PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Akne policistisko olnīcu sindroma pacientēm

R. Karls, A. Balcere
Akne policistisko olnīcu sindroma pacientēm
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga mata folikula un tauku dziedzera slimība, ko izraisa pastiprināta tauku dziedzera sekrēta produkcija, pārmainīta keratinizācija, iekaisums un Propionibacterium acnes kolonizācija.

Aknes lokalizācija atbilst vietām, kur ir lielākais matu folikulu un tauku dziedzeru blīvums — seja, kakls, krūškurvja augšdaļa, pleci un mugura. Lai gan akni uzskata par pusaudžu slimību, tā bieži saglabājas pieaugušo vecumā. Populācijas pētījumā Vācijā atklāts, ka 64 % iedzīvotāju 20—29 gadu vecumā un 43 % iedzīvotāju 30—39 gadu vecumā ir akne. [10]

Policistisko olnīcu sindroms

Akne ir būtisks daudzu sistēmisku slimību un sindromu komponents, pie tām pieder arī policistisko olnīcu sindroms (PCOS), kas ir viena no biežākajām endokrīnajām patoloģijām reproduktīvā vecuma sievietēm. [3; 11] To definē kā klīnisku (piemēram, ādas) vai laboratorisku hiperandrogēnismu un olnīcu disfunkciju (oligo–ovulāciju vai policistiskas olnīcas), ja izslēgtas citas slimības. [8] Sindroma patoģenēze nav pilnībā izprasta. [6] Tā ir sarežģīta slimība ar hormonālām pārmaiņām, ko ietekmē androgēnu, insulīna, luteinizējošā hormona un estrogēna mijiedarbība. [3] Sievietes ar PCOS bieži cieš no neauglības, aknes, hirsūtisma un alopēcijas. Akni diagnosticē 23—35 % PCOS pacienšu, bet PCOS sastopamība aknes pacientēm tiek vērtēta vismaz 27 % apmērā. [11] Retrospektīvā pētījumā Latvijā akne tika konstatēta 84,9 % PCOS pacienšu, kam diagnoze noteikta pēc Roterdamas kritērijiem. [9]

Diagnostika

Patlaban PCOS diagnostikā izmanto vairākus diagnostiskos algoritmus: Nacionālā Veselības institūta (NIH) kritērijus, Roterdamas kritērijus, Virsnormas androgēnu un PCOS biedrības (Androgen Excess and PCOS society) kritērijus (skat. tabulu), kā arī Endokrīnās biedrības (The Endocrine Society) klīniskās prakses visjaunākās vadlīnijas, [1] kas, atzīstot nepilnības, rosina izmantot Roterdamas kritērijus. [5] Lai gan kritērijos ir atšķirības, par būtiskāko tiek atzīts hiperandrogēnisms, [1] kas klīniski izpaužas kā hirsūtisms, akne, seboreja, androgēnā alopēcija, bet smagos gadījumos ar virilizācijas pazīmēm. [6] Tomēr dažos pētījumos konstatēts, ka akne nav laba hiperandrogēnisma pazīme PCOS gadījumā, salīdzinot ar hirsūtismu. [5] Roterdamas kopīgajā lēmumā akne kā vienīgā izpausme tika atzīta par iespējamu PCOS marķieri, [2] un tā nav ieteicama kā klīnisks PCOS marķieris pusaudzēm, kam būtiskākā klīniskā hiperandrogēnisma pazīme ir progresējošs hirsūtisms. Galīgai PCOS diagnozei pusaudzēm būtu jāizpildās visiem trim Roterdamas kritērijiem (nevis tikai diviem no trim). [4]

Virsnormas androgēnu  un PCOS biedrības kritēriji PCOS diagnostikai Virsnormas androgēnu  un PCOS biedrības kritēriji PCOS diagnostikai
Tabula
Virsnormas androgēnu un PCOS biedrības kritēriji PCOS diagnostikai

Kaut nedaudz paaugstināts androgēnu līmenis plazmā ir aptuveni 80 % sieviešu ar smagu akni, 50 % ar vidējas smaguma pakāpes akni un 30 % ar vieglas pakāpes akni. [7] Tāpēc ikdienas praksē PCOS būtu jāizslēdz pacientēm [11]:

  • ar smagas pakāpes akni,
  • akni, kas parādās vai saglabājas pēc 25 gadu vecuma,
  • pacientēm ar akni, kas saistīta ar citām pazīmēm (alopēciju, hirsūtismu vai aptaukošanos),
  • akni, kas nepadodas nevienai no dažādām terapijas metodēm.

Atbilstīgi statistikas datiem 19—37 % sieviešu ar vidējas un smagas pakāpes akni atbilst PCOS kritērijiem. [3]

Klīnika

PCOS dominē sievietēm, kam akne sākas vai saglabājas pieaugušā vecumā, ir ilgstoša akne un akne, kas ir rezistenta pret tradicionālo terapiju. [7] Salīdzinot ar pusaudžu akni, sievietēm ar PCOS tā ir smagākas gaitas un klīniski iekaisīgi veidojumi lielākoties lokalizējas sejas apakšējā daļā, uz kakla, krūšu un muguras augšējās daļās (skat. attēlu). [3; 8]

Iekaisīgi veidojumi  PCOS raksturīgajās vietās Iekaisīgi veidojumi  PCOS raksturīgajās vietās
Attēls
Iekaisīgi veidojumi PCOS raksturīgajās vietās

Androgēnie hormoni aknes attīstībā

Tādi olnīcu un virsnieru androgēni kā androstenedions, testosterons, dehidroepiandrosterons (DHEA) un tā sulfāts (DHEAS) stimulē komedonu veidošanos, saistoties ar androgēnu receptoriem tauku dziedzerī un mata folikulā, tā palielinot tauku dziedzera izmēru, aktivējot tauku dziedzera sekrēta veidošanos un radot pārmaiņas epiteliālo šūnu keratinizācijas procesā. Tomēr būtiski atcerēties, ka seruma androgēnu līmenis nekorelē ar aknes smaguma pakāpi [3] un tikai pēc tā nevar identificēt sievietes ar PCOS. [1] Androgēnu receptoru jutība un lokāls androgēnu daudzums ir svarīgāki rādītāji. Tas izskaidro to, kāpēc daudzām sievietēm ar hirsūtismu un/vai akni pamatā nekonstatēs endokrīnu patoloģiju. [3]

Ārstēšana

PCOS ārstēšanas mērķis ir mazināt hiperandrogēnismu, atjaunot regulārus ovulācijas ciklus un kontrolēt metaboliskā sindroma pazīmes. Izvēlētā terapija būs atkarīga no simptomu smaguma un konkrētiem mērķiem, vienmēr ņemot vērā iespējamās ilgtermiņa sekas. [6]

Dzīvesveida pārmaiņas

Pārmaiņas dzīvesveidā ir visefektīvākā un ekonomiski izdevīgākā pieeja bez nevēlamām blakusparādībām. Praksē sievietēm ar palielinātu svaru vai aptaukošanos tas nozīmē regulāras fiziskas aktivitātes un sabalansētu diētu. Svara zaudēšana par 2—7 % uzlabo gandrīz visus PCOS simptomus, pazeminot androgēnu līmeni un uzlabojot olnīcu funkciju. [5; 6]

Medikamentoza terapija

Hormonālo kontracepciju iesaka kā pirmās izvēles terapiju pusaudzēm ar aizdomām par PCOS, ja terapijas mērķis ir mazināt akni, hirsūtismu, anovulācijas simptomus vai izvairīties no grūtniecības. Metformīnu iesaka kā iespējamu ārstēšanas metodi, ja mērķis ir ārstēt glikozes tolerances traucējumus vai metabolisko sindromu. Optimālais hormonālās kontracepcijas vai metformīna lietošanas ilgums nav vēl noteikts. [5] Kopumā menstruālā cikla normalizācija, aknes un hirsūtisma mazināšanās vērojama trīs mēnešus pēc terapijas kursa sākuma. Daži pētījumi rāda, ka androgēnu mazināšanās serumā saglabājas vismaz divus gadus pēc hormonālās kontracepcijas pārtraukšanas, lai gan lielākā daļa pacienšu piedzīvo pasliktināšanos trīs mēnešus pēc terapijas kursa. Arī terapija ar aldosterona antagonistu spironolaktonu var būt efektīva aknes ārstēšanā. [8]

Ādas kopšana

Brīžiem izskan atšķirīgi viedokļi par lokālo terapiju aknes pacientēm ar PCOS. Viena zinātnieku grupa uzstāj uz obligātu lokālo ādas terapiju šīs grupas pacientēm, citi iesaka koncentrēties PCOS terapijai un pēc tam ādai jāuzlabojas pašai. Šā raksta autori tomēr uzskata: jābūt gan ordinētiem līdzekļiem PCOS pamata terapijai, gan obligāti jāveic ādas kopšana un sanācija. Lokālā terapijā pacientēm ar akni un PCOS ieteicams izmantot šādas līdzekļu grupas:

  • ādu attīroši līdzekļi,
  • dezinficējoši līdzekļi,
  • ādu atloboši līdzekļi,
  • antibakteriālie līdzekļi,
  • tauku dziedzeru sekrēciju mazinoši līdzekļi,
  • ādu mitrinoši līdzekļi.

Literatūras dati liecina, ka ādas kopšana pacientēm ar PCOS izraisītu akni ir nozīmīga ārstēšanās sastāvdaļa.

Kopsavilkums

  • Akne ir būtisks daudzu sistēmisku slimību un sindromu komponents, pie tām pieder arī policistisko olnīcu sindroms.
  • PCOS dominē sievietēm, kam akne sākas vai saglabājas pieaugušā vecumā, ir ilgstoša akne un akne, kas ir rezistenta pret tradicionālo terapiju.
  • PCOS ārstēšanas mērķis ir mazināt hiper-androgēnismu, atjaunot regulārus ovulācijas ciklus un kontrolēt metaboliskā sindroma pazīmes.
  • Lokālā terapijā pacientēm ar akni un PCOS ieteicams izmantot ādu attīrošos līdzekļus, dezinficējošos līdzekļus, ādu atlobošos līdzekļus, antibakteriālos līdzekļus, tauku dziedzeru sekrēciju mazinošos līdzekļus, ādu mitrinošos līdzekļus.

 

Literatūra

  1. Bui HN, Sluss PM, Hayes FJ, et al. Testosterone, free testosterone, and free androgen index in women: Reference intervals, biological variation, and diagnostic value in polycystic ovary syndrome, Clinica Chimica Acta, 2015; doi: 10.1016/j.cca.2015.08.019
  2. Geisthövel F, Rabe T. The ESHRE/ASRM consensus on polycystic ovary syndrome (PCOS) – an extended critical analysis. RBMOnline, 2007; Vol 14, No 4: 522–535. Reproductive BioMedicine Online; www.rbmonline.com/Article/2572 on web 6 March 2007.
  3. Housman E, Reynolds VR. Polycystic ovary syndrome: A review for dermatologists. Part I. Diagnosis and manifestations. J Am Acad Dermatol, 2014; Vol 71(5): 847.e1–e10.
  4. Hsu MI. Changes in the PCOS phenotype with age. Steroids, 2013; 78: 761–766.
  5. Legro RS, Arslanian SA, Ehrmann DA, et al. Diagnosis and Treatment of Polycystic Ovary Syndrome: An Endocrine Society Clinical Practice Guideline. J Clin Endocrinol Metab, 2013; 98: 4565–4592.
  6. Moura HHG, Costa DLM, Bagatin E, et al. Polycystic ovary syndrome: a dermatologic approach. An Bras Dermatol, 2011; 86(1): 111–119.
  7. Pace JL. Acne – a potential skin marker of internal disease. Clinics in Dermatology, 2015; 33: 572–578.
  8. Schmidt TH, Shinkai K. Evidence–based approach to cutaneous hyperandrogenism in women. J Am Acad Dermatol, 2015; dx.doi.org/10.1016/j.jaad.2015.05.026
  9. Vigule A. Policistiskā olnīcu sindroma galvenās klīniskās izpausmes un diagnostikas pamatprincipi. Latvijas Universitāte, Medicīnas fakultāte, 2012.
  10. Williams HC, Dellavalle RP, Garner S. Acne vulgaris. Lancet, 2012; 379: 361–372.
  11. Zouboulis CC. Acne as a chronic systemic disease. Clinics in Dermatology, 2014; 32: 389–396.