PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Digitālās slimības vēstures, receptes un citi brīnumi

D. Ričika, I. Zonne
Digitālās slimības vēstures,  receptes un citi brīnumi
Pirmais, ko Lekko provinces (ziemeļos no Milānas) pacienti izdara, kad ienāk daktera Tedeši ofisā, – iedod ārstam savu elektronisko veselības karti ievietošanai karšu lasītājā. Lai piekļūtu pacienta informācijai, arī dakterim nepieciešama identifikācijas karte. Programma identificē ārstu un pacientu, kā arī reģistrē tos Lombardijas serverī. Dažu sekunžu laikā ārsts iegūst informāciju par pacienta vecumu, adresi, iepriekšējām slimībām, lietotajiem medikamentiem un izmeklēšanu rezultātiem. Ja pacients ievada savu PIN kodu, tad Tadeši var piekļūt arī konfidenciālai informācijai, piemēram, par hepatīta infekciju. Kad dakteris ieraksta savu PIN kodu, viņš turpat no sava kabineta var norīkot pacientu uz tālāku izmeklēšanu, reģistrējot pie speciālista, vai izrakstīt elektronis­ko recepti. Sistēma automātiski pār­bauda, kādi ir izrakstīto un pacienta pašlaik lietojamo zāļu mijiedarbības negatīvie efekti. Kad pacients dodas uz aptieku, recepte tiek pārbaudīta vēlreiz...*

Tā vai mazliet atšķirīgi strādā arī ­ārsti Spānijā, Austrijā, Vācijā, Kanādā... Labas slimnīcu iekšējās informācijas sistēmas ir Lielbritānijā; savukārt no dāņiem, norvēģiem var mācīties ģimenes ārsti. Mācīties varam arī no kaimiņiem igauņiem, kas informācijas tehnoloģiju (IT) jomā ir mūs krietni apsteiguši. Telemedicīnas pakalpojumi ir labi attīstīti Norvēģijā. Turklāt informācijas apmaiņa notiek arī starp valstīm, piemēram, Igaunijas radiologi sniedz konsultācijas zviedru kolēģiem.

Iespējams, ne tik tālā nākotnē tā būs mūsu ikdiena. Vai esam tai gatavi?

Nekad nevarēs teikt: nu ir gatavs!

Par e-veselību ārstu kabinetos, ­aptiekās un valdības darba grupās tiek spriests jau vismaz trīs, četrus gadus; pagājušā gadā valdība apstiprināja e-veselības pamatno­stādnes. Tajās var atrast aptuvenus aprēķinus - 25 miljonus latu, ko apēdīs e-veselība. Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks RINALDS MUCIŅŠ apņēmīgi min, ka pie elektroniskām veselības kartēm tiksim jau pēc četriem gadiem. „Tā kā elektroniskā veselības apdrošināšanas karte būs vienota visā Eiropā, starp Eiropas Savienības dalībvalstīm noris diskusijas: kādā formātā būt šai kartei un kādi dati tajā iekļaujami. Daudzām valstīm ir atšķirīgas kartes, tāpēc mūsu situācija pat savā ziņā ir vieglāka - mums vēl nav nekā, un varēsim pielāgoties tam risinājumam, ko Eiropa pieņems."

Viņš stāsta, ka pašlaik tiek pētīta gan ārvalstu pieredze, gan pastāvošā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras (VOAVA) informācijas vadības sistēma, tiek domāts par IT kursiem ārstu kvalifikācijas celšanai un strādāts pie pilotprojekta Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Te tiek izmēģināts, kā varētu veidot elektroniskās pacientu slimības vēstures, lai uz šīs izmēģinājumu bāzes vēlāk atvērtu nelielu mācību klasi, kur arī citi ārsti varēs apgūt gan datorzinību pamatus, gan plašākas iemaņas. „Patiesībā par e-veselības projektu nekad nevarēs teikt: nu ir gatavs! Tas ir nepārtraukti pilnveidojams process, jo nemitīgi parādās jaunas tehnoloģiskas iespējas," secina R.Muciņš.

Vairāki Doctus aptaujātie mediķi teic, ka atsevišķas medicīnas iestādes jau tagad ir ne vienu, bet daudzus soļus priekšā valsts izstrādātajai, filozofiski pareizajai, bet gau­sajai e-veselībai. Informācijas tehnoloģijām mēs nupat, nupat vairs nevaram turēties pretī! Ģimenes ārsts GUNTIS ĶILKUTS: „Mēs pašlaik esam liecinieki informatīvajam sprādzienam veselības aprūpē, un valsts ar e-veselības koncepciju mēģina risināt, kā visas tās driskas, kas rodas sprādziena rezultātā, savākt, kvalificēt un apkopot."

Kāpēc tik gausi?

Uz jautājumu - kāpēc Latvijā e-veselības projekts iedzīvojas tik lēni, noteikti vienas atbildes nav. R.Muciņš norāda uz veselības nozares nepārliecinošo gatavību to pieņemt, jo pašlaik ir daudz citu aktuālu problēmu - algas, medikamenti. Uz šī fona e-veselība paliek otrā, trešā plānā.

Visi aptaujātie min arī finanses. VIES­TURS ČULKSTENS, SIA Insbergs valdes loceklis, vortāla iAptieka redaktors: „Jebkuras sis­tēmas ieviešanas pamatā ir nauda. Ja, ievie­šot sistēmu, var ietaupīt naudu un to var izjust katrs personīgi, tad to arī ieviesīs." MĀRIS RĒVALDS, kura vadītais Veselības centrs 4 ir bagātīgi piesātināts ar IT, teic - kā var runāt par moderniem, drošiem IT risinājumiem, ja slimnīcas savu darbību menedžē uz parāda?!

Vēl viens iemesls - veselības aprūpes sistēma daudzus gadus ir stagnējusi, cietusi no slikta menedžmenta. „Man ir tāda atziņa - cik labi, ka mūsu ministri beidzot nav ārsti, jo viņus netraucē iepriekšējā specialitāte, korporatīvo sakaru jūra, bet palīdz ekonomiskās zināšanas. Līdz ar to arī atsevišķas reformas var izkustēties," rezumē M.Rēvalds.

Noteikti jāņem vērā arī cilvēciskais faktors. AIVARS PAUNIŅŠ, viens no nedaudzajiem Valmieras rajona ģimenes ārstiem, kurš ir gatavs izmantot IT pēc iespējas pilnīgāk, norāda uz ārstu vidējo vecumu - 40-50 gadiem, konservatīvismu un bailēm no nezināmā. Ārsti labāk algo māsiņu, kura pierakstus veic ar roku. Prakšu, aptieku aprīkošana ar datoriem ir tikai viena medaļas puse. Otra: vai ārsti un farmaceiti grib un prot IT lietot. Tas nozīmē - māsām, pirmspensijas vecuma ārstiem, kas jau tā strādā uz spēku izsīkuma robežas, likt vēl apgūt datorzinības, strādāt vēl intensīvāk...

Caurspīdīgums, ko rada IT, arī ­varētu kādam nepatikt. M.Rēvalds: „Nav noslēpums, ka Latvijas lielajās slimnīcās pastāv ēnu ekonomika un slimnīcas vadība uz to piever acis, jo tas ir vienīgais veids, kā ārsti var saņemt cilvēka cienīgu algu un nedoties prom. Muļķīgā, ļoti muļķīgā veidā tas tiek darīts, bet tā ir sistēma, kādu sabiedrība ir iedibinājusi."

Droši vien ir vēl lērums apstākļu - tādi kā elektroniskais paraksts, kas nule kā tiek ieviests, bet Latvijas iedzīvotājiem varētu izrādīties par dārgu, nesakārtota likumdošanas bāze, sensitīvo datu aizsardzība un vēl, un vēl. „Jautājums - vai mēs gribam vai negribam lietot informācijas tehnoloģijas. Tas attiecas ne tikai uz galalietotāju, bet arī uz veselības aprūpes politikas veidotājiem," teic G.Ķilkuts.

Atpalikušās papīru grēdas

Doctus nolēma palūkoties, kas pašlaik praktiski notiek IT dārziņā. Izrādās „apmēram pusei Latvijas aptieku joprojām nav datora, turklāt dators aptiekā ne vienmēr nozīmē arī interneta pieslēgumu," ­- zina stāstīt Latvijas Farmaceitu biedrības prezidenta asistente KRISTĪNE VRUBĻEVSKA. Par ār­stiem Veselības ministrijā pirms diviem gadiem veikti statistikas pētījumi liecina - apmēram 70-80 procentu ārstu joprojām strādā papīru ierakumos. Gribas cerēt, ka divu gadu laikā ir audzis to mediķu skaits, kuri lieto datoru. R.Muciņš: „Jāņem vērā, ka ārsta darbs ir samērā mobils, jo sevišķi slimnīcā. Tāpēc nepieciešami risinājumi, kas nodrošinātu arī šo mobilitāti, jo neviens ārsts vispirms nepierakstīs datus ar roku, lai pēc tam otrreiz pārrakstītu datorā. Ir dažādi risinājumi, tomēr visā pasaulē ārsti ir samērā konservatīvi."

Starp veselības aprūpes iestādēm primā­rais informācijas nesējs ir papīrs, par tiem pakalpojumiem, par ko maksā valsts, informācija tiek ievadīta VOAVAS informācijas vadības sistēmā un ziņas ir pieejamas elektroniski. R.Muciņš: „Bieži vien medicīnas dokumentos daudzi lodziņi jāaizpilda simtiem reižu, piemēram, vārds, uzvārds, personas kods, dzīvesvietas adrese. IT risinājumi ļautu to ievadīt tikai vienu reizi. Dānijas pieredze rāda, ka tas ietaupa visvairāk cilvēku darba stundu."

G.Ķilkuts: „IT beidzot vajadzētu ienākt atpalikušajās papīru grēdās, kas ceļo no vienas iestādes uz otru. Nesaku, ka jāatsakās no papīriem vispār, bet šobrīd nekur tālāk par mazliet uzlabotām iztulkotām padomju laikā lietotām veidlapām neesam tikuši. Šīs veidlapas ieviešot, neviens nepadomā, kā tās padarīt draudzīgas printeriem. Turklāt VOAVA pamanās ik pa laikam pamainīt recepšu un talonu formātus."

Elektroniskā recepte?

V.Čulkstenam ir viedoklis par ačgārnībām, kas radušās valsts nekonsekventās rīcības dēļ un kas vērojamas aptiekā: „Uzskatu, ka bija bezatbildīgi radīt VOAVAS informācijas vadības sistēmu, kurai datu ievadpostenis pašā sākumā ir paredzēts ārstam (mediķis receptē raksta diagnozi, datus par pacientu un konkrētos medikamentus), bet praktiski šīs ziņas ievada farmaceits. Šobrīd aptiekās ir radītas štata vienības, salikti datori, lai varētu nodarboties ar kompensējamo zāļu recepšu datu ievadi, kaut gan pēc e-veselības projekta norādēm tam būtu jānotiek ārsta kabinetā." Viņš stāsta, ka IT firmas mēģina radīt programmas, ar kuru palīdzību pie kases aparāta var ievadīt recepšu datus, lai vēlāk tos eksportētu. „Tās visas ir liekas darbības, naudas šķiešana, jo nākotnē aptieka recepšu datus elektroniski saņems un tikai papildinās!"

Aptieku datorizācija sākotnēji tika uzsākta ar cēlu mērķi - reiz farmaceiti strādās ar elektroniskajām receptēm. Kamēr mūsu farmaceiti to uzlūko kā tālu nākotnes vīziju, igauņi jau 2008.gada 1.janvārī gatavi palaist digitālo recepti. K.Vrubļevska: „Igaunijas kolēģi pavasarī ziņoja, ka ir izveidojuši serverus, kur glabājas dati par ārstiem, ārstniecības iestādēm un pacientiem. Vasarā viņi bija plānojuši izveidot personas kodu banku un tad visu salikt kopā." Kaimiņu secinājumi - programmai jābūt maksimāli viegli apgūstamai, pretējā gadījumā projekts neatmaksāsies.

R.Muciņš stāsta, ka 2008.gadā Latvijā varētu startēt pirmais pilotprojekts, lai testētu, kā darbojas elektroniskā recepte. Domājams, tas būs kāds ierobežots reģions, kur ir pārskatāms medicīnas iestāžu un aptieku skaits un tuvumā lielākā rādiusā citu nav. Tehniskais risinājums vēl līdz galam nav izstrādāts, tiek izskatīti dažādi varianti: vai tas notiek tiešsaistē - ar centralizētas sistēmas palīdzību, kad informācija tiek ievadīta un nonāk centralizētā serverī, vai decentralizēti ar pacientu elektronisko karšu palīdzību. Tādus eksperimentus nevar veikt uzreiz visā valstī, jo iespējamas arī kļūdas.

 „Es neesmu īsti pārliecināts, ka elektroniskās receptes pilnīgi izskaudīs parastās receptes, līdzīgi kā kino nav izskaudis teātri vai elektroniskās norēķinu kartes - skaidro naudu. Mums jārada priekšnoteikumi, lai cilvēkiem būtu iespēja izmantot to formu, kas šķiet ērtāka," rezumē VM valsts sekretāra vietnieks.

Skeptiski par elektronisku pieteikšanos pie ārstiem

„Labprāt gribētu pie ārsta pieteikties elektroniski, bet veselības ie­stāžu mājas lapas galvenokārt pilda vizītkartes funkciju. Tādu servisu kā automātisku elektroniskā pasta vēstuli ar atgādinājumu, kad, piemēram, man jāvakcinējas, neviens ārsts nepiedāvā," teic V.Čulkstens.

Jautāti, kad pacienti pie speciālistiem varētu pieteikties elektroniski, ārsti ir skeptiski noskaņoti. G.Ķilkuts: „Nē, nē, tā nevarēs! Lai cik vilinoši tas nebūtu, skandināvu pieredze rāda - interneta vidē nevar nodrošināt datu aizsardzību." M.Rēvalds atzīst, ka viņa vadītajā veselības iestādē par to ir domāts, turklāt šādu iespēju parasti arī piedāvājot informācijas sistēmu veidotāji, taču pagaidām viņu attieksme ir atturīga. Iemesls? „Pacients ne vienmēr zina, pie kāda speciālista viņam jāiet, un varētu izdarīt nepareizu izvēli. Mēs arī uztraucamies par pacientu disciplīnu - ja pieraksta rinda pie speciālista ir garāka par diviem mēnešiem, tad neierašanās īpatsvars ir ap 20 procentiem. Tāpēc nepieciešams cilvēks, kurš piezvana pacientiem, pārjautā."

R.Muciņš stāsta, ka pašlaik dominē viedoklis par centralizētu veselības portāla izveidi, kur varēs pierakstīties pie visiem interesējošiem ārstiem. Protams, tas neliedz arī veselības aprūpes iestādēm veidot savus portālus. „Problēma ir ārstniecības iestāžu zemais informatizācijas līmenis." Viņš norāda, ka lielākajās ambulatorajās medicīnas iestādēs un arī daudzās slimnīcās ir elektroniska reģistrācija pie ārsta - vairs nav žurnālu, kuros katrs pacients tiek pierakstīts ar roku. Tas ir solis digitalizācijas virzienā.

Daudz lokālu elektronisku datu bāzu

Informācijas uzkrāšana par pacientu Latvijā nav gluži nulles pozīcijā. V.Čulkstens: „Mums valstī ir daudz datu bāzu, sākot ar personas datiem, jaundzimušajiem, zālēm, miršanas vainām un ko tik vēl ne. Jautājums: kuram ārstam ir pieeja visām šīm datu bāzēm, lai ātri un operatīvi atrastu vajadzīgo informāciju?"

Līdztekus valsts veidotajām datu bāzēm daļa ārstu, kuri strādā ar profesionālajām datorprogrammām, ir izveidojuši savas mazās lokālās bāzes par pacientiem. A.Pauniņš: „Manā rīcībā ir piecu gadu garumā veidotas vairāk nekā 2 000 ambulatorās kartiņas elektroniskā formā. Priekšrocības? Operativitāte, laika un finanšu resursu ekonomija."

Arī farmaceitu sabiedrībā pirms kāda laika tika spriests par iespēju uzkrāt aptiekā informāciju par pacientu lietotajiem medikamentiem, veidojot aptieku klientu reģis­trus. Pašlaik to veidošana ar pacientu piekrišanu ir paredzēta arī normatīvajos aktos.  K.Vrubļevska: „Tāds centralizēts aptieku klientu reģistrs šobrīd nepastāv, nav arī ziņu, ka kāda aptieka mērķtiecīgi tādu veidotu. Tas ir diezgan sarežģīti, ņemot vērā, ka klientu plūsma ir mainīga, ka jāsaņem pacienta piekrišana, jādomā par sensitīvo datu aizsardzību. Ideja farmaceitiskās aprūpes nolūkos ir laba - radīt programmu, kas automātiski uzrādītu zāļu nesaderību, mijiedarbību, blakusparādības."

R.Muciņš stāsta, ka Veselības ministrija ir pieņēmusi lēmumu Latvijā veidot decentralizētu informācijas sistēmu - tātad nebūs viena vienota servera, kur glabājas pilnīgi visi dati. Tas tiekot darīts drošības apsvērumu dēļ, lai informācija nepazustu un arī nebūtu pieejama nevēlamām personām. Turklāt decentralizētu sistēmu var veidot pa daļām, jo Latvijā ir vairāki tūkstoši ārstniecības iestāžu un projekta realizācija norisināsies ilgstošā laika periodā. R.Muciņš: „Valsts nodrošinās tikai ārstniecības iestādēs esošo sistēmu savienojamību ar citām, bet katrai ārstniecības iestādei būs iespēja izvēlēties savu iekšējo sistēmu, kāda tai šķitīs piemērotāka. Tā ir pasaules prakse, jo pašlaik mēs nevaram katru ārstniecības iestādi nodrošināt ar programmatūru. Tām ir atšķirīgs lielums un vajadzības." Viņš norāda - ja būs tāda iespēja, valsts atbalstīs gan ar mācību organizēšanu, gan finansiāli. Taču, būdamas uzņēmējsabiedrības, iestādes arī pašas var aktīvi piesaistīt Eiropas finansējumu un attīstīt savu darbību.

Lūk, arī divi precedenti, kas, nesagaidījuši precīzus valsts risinājumus, gājuši savu ceļu.

Ledlauži?

G.Ķilkuts, kurš pirms pieciem gadiem bija gan viens no konsultantiem, kuri palīdzēja pielāgot Mikrotīkla datorprogrammu prakses ārstu vajadzībām, gan arī viens no pirmajiem šī produkta lietotājiem, IT jomā izgājis ļoti dārgu skolu vārda tiešā nozīmē: „Zinu, ka receptes ar līmētu malu nedrīkst drukāt ar lāzerprinteri, jo tad printerim sadeg spogulis. Vienreiz tā izdarīju, vairāk negribu. Zinu, kas notiek, kad nobrūk cietais disks vai pazūd elektrība. Dators uz galda nav risinājums, ir jāatrod veids, kā strādāt ērti un droši, kā veidot rezerves kopijas, lai pēkšņi nav tā: oi, man pazuda!"

Ārsts atceras, ka, apciemojot ­ģimenes ārstus Norvēģijā, prasījis, kādu IT risinājumu viņi lieto, atbilde bijusi - Profdoc. Tad šīs kompānijas pārstāvi saticis Ļubļanā 2003.gadā Eiropas Ģimenes ārstu kongresā un teicis - mums jūs vajag Latvijā. „Tagad manā praksē ir divi norvēģu programmētāji, kas šo starptautiski pārbaudīto informācijas vadības sistēmu pielāgo mūsu vajadzībām."

Pēc diviem mēnešiem ģimenes ārsts tehniski varēs uzkrāt informāciju par ­pacientiem elektroniskā veidā, tiesa, nevarēs to pilnvērtīgi realizēt dzīvē, jo likumdošana prasa zināmos gadījumos informācijas apmaiņu papīra formā. Varēs piekļūt attālināti savai darbavietai (ar Virtual private network) palīdzību, veikt informācijas elektronisku apmaiņu ar laboratorijām, ļaujot analīžu rezultātiem nokļūt pacientu elektroniskajos ierakstos, tāpat būs gatavs apmainīties ar Veselības centra 4 elektroniskajām lietām, jo arī viņi ievieš šo pašu IT risinājumu.

M.Rēvalds atzīst - viņš kā IT pionieris ir izmēģinājis jau vairākus risinājumus un uzskaita pozitīvos ieguvumus, ko dos jaunā informācijas vadības sistēma: pacients varēs reģistrēties pie ārsta no jebkura punkta ārstniecības iestādē, arī no ārstu kabinetiem. Dati no laboratorijas, radioloģijas informācijas sistēmas un dažāda veida citām digitālām diagnostikas ierīcēm nonāks pacientu elektroniskajās kartiņās. Elektronizēts būs arī ekonomiskais bloks, kas nav vienkāršs, jo ir vairāki veidi, kā pacienti norēķinās. Viņš teic: „Lielais baltais sapnis - lai notiktu automātiska datu apmaiņa starp visām datu bāzēm centra ietvaros! Šogad paveiksim darbu ar pacientu reģistrāciju, elektronizēsim manuāli rakstīto datu bāzi un ekonomisko sadaļu. Nākamgad mēģināsim integrēt visas informācijas sistēmas."

Veselības centra 4 direktors stāsta, ka septembrī darbu uzsāk pasaules standartiem atbilstoša digitālo datu arhivācijas un komunikācijas sistēma, kurā ilgtermiņā tiek glabāti digitālie dati. Tas ir solis cilvēku resursu taupīšanas un ekonomijas virzienā. Pirmkārt, vairs nezudīs pacientu dati, otrkārt - dati mūžīgi tiks glabāti un varēs ar tiem apmainīties. Vairs nebūs vajadzības izdrukāt plašas sērijas ar datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses uzņēmumiem, tā vietā varēs veikt ierakstu kompaktdiskā.

„Dažos sektoros e-medicīna attīstās straujāk, nekā valdība spēj to organizēt. Ir pat kuriozi - slimnīcas nopirkušas diagnostikas iekārtas, bet radiologu resursi beigušies. Vienīgā izeja - attālinātā diagnostika. Tur nav nekādu šaubu! Latvija tam būs īpaši nežēlīgi pakļauta. Perifērijas slimnīcās strādās radiologu asistenti vai tehniķi, kas tehniski veiks šo izmeklējumu un rezultātu pārsūtīs uz radioloģijas centriem," spriež M.Rēvalds.

Vai pacienti ir gatavi e-veselībai

Vaicājām arī ārstiem: vai pacienti ir gatavi e-veselībai? Kā visās jomās, kur ienāk e-vide, veselības aprūpē ir līdzīgi. Jaunākie un vidējās paaudzes pacienti ir atvērti un ieinteresēti. M.Rēvalds: „Interesants indikators - vai pacienti ir gatavi saņemt savus izmeklējumus CD formātā. Šobrīd popularitāte nav liela - tiek paņemti daži CD nedēļā."

A.Pauniņš: „Mani pacienti to pieņem jau piecus gadus, skepse ātri pārgāja, jo cilvēki pamanīja, ka es viņiem veltu vairāk uzmanības, jo nenodarbojos ar rakstīšanu un medicīniskās dokumentācijas meklēšanu. Tieši sarunāties vajadzēs vairāk, un tās būs grūtības kā ārstam, tā pacientam."

* Terra, 2006.02, tulkojums no žurnāla Siemens Picture of the Future, Fall 2005

Foto: Matīss Ābele