Ķirurgs GRIGORIJS BIRUKS pirms četrdesmit astoņiem gadiem sācis strādāt toreizējā Latvijas Baseina centrālajā slimnīcā — gana grandiozā medicīniskā impērijā, kuras pārraudzībā bija visas jūrniecības un zvejniecības sistēmā strādājošās ārstniecības iestādes un kuģu ārsti. Viņš joprojām ik dienu dodas uz darbu Patversmes ielas slimnīcā Sarkandaugavā un pavisam nesen viņam piešķirts Goda flebologa sertifikāts — pirmajam Latvijā.
Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.
Viņa vadībā anestezioloģija Latvijā kļuva par atsevišķu medicīnas nozari un guva starptautisku atzīšanu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas neatkarību un turpmāk nesis tās vārdu pasaulē gan kā ārlietu ministrs, gan diplomāts. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts GEORGS ANDREJEVS sarunā ar Doctus atskatās uz savu karjeru.
Onkologs JĀNIS EGLĪTIS, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, veic caurmērā trīssimt līdz trīssimt piecdesmit operāciju gadā. Ja rēķina aritmētiski — teju ik dienu pa pacientei ar diagnozi “krūts vēzis”.
To, ka kļūs par ārstu, Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS sapratis, būdams 6. klases skolnieks. Nekad nav vairījies darba, vienmēr bijis gatavs uzņemties atbildību. Gada laikā veic ap 250 operāciju, ir ilga pieredze audzēju ārstēšanā. Komplicētas un radikālas operācijas, kādas savulaik uzskatīja par unikālām, tagad ir ikdienas darbs.
Kas tur īpašs, dzīvības pusē taču stājas visi mediķi jau pēc definīcijas, vai ne? Bet Dr. GINTS LAPIŅŠ, Vidzemes slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts, to izdarījis vēl īpaši.
“Ko tik esmu operējusi — deputātus, māksliniekus, bandītus un tautas ienaidniekus! Uzskatu, ka man dzīvē laimējies, jo esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk un ko varu labi paveikt,” priecājas Rīgas 1. slimnīcas acu slimību dienas stacionāra atbildīgā ārste un Latvijas—Amerikas acu centra oftalmoloģe MĀRA BRIEDE.
“Man darbs ir pirmajā vietā,” — tā attieksmi pret ārstes, kolektīva vadītājas un lektores pienākumiem augstskolā raksturo Rīgas 1. slimnīcas Ādas un STS slimību klīniskā centra vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētā profesore ILONA HARTMANE.
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
“Viņš jaunajiem kolēģiem ļauj darboties un tā taktiski, neuzkrītoši piebremzē, ja grasies darīt ko nepareizu. Kopā ar viņu jūties droši kā aiz mūra,” — tā vienu no saviem skolotājiem raksturo gados jauna, bet jau atzīta daktere. Dzīvē viss ir gadījuma varā — saka viņš pats — bērnu ķirurgs onkologs JĀNIS KRASTS.
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Primāra arteriāla hipertensija ir viena no biežākajām kardiovaskulārajām slimībām un ierindojas pirmajā vietā starp faktoriem, kas izraisa kardiovaskulāro slimību progresēšanu un nāvi. [1] Joprojām lielāko daļu veido pacienti, kuriem šī slimība nav vai netiek diagnosticēta, lai gan pacientu skaits, kuriem tiek diagnosticēta arteriāla hipertensija, pieaug (1. attēls). [2] Rakstā apkopota informācija no pēdējām vadlīnijām par arteriālas hipertensijas diagnostiku un rekomendācijām pacientu ārstēšanai.