Kardiovaskulārās slimības (KVS) joprojām ir galvenais nāves cēlonis ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, proti, 2022. gadā no KVS nomira 19,8 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 32 % no visiem pasaules nāves gadījumiem. [1] Riska faktori, jo īpaši dislipidēmija, kļūst arvien izplatītāki tieši gados jaunu pacientu vidū (21—39 gadi). [2] Ģimenes ārsti un šaurākas specialitātes ārsti savā praksē arvien biežāk sastop 21—40 gadus vecus pacientus ar paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmeni, bieži bez acīmredzamām ģenētiskām pazīmēm.
Prognozēts, ka 2030. gadā ateroskleroze būs atbildīga par apmēram 12 miljoniem nāves gadījumu pasaulē. Tradicionālie aterosklerozes riska faktori ir augsts asinsspiediens, smēķēšana, ar piesātinātajiem taukiem bagāta diēta un zema fiziskā aktivitāte. Bet ar to pētījumi nebeidzas — riska faktori tiek meklēti un atrasti arī citās jomās.
Ir publicēti ziņojumi par vairākiem medikamentiem, t.sk. nesteroīdiem pretiekaisuma līdzekļiem (NSPL), protonu sūkņu inhibitoriem (PSI), selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI), statīniem un antihipertensīviem medikamentiem, kuri var veicināt mikroskopiska kolīta attīstību. Pētnieki pierādījuši, ka lielākā daļa no šiem medikamentiem tomēr šādu risku neveicina.
Rakstā apkopotas rekomendācijas par pacientu aprūpi pēc miokarda infarkta, lai maksimāli uzlabotu pacienta funkcionālās spējas un mazinātu atkārtotu kardiovaskulāru notikumu risku.
Efektīva zema blīvuma holesterīna (ZBLH) pārvaldība un mērķa rādītāju sasniegšana ir būtiska, lai izvairītos no atkārtota kardiovaskulāra notikuma pacientiem ar hronisku koronāru sindromu. Dzimums varētu ietekmēt ZBLH pārvaldības procesu. Šā iemesla dēļ apvienojusies pētnieku komanda no Eiropas, lai noskaidrotu, kādas ir atšķirības starp dzimumiem, ja vērtē ZBLH mērķa sasniegšanu un līdz ar to kardiovaskulāros notikumus dinamikā.
Divas galvenās plazmas lipīdu formas ir triglicerīdi un holesterīns (brīvā un esterificētā formā). Lai būtu iespējams šo hidrofobo vielu transports asins plazmā, tie ir saistīti ar proteīnu, veidojot lipoproteīna kompleksu (1. attēls). Tieši no virsmas proteīna daļas (apolipoproteīna) ir atkarīgs, vai konkrētais cirkulējošais lipoproteīns būs aterogēns. Ikdienas klīniskajā praksē visbūtiskākie un arī laboratorijas analīzēs nosakāmie apolipoproteīni ir ApoB, ko satur visas zināmās uzskaitītās aterogēnās daļiņas, un ApoA1, ko satur augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīns (ABLH), kas ir antiaterogēns.
Pēkšņa nāve ir vadošais nāves iemesls pēc akūta miokarda infarkta (AMI). PARADISE–MI (Prospective ARNi vs ACE Inhibitor Trial to Determine Superiority in Reducing Heart Failure Events After MI) un VALIANT (Valsartan in Acute Myocardial Infarction) pētījumos iekļauti pacienti ar sastrēguma sirds mazspēju vai kreisā kambara disfunkciju pēc AMI. Vai šādu pacientu prognoze laika gaitā mainījusies? Līdz šim tas nebija pētīts.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Vakcinācija pret gribu un lipīdus samazinoša terapija ir uz pierādījumiem balstīta intervence, kas uzrāda vērā ņemamu veselības ieguvumu pacientiem ar aterosklerotisku kardiovaskulāru slimību (KVS). Tomēr redzams, ka imunizācijas rādītāji pret gripu saglabājas zemi, tāpat kā lipīdus samazinošo medikamentu lietošanas rādītāji. Iespējams tas saistīts ar uz bailēm balstītu dezinformāciju, kas izplatās sabiedriskajā telpā gan vakcīnu, gan statīnu jautājumā.
Pacientiem ar augsta vai ļoti augsta riska koronāro asinsvadu slimību ir rekomendēta intensīva ZBLH līmeņa pazemināšana. Statīni ir hipolipidimizējošās terapijas stūrakmens. Šobrīd veikti vien daži nejaušināti klīniskie pētījumi par ilgtermiņa klīnisko iznākumu koronāro artēriju slimības pacientiem, salīdzinot divus biežāk lietotos statīnus — rosuvastatīnu un atorvastatīnu.
Sirds, nieru un metabolisko slimību (cardiac, renal, metabolic jeb CRM) individuāla sastopamība ir ļoti augsta un ar zināmiem saslimstības, darba nespējas, mirstības un augstiem veselības aprūpes izmaksu riskiem. Novērots, ka pēdējā laikā sastopamies ar pacientiem, kam arvien biežāk CMR slimības pārklājas – šajā publikācijā apkopoti dati par situāciju ASV.
Statīni augstās devās tiek stingri rekomendēti pacienti, kuriem ir ļoti augsts aterosklerotiskas kardiovaskulārās slimības risks. Tomēr, pastāv bažas par nevēlamām augstu devu statīnu blaknēm, kas rezultējas noteiktās kardiovaskulārās profilakses stratēģijas pārkāpumos.
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Splenomegālija bieži ir nejauša atradne citu iemeslu veikta izmeklējuma laikā. Svarīgi zināt, pie kāda liesas izmēra vai tilpuma būtu jāizvērtē pacienta hematoloģiska vēža vai aknu slimību risks. Šobrīd iztrūkst skaidru rekomendāciju par taktiku pacientiem ar incidentu splenomegāliju.
