Krūts vēža incidence pieaug visā pasaulē, īpaši starp sievietēm premenopauzē. Aprēķini par 2040.gadu norāda uz 3 miljoniem jaunu gadījumu un 1 miljonu nāves gadījumu ik gadu. Hormonālā kontracepcija ir zināms krūts vēža riska faktors, tomēr svarīgi diferencēt riskus starp dažādām hormonālās kontracepcijas zāļvielām.
Ģimenes plānošana ir darbību kopums, kas sniedz iespēju pārim izvēlēties bērnu skaitu un noteikt vēlamo intervālu starp grūtniecībām. Šis jēdziens klasiskā izpratnē ietver kontracepcijas metožu lietojumu, lai novērstu neplānotas grūtniecības iestāšanos, bet plašākā izpratnē ģimenes plānošanas jēdziens ietver arī neauglības ārstēšanu. [1; 2] Lai gan SPKC dati ir optimistiski un liecina, ka pēdējos desmit gados legālu abortu skaits Latvijā samazinājies divkārt, joprojām saglabājas liels nevēlamo grūtniecību skaits pusaudžu vecumā, [3] tāpēc nozīmīga ir izglītošana skolās, medicīnas iestādēs, digitālajā vidē.
ASV veiktā pētījumā noskaidrots, ka sievietes, kuras lieto kontracepcijas tabletes, retāk ziņo par depresiju.
Pētījuma mērķis bija izpētīt hormonālās kontracepcijas un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSPL) vienlaicīgas lietošanas ietekmi uz venozās trombembolijas risku.
Hormonālais jutīgums var būt kā riska faktors dažu depresīvo traucējumu attīstībā sievietēm – tas novērots dažādās menstruālā cikla fāzēs, perimenopauzē, pēc dzemdībām un sākot lietot hormonālo kohntracepciju. Līdz šim ievākts neliels daudzums pētījumu, kas atbalstītu depresīvu epizožu saistību ar sievietes reproduktīvo ciklu.
Klīniskajā praksē svarīgi par drošu dzimumdzīvi runāt ar katru pacientu — neatkarīgi no vecuma, dzimuma un pieņēmumiem pēc tā, kā pacients sevi ārēji pasniedzis. Pirmais solis — riska faktoru identificēšana un pacientu izglītošana, profilakse.
Kopš 1960. gada, kad pirmā hormonālās kontracepcijas (HK) tablete nonāca pārdošanā un sievietēm visā pasaulē pavērās jaunas iespējas ne tikai savas dzīves plānošanā, bet arī dažādu ginekoloģisku slimību ārstēšanā, ar apskaužamu regularitāti šī tēma kā karsts kartupelis viļāta ne tikai cilvēku mutē, bet arī mediju pirmajās lapās, sākot no totāla nolieguma un beidzot ar absolūtu dievināšanu. Būsim godīgi — visos viedokļos ir sava daļa patiesības.
Jaunās paaudzes kombinētās perorālās kontracepcijas tablešu (satur gan zemas devas estrogēnu, gan jaunās paaudzes progesteronu) lietošana ir saistīta ar samazinātu olnīcu vēža risku jaunām sievietēm, secināts pētījumā.
Droša un uzticama ģimenes plānošana tiešā veidā ietekmē sabiedrības veselību un nodrošina sievietes personīgo un profesionālo neatkarību. Kontracepcija ir neaizstājams līdzeklis, lai profilaktiski novērstu nevēlamas grūtniecības iestāšanos.
Statistikas dati ir nepielūdzami — 75 % no visām sievietēm dzīves laikā saskaras ar vaginālo kandidozi, katra otrā zina, ko nozīmē cistīts un antibiotiku kursa atstātas sekas, vismaz 10 % sieviešu ir priekšlaicīga menopauze.
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga ādas slimība, kas izpaužas ar atvērtiem vai slēgtiem komedoniem, kā arī iekaisīgām pāpulām, pustulām un mezgliņiem. Smagos gadījumos novērojamas cistas. Parasti akne skar seju, krūškurvi, muguras augšdaļu un roku augšdaļu. Iekaisīgas aknes dēļ var palikt deformējošas rētas, pēciekaisuma hiperpigmentācija, kas vēl vairāk apstiprina ārstēšanas nepieciešamību.
Pusaudžu akne ir ļoti bieži sastopama un vidēji skar 80% jauniešu. Tā ir labi pazīstama dermatoloģiska slimība gan dermatologu, gan ģimenes ārstu, gan citu speciālistu praksē. Tomēr pēdējos gados plaši tiek apspriesta pieaugušo akne, īpaši sieviešu akne, ar ko pacienti arvien biežāk vēršas pie dermatologa. Tāpēc aktualizējušies jautājumi, vai pieaugušo akne ir pusaudžu aknes apakštips, vai tai ir citāda attīstība un citāds patofizioloģiskais mehānisms, vai pieaugušo akne jāārstē citādi nekā pusaudžu akne. Nav klīnisku pētījumu un aprakstu, tāpēc piedāvājam apskatu no pēdējo gadu literatūras.
Akne ir ļoti izplatīta un bieži sastopama saslimšana pusaudžiem, tomēr tā ir ne tikai pusaudžu problēma. Eksperti uzskata, ka aknes izplatība skar 80–90% jauniešu. [1; 2] Akne parasti ilgst vairākus gadus un tiek raksturota kā saslimšana, kas laika gaitā mainās, tāpēc tiek uzskatīta vairāk par hronisku nekā akūtu saslimšanu. 15–30% pacientu ir nepieciešama intensīva medikamentoza ārstēšana, un šie pacienti veido lielāko pacientu grupu dermatologu praksēs visā pasaulē. [3]
Pierādījumi tam, vai kafija un tēja kā ietekmē kognitīvo veselību, līdz šim nav bijuši skaidri definēti. Turklāt, lielākajā daļā pētījumu par kafiju nav precizēts, vai efekts novērojams kafijai ar kofeīnu vai bez. Šā iemesla dēļ veikts prospektīvs kohortas pētījums ASV, lai analizētu saistību starp kafijas vai tējas uzņemšanu un demences risku / kognitīvo funkciju.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) neiroķirurgi pirmoreiz Latvijā onkoloģiskam pacientam veikuši īpaši sarežģītu galvaskausa audzēja operāciju, pielietojot inovatīvu fluorescences navigācijas metodi – 5-aminolevulīnskābi (5-ALA). Šī tehnoloģija ļauj operācijas laikā precīzi noteikt audzēja robežas pat kaulaudos, kur tās ar neapbruņotu aci nav saskatāmas.
Ilgtermiņa pētījums atklāja, ka sievietēm, kuras cieši ievēroja Vidusjūras diētu, bija ievērojami zemāks insulta risks. Visizteiktākie ieguvumi tika novēroti sievietēm, kuru uzturā dominēja augu valsts produkti, zivis un olīveļļa, vienlaikus samazinot sarkanās gaļas un piesātināto tauku patēriņu. Insulta risks samazinājās visos galvenajos insulta veidos, tostarp hemorāģiskā insulta gadījumā, kas pētījumos tiek analizēts retāk. Šie rezultāti liecina, ka uzturs var būt būtisks, taču bieži nepietiekami novērtēts faktors insulta profilaksē.
