Uztura bagātinātāji (UB) ar kurkumu ir dabiski antioksidanti un pretiekaisuma līdzekļi. Izteikta hipotēze, ka šie līdzekļi varētu noderēt acu veselībai, mazinot risku attīstīties ar vecumu saistītas makulas deģenerācijai (MD). Lai novērtētu šo UB efektu, veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (VMD) ir viens no vadošajiem iemesliem neatgriezeniskam redzes zudumam vecumdienās. Nav pierādītu metožu, kā šo procesu novērst, – pastāv dzīvesstila, uztura un uztura bagātinātāju rekomendācijas, bet tas arī viss. Lai novērtētu ilgtermiņa zemu devu aspirīna lietošanas ietekmi uz VMD sastopamību un progresiju, tika veikts pētījums Austrālijā.
Cilvēkiem, kuri lieto metformīnu ir par 5 % zemākas izredzes, ka attīstīsies ar vecumu saistīta makulas deģenerācija, salīdzinot ar tiem, kuri nelieto metformīnu.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (MD) ir nopietna un samērā bieži sastopama oftalmoloģiska slimība. Viena no hipotēzēm par tās attīstību saistīta ar iekaisīgiem procesiem makulā. Alcheimera slimības ārstēšanā izmanto acetilholīnesterāzes inhibitorus (AchI), kuriem piemīt pretiekaisuma īpašības, taču šobrīd vēl nav skaidrs, vai šī zāļu grupa varētu ietekmēt ar vecumu saistītas MD risku.
Jaunākie pētījumi norāda, ka metformīnam piemīt aizsargājošs efekts atvērta kakta glaukomas (AKG) un ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas (VSMD) gadījumā. Tomēr iztrūkst padziļinātu pētījumu par šo tēmu, kā arī saistība nav izvērtēta liela apmēram perspektīvas kohortas pētījumos.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka fiziska aktivitāte var palēnināt vai novērst makulas deģenerācijas attīstību un no tām var būt ieguvumi citu bieži sastopamu redzes zuduma cēloņu gadījumos, piemēram, glaukomas un diabētiskas retinopātijas.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka regulāra apelsīnu ēšana aizsargā pret mākulas deģenerāciju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
