Venozo asinsriti ietekmējošie līdzekļi

Asinsriti nodrošina kā arteriālie, tā arī venozie asinsvadi. Traucējumi kādā no tiem ietekmē visu asinsrites procesu. Šķiet, ka medicīniskajā literatūrā lielāka uzmanība ir veltīta arteriālajai asinsritei, venozo atstājot otrajā plānā, lai gan organismam vienlīdz svarīgas ir abas. Šajā rakstā ieskicēsim venozo asinsriti ietekmējošo līdzekļu pamatgrupas, minot atsevišķus preparātus kā piemērus.

Asinsvadu tonusa regulācija

Asinsvadu tonusa regulācijas mehānismi kā vēnās, tā arī artērijās ir līdzīgi. Regulācijas procesā piedalās simpātiskā (adrenerģiskā) inervācija un vairākas vazoaktīvas vielas, daļa no kurām ir endogēnas izcelsmes un daļa cirkulē asinīs, tai skaitā arī eksogēni ievadītie medikamenti. Endogēnās vielas, kuras ietekmē asinsvadu tonusu, iedalāmas vazokonstriktoros un vazodilatatoros.

  • Pie vazokonstriktoriem pieskaita: adrenalīnu, noradrenalī­nu, angiotensīnu II, vazopresīnu, neiropeptīdu g, prostaglandīnu F2a, tromboksānu un endotelīnu.
  • Vazodilatatori: adrenomodulīns, acetilholīns, bradikinīns, vazoaktīvais intestinālais peptīds, histamīns, nātrijurētiskie peptīdi b un k, endoteliālais relaksējošais faktors jeb slāpekļa oksīds (NO), prostaciklīns PGI2, adenozīns, ATF.

Kā endogēnās, tā arī eksogēnās asinsvadu tonusu ietekmējošās sub­stances lielā mērā līdzīgi ietekmē gan arteriālos, gan venozos asinsvadus, tomēr tām var būt sava darbības specifika un selektivitāte attiecībā uz asinsvadiem. Piemēram, dopamīna ietekme uz asinsvadiem ir atkarīga no devas, bet seroto­nīns (5-HT) un prostaglandīni F2 un D2 atka­rī­bā no orgāna darbojas vai nu kā vazokonstriktori vai kā vazodilatatori: serotonīns sašaurina gremošanas orgānu, nieru, plaušu un smadzeņu asinsvadus, bet paplašina sirds un skeleta muskuļu asinsvadus; prostaglandīni E2 un D2 ir aktīvi vazodilatatori, bet dažu reģionu asinsvadus tie sašaurina. Nāt­rija nitroprusīds vienādā mērā ietekmē (pa­plašina) gan vēnas, gan artērijas, bet diergotamīns un substance P artēriju tonusu samazina, bet vēnu tonusu paaugstina. Serotonīns arteriolas sašaurina, bet vēnulas paplašina.

Šajā rakstā lielāka uzmanība vērsta uz eksogēni ievadāmiem līdzekļiem, t.i., medikamentu iedarbībai uz venozajiem asinsvadiem. Pēc ietekmes uz venozajiem asinsvadiem tos var iedalīt vairākās savstarpēji atšķirīgās grupās (tabula), kuras aplūkosim atsevišķi.Venozo asinsriti ietekmējošo līdzekļu iedalījums pēc to ietekmes  uz venozajiem asinsvadiem

Venodilatatori

Pie venodilatatoriem tiek pieskaitīti slāpekļa oksīda donori (nitrāti, molsidomīns), a-adrenoblokatori (prazosīns, doksazosīns), simpatolītiskie līdzekļi (oktadīns), cilpas diurētiskie līdzekļi (furosemīds). Kā jau minēts, to venodilatējošā iedarbība ir atšķirīga. Neselektīvi vēnas un artērijas paplašina arī citu grupu medikamenti, piemēram, AKE inhibitori, angiotensīna II receptoru blokatori, centrālās darbības a2-adrenoreceptoru un I1 imidazolīnreceptoru agonisti, ganglioblokatori, neselektīvie a1- un a2-adrenoblokatori, a, b-adrenoblokatori, b-adrenomimētiskie līdzekļi, kā arī fosfodiesterāzes inhibitori. Šo līdzekļu pielietošana kardioloģijā ir labi zināma, bet to pielietojums vēnu patoloģiju ārstēšanā netiek reklamēts.

Venotonizējošie līdzekļi

Venotonizējošie līdzekļi paaugstina vē­nu gludo muskuļu tonusu, samazina vēnulu caurlaidību, tādējādi mazinot tūsku, mikrocirkulācijas traucējumus un iekaisumu. Pie šiem līdzekļiem pieder a-adrenomimētiskie līdzekļi fenilefrīns, etilefrīns, midodrīns, kurus izmanto hipotonijas gadījumos un ortostatiskās hipotonijas profilaksei, kā arī melnā rudzu grauda alkoloīdi dihidroergotamīns, dihidroergokriptīns un dihidroergotoksīns, kurus lieto migrēnas, Reino sindroma un perifērās arteriālās asinsrites traucējumu ārstēšanā, bet kas uzrāda arī venotonizējošu darbību.

Venotonizējošie līdzekļi ar venoprotektīvu darbību

Šajā grupā lielākoties ietilpst augu izcelsmes preparāti.

Vispirms bioflavonoīdi daflons, procianidols, zirg­kastaņa preparāti (eskuzāns) un kombinēts preparāts Anavenols, kura sastāvā ir eskuzāna darbīgā viela eskulīns, dihidroergokristīns un rutīns. Anavenols paplašina arteriolas, tonizē vēnas, līdz ar to uzlabojot asinsriti perifērajos asinsvados, un ir lietojams iekšķīgi flebītu, varikozu vēnu paplašinājumu, trofisku čūlu un citos gadījumos. Procianidols ir attīrīts vīnogu kauliņu (sēkliņu) ekstrakts, kas satur standartizētu bioflavonoīdu - procianidola oligomēru. Tam piemīt izteikta venoprotektīva un antioksidanta aktivitāte, tas aizsargā fibrozos proteīnus (kolagēnu, elastīnu) no enzimopātiskas degradācijas, kā arī kolagēnu no temperatūras izraisītas degradācijas. Procianidols tiek lietots venozās un limfātiskās atteces traucējumu gadījumos (ja ir smaguma sajūta un sāpes kājās), kā arī tīklenes un acs asinsvadu apvalka asinscirkulācijas traucējumu radītu komplikāciju ārstēšanai.

Ar P vitamīna aktivitāti apveltītos flavonoīdus diosmīnu un hesperidīnu saturošais daflons, sevišķi tā mikronizētā forma, kas ļoti labi uzsūcas zarnās, tonizē vēnas (pastiprinot noradrenalīna darbību), uzlabo limfas drenāžu un asins mikrocirkulāciju, samazina kapilāru caurlaidību, samazina adhezīvo molekulu produkciju, nomāc leikocītu adhēziju, kā arī iekaisuma mediatoru un brīvo radikāļu produkciju. Daflonu lieto hroniskas apakšējo ekstremitāšu vēnu nepietiekamības, tūskas, trofisko čūlu un hemoroīdu (arī akūtos gadījumos četras līdz sešas tabletes dienā) ārstēšanā. Daflons sevišķi noderīgs augsta proteīna satura tūsku (galvenokārt limfedēmas jeb elefantiāzes), bet ne sirds un nieru mazspējas izraisītos gadījumos.

Zirgkastaņu preparātu darbīgās vielas ir triterpēnu glikozīdi (saponīni), kuriem arī piemīt vēnas tonizējošā, tūsku mazinošā, pretiekaisuma darbība. Lieto gan iekšķīgi, gan lokāli.

Sintētiskais preparāts tribenozīds, būdams bradikinīna, histamīna un serotonīna antagonists, raksturojas ar pretiekaisuma, antianafilaktisku un analgētisku darbību. Preparāts paaugstina vēnu tonusu un likvidē asins sastrēgumu tajās. To lieto iekšķīgi flebītu, varikozu vēnu paplašinājumu, hemoroīdu un trofisku čūlu ārstēšanai. Latvijas Republikas Zāļu reģistrā nav šīs grupas preparātu.

Ginko biloba preparāti Latvijā kļuva pazīstami deviņdesmitajos gados. Darbīgās vielas ir flavonoglikozīdi un terpenlaktoni. Šo preparātu nozīmīgākie efekti ir antioksidatīvā, antiagreganta un audu tūsku mazinošā darbība. Daudzskaitlīgi eksperimentālie un klīniskie pētījumi veikti, lai noskaidrotu Ginko biloba preparātu pielietošanas iespējas smadzeņu asinsrites traucējumu ārstēšanā. No Latvijā reģistrētajiem šīs grupas preparātiem vairums tiek lietoti galvas smadzeņu asinsrites un trofikas uzlabošanai. Tikai daži no tiem tiek lietoti apakšējo ekstremitāšu venozās nepietiekamības terapijai kā lokāli, tā arī iekšķīgi.

Pie venotropiem līdzekļiem pieder arī rutīns un piecu pussintētisku rutīna atvasinājumu maisījums trokserutīns (P4 vitamīns). Rutīns ir medicīnisks preparāts ar P vitamīna aktivitāti, savukārt par P vitamīnu mēs saucam vairākas vielas, ko pieskaita bioflavonoīdu grupai (augu izcelsmes dzelteni un oranži pigmenti, kas pieder pie glikozīdiem). P vitamīns tiek lietots kopš 1936.gada. Rutīnu, visbiežāk kopā ar askorbīnskābi, lieto palielinātas asinsvadu caurlaidības gadījumā. Trokserutīnam piemīt pretiekaisuma darbība un tā venotropās darbības dēļ to izmanto iekšķīgi un injekcijās tromboflebītu ārstēšanai. Hroniskas venozas nepietiekamības gadījumā tas samazina mikrovaskulāro caurlaidību, kā arī, iekļuvis endotēlija šūnās, pasargā endotēliju no venozās stāzes apstākļos aktivēto trombocītu un neitrofilo leikocītu izraisītā bojājuma. Vietējai lietošanai pa vēnu gaitu izmanto šī paša vitamīna preparātu - 2% troksevazīna gelu. Pēdējā laikā preparātus ar P vitamīna aktivitāti izmanto venozās un limfatiskās atteces traucējumu izraisīto tūsku (galvenokārt kāju) ārstēšanā.

Sintētiskajam preparātam dioksibenzo­na atvasinājumam kalcija dobesilātam ir iz­teikta kapilāru caurlaidību normalizējoša un to rezistenci palielinoša darbība. Tas uzlabo mikrocirkulāciju, nedaudz samazina trombocītu agregāciju un asiņu viskozitāti, kā arī veicina limfas plūsmu limfvados.

Vēnas sklerotizējošie līdzekļi

Šie līdzekļi, ievadīti vēnā, izraisa to obliterāciju. Venozā asinsvada vietā veidojas saistaudi, kuri vēlāk var pat pilnīgi uzsūkties. Šim nolūkam izmanto līdzekļus, kuri koagulē endotēlija olbaltumus (detergenti) vai arī izraisa endotēlija šūnu dehidratāciju. Pazīstamākie vēnu sklerotizēšanai izmantotie detergenti ir etanolamīna oleāts un nātrija tetradecilsulfāts.

Līdzekļi trombožu profilaksei un ārstēšanai

Venozās asinsrites traucējumi nereti ir saistīti ar trombu veidošanos. Lai aizkavētu un/vai ārstētu šo komplikāciju, izstrādāti vairāku grupu preparāti.

  • Antiagreganti, pie kuriem pieder līdzekļi ar dažādu darbības mehānismu:
    • līdzekļi, kas nomāc tromboksāna sintēzi - populārākā šajā grupā ir acetilsalicilskābe, kaut gan lielākā vai mazākā mērā šī īpašība piemīt arī pārējiem nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem; jāņem vērā arī fakts, ka daudzi citi medikamenti var uzrādīt antiagreganta aktivitāti kā blakusparādību, līdz ar to, lietojot antiagregantus, jāizslēdz mijiedarbības iespējamība;
    • līdzekļi, kuri nomāc fibrinogēna saistību ar trombocītu glikoproteīnu receptoriem (GPIIb/IIIa). Šai grupai ir divas apakšgrupas: glikoproteīnu receptoru antagonisti (abciksimabs, epifibatīds, tirofibāns, lamifibāns) un trombocītu purīna receptoru blokatori, kuri kavē adenozīndifosfāta stimulējošo ietekmi uz trombocītiem, tādējādi kavējot fibrinogēna fiksāciju uz trombocītu virsmas, un neļauj veidoties fibrinogēna tiltiņiem starp trombocītiem (tiklopidīns, klopidogrels).
  • Tiešas darbības antiokoagulanti: heparīni, heparinoīdi un hirudīna preparāti (hirudīns, dezirudīns, lepirudīns).
  • Fibrinolītiskie (trombolītiskie) līdzekļi:
    • dabiskā fibrinolizīna preparāts, ko iegūst no cilvēku asins plazmas (fibrinolizīns);
    • fibrinolizīna aktivatori (streptokināze, urokināze);
    • audu plazminogēna aktivatori (alteplāze, lanoteplāze, tenekteplāze);
    • streptokināzes un plazminogēnu aktivatora komplekss (anistreplāze).
  • Līdzekļi, kuri uzlabo asins reoloģiskās īpašības (pentoksifilīns, reopoliglukīns).

Kā jau minēts, šajā rakstā ir ieskicētas venozo asinsriti ietekmējošo līdzekļu pamatgrupas - medicīnas praksē lietojamo līdzekļu klāsts ir ievērojami plašāks.

Literatūra

  1. Gloviczki P., Yao J.S. Handbook of venous disorders. 2nd edition; Arnold, 2001.
  2. Goodman & Gilman's. The pharmacological basis of therapeutics. 11th edition. Mc-Graw-Hill, 2006.
  3. Purviņš I., Purviņa S. Praktiskā farmakoloģija. 3. izdevums, Rīga; ZIC, 2002.
  4. Lyzeng-Williamson K.A., Perry C.H. Micronized purified flavonoid fractions. A review of its use in chronic venous insufficiency, venous ulcers and hemorroids//Drugs; 63 (1): 71-100.
  5. Skutelis A., Pakalns D. Ārstniecības augu farmakoloģija. Rīga, 2005.
  6. Walker R., Edwards C. Clinical pharmacy and the­rapeutics. 3rd edition//Churchill Livingstone, 2003.
  7. British National Formulary, 2005.
  8. Lauressergues H., Vilian P. Pharmacological activities of Ruscus extract on venous smooth muscle//Internal Angiology, 1984; 3: 70-73.
  9. ESCOP Monographs. 2nd edition; Thiem, 2003.
  10. Latvijas Republikas Zāļu reģistrs, 2006.

 

Uz augšu ↑