tradīciju — tikšanos ar saviem autoriem un lasītājiem. Mēs visi kopā rakstām Latvijas medicīnas vēsturi: ar valodu, ko lietojam, ar tematiem, ko aktualizējam, ar personībām, ko iepazīstam žurnāla slejās. Šajā reizē ar padomniekiem diskutējam, kā izskatās medicīnas un farmācijas informācijas telpa Latvijā un kāda ir Doctus vērtība tajā. Paldies par labajiem vārdiem! Tie ļauj mums augt!
Pārfrāzējot gadu mijas ticējumu: ja ieskatās valsts budžeta maciņā un plānošanas dokumentos, tad var redzēt, kāds būs nākamais gads. 2025. gadā veselības aprūpei atvēlēti 1,9 miljardi eiro, kā svarīgākās ceļa norādes minēta cenu samazināšana recepšu zālēm par 15—20 %, jaunais Onkoplāns, mātes un bērna veselība, E–veselība (darbu sāks Latvijas Digitālās veselības centrs), ģimenes ārstu piesaiste reģioniem un slimnīcu tīkla attīstība.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Valsts kontrole par paliatīvo aprūpi Latvijā nākusi klajā ar skarbu vērtējumu, kas faktiski klasificējams kategorijā “visslikti.lv”. Revidenti uzdod jautājumu — ir vai nav paliatīvā aprūpe Latvijā? Šis tas ir — un pat ļoti labs, piemēram, mobilās brigādes pacienta dzīvesvietā atbilstīgi pasaules praksei, kaut lielajā bildē — “nav nemaz radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvā aprūpe atbilstu pacientu vajadzībām”.
Nesen notikusī traģēdija — nevakcinēta zēna nāve no difterijas — radījusi augsni diskusijai. Vai 21. gadsimtā ar savu izvēles brīvību drīkstam apdraudēt citus, arī pašus tuvākos — savus nepilngadīgos bērnus? Kurā brīdī un cik tālu drīkst iejaukties ārsti? Un kā līdzīgos gadījumos rīkojas citur pasaulē?
Visa šā gada garumā notiek darbs pie Onkoplāna 2025.—2027. gadam. Domnīcas, ekspertu tikšanās, prioritāšu noteikšana... Vajadzību daudz — kādas ir galvenās?
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Levi ķermenīšu demence ir pārsvarā vēlīna tipa demence ar augstāku prevalenci kā citas retāk sastopamas neirodeģeneratīvas slimības. Lai vadītu veselības aprūpes plānošanu dažādos pasaules reģionos, būtiski izprast globālos slimības epidemioloģiskos datus. Lai aprēķinātu kopējo Levi ķermenīšu demences incidenci un prevalenci pasaulē, veikts pētījums.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
No 23. līdz 25. aprīlim norisinājās Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas 10. kongress. Šis bija jubilejas kongress, kurā gan eksperti iepazīstināja ar jaunākajām tendencēm nozarē, gan ginekologu un dzemdību speciālistu saime svinēja kopīgi paveikto.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kuņģa vēža pacientei veikta inovatīva ķirurģiska operācija – tā sauktā “double tract reconstruction” jeb divu ceļu rekonstrukcija, kas būtiski uzlabo pacienta dzīves kvalitāti pēc onkoloģiskas ārstēšanas. Operācija veikta Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas virsārsta, asociētā profesora Igora Ivanova vadībā.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
