Insulīnneatkarīgs diabēts jaunākiem iedzīvotājiem ir slimība, kas ir nonākusi mūsdienu medicīnas priekšplānā. Tiek lēsts, ka gandrīz 34 miljoni cilvēku ASV dzīvo ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ka 7,3 miljoni no šiem cilvēkiem pašlaik nav diagnosticēti. Vidējais slimības sākuma vecums ir 40 gadi, bet laika gaitā vecuma slieksnis samazinās. [1; 10]
Jaunākie dati vēsta, ka GLP1 receptoru agonistu (RA) pievienošana terapijā 1.tipa cukura diabēta (CD) pacientiem samazina nopietnu kardiovaskulāro notikumu (MACE) un terminālas nieru mazspējas attīstības risku, nepaaugstinot diabētiskās ketoacidozes vai hipoglikēmijas riskus.
Aptaukošanās, nieru slimība un koronārā artēriju slimība ir savstarpēji saistītas. Šajā pētījumā tika izvērtēta centrālās aptaukošanās saistība ar koronāro artēriju slimību dažādās albuminūrijas kategorijās 1. tipa cukura diabēta pacientiem.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Glikozes līmeņa noteikšana un kontrole mājas apstākļos ir vitāli nepieciešama cilvēkiem ar zināmu cukura diabētu. Kādreiz vienīgā iespēja mājas apstākļos pārbaudīt glikēmijas līmeni bija iedurt ar lanceti pirkstā un iegūto asins pilienu uzklāt uz teststrēmeles, kas ievietota glikometrā. Glikēmijas paškontroles dēļ tika veikti daudzi dūrieni pirkstos.
No visiem diabēta gadījumiem 1. tipa cukura diabēts (CD) attiecas uz 5—10 %, un tā pīķi novēro pubertātes un jauniešu vecumā. Pirms insulīna izgudrošanas 1922. gadā dzīvildze ar 1. tipa CD bija vien daži mēneši. Lai gan kopš tā brīža insulīna ražošana, zāļu ievades iespējas un tehnoloģijas glikēmijas uzraudzībā tikai attīstījušās, joprojām daļa 1. tipa CD pacientu nesasniedz mērķus un piedzīvo komplikācijas ar lielu klīnisko un emocionālo slogu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Kolonoskopiju izmanto gan diagnostikas, gan ārstēšanas nolūkā, lai identificētu un ārstētu dažādas patoloģijas kuņģa—zarnu trakta apakšējā daļā, un tā ir būtiska kolorektālā vēža skrīninga sadaļa. [1; 2] Svarīgi atzīmēt, ka diabēta pacientiem mēdz būt plašs gastrointestinālo simptomu spektrs un ir palielināts risks kolorektālā vēža attīstībai, [3; 4] tāpēc bieži tiek indicēta kolonoskopija.
Otrā tipa cukura diabēts (2TCD) ir heterogēna daudzfaktoru slimība, kam raksturīga hiperglikēmija, relatīvi izmainīta insulīna sekrēcija bēta šūnās un perifēra insulīnrezistence. Lai gan zināma loma ir iedzimtībai, tomēr ievērojams 2TCD sastopamības pieaugums pēdējās desmitgadēs ir tāpēc, ka daudzviet pasaulē uzplaukst “aptaukošanās epidēmija”, ko veicina neveselīgas uztura izvēles, regulāra pārēšanās un mazkustīgs dzīvesveids. Nozīme ir arī sabiedrības novecošanai. [8]
Pieaugošā bērnu aptaukošanās izplatība varētu izskaidrot pieaugošo pacientu skaitu ar apstiprinātu 1.tipa cukura diabētu.
Gan grūtniecība, gan 1.tipa cukura diabēts (CD) paši par sevi ir saistīti ar paaugstinātiem trauksmes un depresijas rādītājiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. Bet vai šo abu lielumu kombinācija risku psihiskās veselības traucējumiem paaugstina? Tas līdz šim nebija skaidrots.
Slikti kompensēta 1. un retāk 2. tipa cukura diabēta gadījumā var attīstīties aknu bojājums, kam raksturīga gan tauku, gan glikogēna akumulācija hepatocītos, kas izraisa hepatomegāliju un aknu transamināžu līmeņa paaugstināšanos. Aknu punkcijas biopsija ir “zelta standarts” šīs slimības diagnostikā. [1; 2]
Jauns pētījums, kas publicēts žurnālā Diabetologia, atklāj, ka mātēm, kurām pirms grūtniecības vai grūtniecības laikā ir bijis cukura diabēts, bērniem var attīstīties redzes problēmas.
Pētījuma mērķis bija noskaidrot, vai periodonta slimībām ir pozitīva saistība ar incidentu cukura diabētu, ņemot vērā ķermeņa masas indeksa (ĶMI) dažādību.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
