Depresija kādā dzīves posmā skar katru ceturto pasaules cilvēku. Lai gan ir daudzas ārstniecības modalitātes — psihoterapija, dzīvesveida izmaiņas, psihofarmakoloģija, neirostimulācija, kuras var atvieglot ar depresiju sirgstošā pacienta dzīvi, tomēr remisiju daudzi nepiedzīvo un daudziem ir arī recidīvi. Īstas izpratnes par to, kas tieši izraisa depresiju, nav, bet ir hipotētiskas teorijas.
Nozīmīgs uztura elements līdzās olbaltumvielām un ogļhidrātiem ir arī tauki, ko uzskata par augstvērtīgu enerģētisko materiālu. Vienam gramam tauku atbilst 9 kcal, tāpēc jāatceras, ka enerģētiskā ziņā taukos ir pat vairāk nekā uz pusi lielāks kaloriju daudzums nekā olbaltumvielās vai ogļhidrātos.
Hroniska nieru slimība (HNS) pasaulē ir ~ 700 miljoniem cilvēku. Šiem pacientiem ir lielāks kardiovaskulāro notikumu un nāves risks, tāpēc svarīgi identificēt faktorus, kas potenciāli var novērst HNS attīstību vai progresēšanu. Ir pierādīts, ka no jūras produktiem izgūtu omega–3 polinepiesātināto taukskābju (n–3 PUFA) uzņemšana saistīta ar labvēlīgiem kardiometaboliskiem efektiem — asinsspiediena regulāciju, plazmas triglicerīdu līmeņa pazemināšanos. Tiek pieļauts, ka n–3 PUFAs varētu pasargāt no HNS attīstības.
Aptuveni 3 grami omega-3 taukskābju dienā, ko uzņem ar pārtiku vai uztura bagātinātājiem, ir optimālā dienas deva, lai palīdzētu pazemināt asinsspiedienu, liecina pētījumu pārskats, kas publicēts Amerikas Sirds asociācijas žurnālā.
Omega-3 taukskābju, piemēram, eikozapentaēnskābes (EPA) un dokozaheksaēnskābes (DHA), ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmas slimībām ir neskaidra. Pētījuma mērķis bija noteikt omega-3 taukskābju efektivitāti letālos un nefatālos kardiovaskulārajos rezultātos un izpētīt iespējamo EPA un EPA + DHA ārstēšanas efektu mainīgumu.
Viens no labas veselības priekšnosacījumiem ir uzturs, kura neatņemamai sastāvdaļai jābūt omega–3 taukskābēm. Tās labvēlīgi ietekmē asinsriti, sinaptisko pārvadi, gēnu ekspresiju un organisma imūnos procesus. [1]
Jaunā Kohreina apskatā atklāts, ka palielinot omega – 3 garo ķēžu polinepiesātināto taukskābju uzņemšanu grūtniecības laikā, samazinās priekšlaicīgu dzemdību risks.
Lielā, placebo kontrolētā, nejaušināta iedalījuma pētījumā secināja, ka omega – 3 taukskābēm nav efekta uz nopietniem vaskulāriem notikumiem, vēzi vai mirstību pacientiem ar cukura diabētu.
Uztura bagātinātājs, kas satur omega 3, nav efektīvāks par placebo, mazinot sausas acs simptomus, secināts labi kontrolētā pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā New England Journal of Medicine.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
