“Tā ir pozitīva sāncensība, kas mūs visus tur pastāvīgā tonusā,” atzīst stacionāra “Gaiļezers” 10. nodaļas ķirurgs un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā HARALDS PLAUDIS. Šā gada sākumā viņš piekrita darboties Austrumu slimnīcas konsultatīvajā un koordinējošajā Ārstniecības padomē ar norunu, ka viņam netiks liegta iespēja operēt. Jo ķirurģiju jūt kā sev vispiemērotāko, kā savu profesiju uz mūžu.
No medicīnas attālinātie par bērnu acu ārsti Sandru Valeiņu pirmo reizi, iespējams, izdzirdēja pērn kāda negadījuma dēļ. Mediķi izmeklēšanai nodeva materiālus par mātes iespējamo vardarbību pret savu vājredzīgo nepilngadīgo meitu, ārstes ilggadējo pacienti.
“Kas tad ir anesteziologs? Klusējošais aizmidzinātājs! Slimnieki lielākoties viņu nemaz nepamana,” smejas Biruta Mamaja, Rīgas Stradiņa universitātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras asociētā profesore, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” anestezioloģe. Par pašu profesori Mamaju gan to nevar teikt, viņas skaļo balsi nevar nedzirdēt un spilgto personību nevar nepamanīt!
Par uroloģi-onkoloģi DZINTRU LITAVNIECI, Liepājas reģionālās slimnīcas Uroloģijas nodaļas vadītāju, galvaspilsētas kolēģi saka: Dzintra ir viena no spēcīgākajām savas nozares pārstāvēm Latvijā un, tieši pateicoties viņai, Liepājas slimnīca ir visspēcīgākā uroloģijas jomā starp Latvijas reģionālajām slimnīcām. Pēc medicīnas studiju beigšanas jaunā daktere atgriezās dzimtajā pilsētā ar mērķi sevi pierādīt, nevis būt maza “skrūvīte” galvaspilsētā.
“Profesiju man izvēlējās vecāki, specializāciju ieteica krusttēvs, bet disertāciju aizstāvēju tādēļ, lai nevajadzētu dežurēt naktīs – profesoriem tas draud ļoti reti,” smejas Paula Stradiņa Otorinolaringoloģijas jeb ausu, kakla un deguna slimību klīnikas vadītāja asociētā profesore Ligija Ķīse. Un, kā zināms, katrā jokā ir arī daļa nopietnības.
Līdz pulksten četriem, kad "Rietumu klīnikā" sākas Dr. med. PĒTERA STUDERA un dr. KASPARA ŪDRA pieņemšana, uzgaidāmajā telpā nav teju neviena brīva krēsla, pirmie pacienti pacietīgi gaida jau no pusčetriem. P. Studers un K. Ūdris ir pārinieki - īpašnieki 2011. gada nogalē atvērtajai klīnikai. Pērnā gada sākumā sākti remontdarbi un novembrī rīkota atvēršanas balle. Nesen nolemts paplašināt telpas, rit to labiekārtošana.
Latvijas Torakālo ķirurgu biedrības prezidents, VA LIC Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas Torakālās ķirurģijas nodaļas vadītājs Ints Siliņš ļoti lepojas ar savu pirmo un galveno darba vietu un uzskata, ka šeit izveidojusies brīnišķīga ārstu komanda. Viens no viņa profesionālajiem sapņiem – sākt plaušu transplantāciju Latvijā.
Fizikālās terapijas ārste, Latvijas Fizikālās medicīnas asociācijas priekšsēdētāja Asja Eglīte bija vienīgā, kas ģimenē izvēlējās sava slavenā tēva akadēmiķa Paula Stradiņa profesiju, kaut patiesībā turpināja mātes aizsākto darbu medicīnā. “Biju jaunākā no četriem bērniem, pastarīte, man jau nekas cits neatlika,” viņa smejas. Un nopietni piebilst: “Bet nekad dzīvē neesmu savu izvēli nožēlojusi.”
“Kopš esmu neonatoloģijā, nozares progress bijis tāds, it kā būtu aizlidojusi uz Mēnesi,” smaidot stāsta Dina Sviridova, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas 19. nodaļas vadītāja, Neonatoloģijas klīnikas virsārste. Viņa izstaro pašpārliecinātību un mieru. Varbūt tieši tāpēc bērnu māmiņas viņai tā uzticas. Kad kāda māmiņa gaitenī aptur dakteri, viņa runājot satver māmiņas roku un mierīgā balsī skaidro.
Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Gastroenteroloģi un gastrointestinālās endoskopijas speciālisti JEĻENU DEROVU viegli iedomāties kā business women: gudra, apsviedīga, lietišķa, atbildīga un šarmanta. Ar krampi. Nu, protams, viņai tāds ir! Kā gan citādi viņa spētu veiksmīgi attīstīt un vadīt Gastroklīniku Latvijas Jūras medicīnas centrā un turēt savās rokās Gastroenteroloģijas kongresa tehnisko organizāciju.
Sarunāties ar Ziemeļkurzemes slimnīcas nefroloģi Lindu Mičuli ir viegli. Viņa saka, ko domā, ārstei ir laba humora izjūta un daudz enerģijas. Ļoti daudz. Viens darbs paveikts, divi jau padomā. Apzinoties savā vecumā izdarīto, daktere tomēr neceļ degunu gaisā, bet domā, ko un kā veikt vēl labāk. Lindas mērķtiecība ir tik liela, ka droši var teikt – viņas vārds iemirdzēsies vēl spožāk un atkal būs jauni projekti.
Traumatologs MĀRTIŅŠ MALZUBRIS izturības sacensībās piedalās jau septiņus gadus un piekrīt dr. Olafa Libermaņa teiktajam, ka tikai tas ķirurgs, kas spēj noskriet maratonu, spēs arī stundām ilgi operēt. Mārtiņa garākā operācija ilgusi desmit stundu, bet vairākas diennaktis ilgas izturības sacensības, kad miegam atvēlētas vien piecpadsmit minūtes, piedzīvotas vairākkārt. Šovasar pārvests arī čempiona tituls no Latvijas čempionāta rogainingā. Sacensībās un ķirurga darbā ir daudz līdzību, bet par visu plašāk stāsta Martiņš.
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.
