Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS), turpinot lietot metformīnu pirmajā grūtniecības trimestrī (nevis pārtraucot to pēc pozitīva grūtniecības testa), var samazināties spontānā aborta risks un uzlaboties grūtniecības iznākumi.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) var būt augstāks bipolāru traucējumu risks, bet risku var mazināt, lietojot metformīnu, secināts pētījumā.
Metformīna lietošana grūtniecības laikā mātēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) rezultējas retākos spontānos abortos un priekšlaicīgās dzemdībās, bet bērniem, kuri dzemdē ir saņēmuši metformīna ekspozīciju ir augstāks aptaukošanās risks vēlākos gados.
Cīņā ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) iesaistās vairāk nekā viens speciālists. Lai pacientei palīdzētu un nodrošinātu labu dzīves kvalitāti, nepieciešama endokrinologa, ginekologa un dermatologa mijiedarbība. Uz šo slimību jāraugās kompleksi, un risināt šo problēmu nepavisam nav viegli
Aptaukošanās ir stāvoklis, ko raksturo taukaudu ekscess. To parasti saista ar palielinātu ķermeņa masu. Aptaukošanās var attīstīties pacientiem ar normālu svaru. Ievērojamu svara pieaugumu var novērot uz muskuļu, nevis taukaudu masas rēķina (body building).
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga mata folikula un tauku dziedzera slimība, ko izraisa pastiprināta tauku dziedzera sekrēta produkcija, pārmainīta keratinizācija, iekaisums un Propionibacterium acnes kolonizācija.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
