Lietuvas līdzības

Ļaujamies mašīnu straumei, kas mūs nes Viļņas centra virzienā, līdz ceļu aizšķērso remontdarbi, iedzenot spēkratus šaurā piltuvē. Cik atpazīstami! Guļamrajoni manāmi strauji apaug ar augstceltnēm, vecie nami tiek ieģērbti stalažu mēteļos, bet veloceliņu ierīkošanai kaimiņi atraduši vienkāršu risinājumu – platākās ietves ar baltu krāsu lentu brālīgi sadalījuši starp riteņbraucējiem un kājāmgājējiem. Sarunās satiktie lietuvieši atzīst: arī viņus satrauc algas, kas velkas nepieklājīgā astē, un tuvinieki, kas strādā īru, britu būvlaukumos, bāros, fabrikās, viesnīcās un siltumnīcās un diemžēl savus bērnus arvien biežāk izvēlas skolot šajās zemēs, nevis atgriezties mājās. Starp citu, lietuvieši šajā ziņā apsteidz latviešus.Līdzību uzskaitījumu varētu turpināt, jo profesionālās ikdienas sajūta, kurā ar Doctus dalījās lietuviešu farmaceite un ģimenes ārste, ir ļoti tuvas mūsējai. Par to divi stāsti.

Par farmāciju Lietuvā

  • Farmaceita profesiju Lietuvā var apgūt Kauņas Medicīnas universitātē 5 gadu studijās
  • Farmaceitu skaits - 2 459
  • Farmaceitu asistentu skaits - 1 705
  • Aptieku (ieskaitot aptieku filiāles) skaits- 1 487
  • Aptieku datorizācija - aptuveni simts procentu; to nosaka līgums ar Slimokasi

Avots: Lietuvas Farmaceitu biedrība, 2006. gads

Maza, tomēr sava ceļa gājēja

Vācu aptieku (Vokiečių vaistinė) ieskāvis pamatīgs mūra nams pašā Viļņas sirdī - vecpilsētā; dažu minūšu pastaigas attālumā sasniedzams gan Ģedimina tornis un laukums, gan Viļņas katedrāle un universitāte. JOLITA SKINDERSKIENE, ar kuru norunāta tikšanās, kavē - neparedzēti saslimis bērns un viņa izrāvusies pusdienas pārtraukumā. Izmantojam pauzi lietderīgi, izpētot aptieku. Ja nebūtu uzrakstu lietuviešu valodā, varētu domāt, ka esam nokļuvuši kādā pašmāju aptiekā. Zāļu sortiments, reklāmas bukleti ļoti atpazīstami, arī klientu ieradumi līdzīgi - kāda sieviete vidējos gados vaicā pēc televīzijas ekrānā reklāmā noskatīta medikamenta.JOLITA SKINDERSKIENE

Jolitas Skinderskienes skanīgie smiekli un apņēmīgā enerģija atbruņo, klientiem ar viņu vajadzētu būt viegli un patīkami sarunāties. Aptiekā strādā seši farmaceiti. Aptiekas vadītāja ar lepnumu saka: visi ir farmaceiti ar augstāko izglītību. Un vēl viņa priecājas par mūsu izvēli. „Vācu aptieka ir unikāla. Tā ir pirmā privātā aptieka Lietuvā."

Kā noturēties virs ūdens

Kad sabruka Padomju Savienība, šī bija pirmā aptieka, kuru 1991. gadā privatizēja. Klienti mūsu aptieku dēvē par vācu, jo īpašnieks ir vācietis. Deviņdesmito gadu sākumā, kad bija zāļu deficīts, medikamentus sākām vest no Vācijas. Un to darām joprojām. Ja visā Lietuvā kāds neatrod zāles, ko piedāvā vietējās lieltirgotavas, tad mēs tās individuāli savam klientam pasūtām no Vācijas. Tā ir mūsu unikalitāte.

 Sākums nebijis viegls. Atceros, kā aptiekas īpašnieks pārņēma farmaceitiskās aprūpes servisu no Vācijas, viņš uzstāja, ka jāstrādā citādāk nekā to bijām pieraduši darīt. Vispirms tās ir vienkāršas lietas. Sasveicināties ar klientu, kurš ienāk aptiekā, pateikt paldies, ka nopircis zāles, novēlēt veselību - tā ir mūsu ikdiena, ko arī šodien neredzēsiet daudzās aptiekās.

Lietuvā ir vairākas stipras aptieku ķēdes, piemēram, Gintarine, Euro aptieku ķēde un citas. Tā kā mūsu aptieka neietilpst nevienā no tām, tad, protams, nevaram konkurēt ar atlaidēm, ko dažādās akcijās piedāvā ķēžu aptiekas. Tāpēc ejam citu ceļu. Kamēr tuvumā nav nevienas aptiekas, turamies virs ūdens (smejas). Bet, ja nopietni, tad mēs nestrādājam vienai dienai. Saviem klientiem piedāvājam ekspresdiagnostiku. Noteikt asinsspiedienu, holesterīna, cukura, tauku un triglicerīdu līmeni, kā arī osteoporozes risku. Sadarbojamies ar speciālistiem, piemēram, endokrinologiem. Mūsu aptiekā konkrētās dienās klienti var saņemt speciālistu konsultācijas. Un klienti to novērtē!

Patlaban ir daudz aptieku, kuras ir kā lieli veikali, kur klients pats plauktā izvēlas bezrecepšu zāles. Mums ir cita stratēģija: mēs gribam, lai cilvēks pie mums atgriežas, jo var pajautāt padomu.

Vēl kāda atšķirība. Savā aptiekā izplatām arī dažādus skaistumkopšanas līdzekļus, esam Wellas matu kopšanas līdzekļu pārstāvji. Arī tas ir veids, kā aptiekai pelnīt.

Mūsu farmaceiti runā lietuviešu, vācu, angļu, krievu, poļu valodā. Mēs strādājam bez brīvdienām, arī bez svētku dienām. To nosaka aptiekas atrašanās vieta un konkurence. Kaut arī esam izvēlējušies savu ceļu, nejūtamies vieni. Ir Farmaceitu biedrība, ir kolēģi, kuriem vienmēr varam zvanīt, jautāt padomu un kopīgi risināt jautājumus neformālā gaisotnē.

Klienta portrets

Biežāk mūsu aptieku apmeklē sievietes vidējos gados, materiāli situētas. Pietiekami daudz ir arī vīriešu, bet viņu vēlmes ir specifiskākas, turklāt viņi vēlas, lai farmaceits būtu lietas kursā par viņu veselības problēmām. Pie mums nāk ģimenes jau vairākās paaudzēs. Ģeogrāfiskais novietojums nosaka, ka mūsu klientu lokā ir arī daudz ārzemnieku. Mums ir maz pensionāru, jo aptiekas zāļu sortimentā piedāvājam samērā maz kompensējamo medikamentu. Tas nebūtu rentabli, jo atrodamies pilsētas centrā, un blakus nav poliklīniku, no kurienes nākot, varētu pa ceļam iegriezties.

Pašlaik neveicam gandrīz nekādus aptiekas reklāmas pasākumus. Taču es pati piedalos dažādos televīzijas raidījumos par veselības saglabāšanas, profilakses jautājumiem. Rīt, piemēram, uz interviju ir pieteikušās divas televīzijas. Un tā gandrīz katru nedēļu! Manuprāt, daudzi farmaceiti neizmanto šo iespēju.

Vai lietuvieši nodarbojas ar pašārstēšanos? Protams, neesam atšķirīgāki. Pērk zāles reklāmas iespaidā, pērk tās, ko kaimiņš lieto. Arī mums nav stingras prakses, ka, atnākot bez receptes, aptiekā nevar dabūt jautātās zāles. Protams, tas ir arī veids, kā apiet sistēmu, jo pacients visbiežāk nevar pierakstīties pie ārsta vēlamajā laikā, ir jāgaida garā rindā. Un, ja problēma ir neliela, tad cilvēkam negribas gaidīt. Ceļš ved uz aptieku. Mēs varam gan izmērīt asinsspiedienu, paskatīties holesterīna līmeni, un varam arī kaut ko ieteikt, bet, ja ir lielākas problēmas, tad gan vienmēr saviem klientiem atgādinām, ka jādodas pie ārsta. Mūsu klienti labprāt izmanto arī speciālistu konsultāciju aptiekā - tad varam jau daudz ātrāk palīdzēt.

Nenožēlo, ka nekļuva par stomatologu

Kad stājos universitātē, strādāt aptiekā nebija diez cik prestiži. Patiesībā es gribēju kļūt par stomatologu. Mana mamma ir zobārste, un, kā jau tas ierasts mediķu ģimenēs, gribēju turpināt tradīciju. Taču konkurss bija ļoti liels, pietrūka pusballes, tāpēc saņēmu piedāvājumu pāriet uz Farmācijas fakultāti. Nu, ko, lai būtu farmācija! Tā pavisam nejauši nokļuvu šajā nozarē, taču esmu priecīga par šo likteņa pagriezienu. Mums bija ļoti labas prakses studiju gados, piemēram, Prāgā!

Farmaceitu Lietuvā trūkst, jūtos novērtēta. Starp citu, Kauņas universitātē konkurss Farmācijas fakultātē ir lielāks nekā uz ārstniecības studijām. Tiem, kuriem šī profesija patīk, domāju, ka darbs sagādā gandarījumu, jo tā ir ļoti humāna profesija.

Personāla kvalifikācijas paaugstināšana noris nepārtraukti. Ik piecus gadus jāresertificējas, noklausoties 120 stundas - farmaceitiskās lekcijas, kā arī apmeklējot divu nedēļu lekciju kursu universitātē. Tagad ļoti izplatītas farmaceitu vidū ir arī izglītojošas firmu programmas par dažādiem jaunumiem.

Kā nokļuvu tieši šajā aptiekā? Arī nejaušība. Ar sludinājuma starpniecību. Šajā aptiekā sākām strādāt piecas draudzenes - no vienas studiju grupas. Tad atvēra jaunas aptiekas Palangā, Klaipēdā, Paņevežā, Šauļos, uz kurieni devās manas studiju biedrenes. Tāds bija sākums.

Dusmīga, ja sauc par pārdevēju

Mums līdzās ir vairāki privāti ginekologu, urologu, stomatologu kabineti, un ārsti farmaceitiem labprāt zvana, konsultējas pa telefonu. Citādas sadarbības gan nav. Mani novērojumi liecina, ka ārsti biežāk receptē rak­sta oriģinālo zāļu nosaukumu. Ja pacients grib lētāku medikamentu un ja ķīmiskais sastāvs ir analogs, tad zāles mainām. Tomēr uzskatu, ka zāļu izvēlē pēdējais vārds pieder ārstam: viņam labāk zināms, kāpēc konkrētam pacientam izvēlas konkrēto medikamentu.

Tas gan nenozīmē, ka jūtos kā zāļu pārdevēja. Kļūstu dusmīga, ja mani sauc par pārdevēju. Vispirms mēs klientu konsultējam. Es vienmēr mēģinu noskaidrot par klientu ko vairāk un tikai tad piedāvāt zāles. Ja, piemēram, ir izrakstītas antibiotikas, tad vienmēr piedāvāšu un ieteikšu arī laktobaktēriju, bifidobaktēriju un vitamīnu preparātus - pieņemu, ka ārstam nav bijis laika izstāstīt, kādu postu organismā nodara antibiotikas. Bet, protams, laiki mainās un aptiekas tiem līdzi. Lielā tīkla aptiekā farmaceitam nav laika runāties, viņam ir jādomā, pirmkārt, par aptiekas pelņu. Jums vajadzētu redzēt lielo Euro pašapkalpošanās aptieku tirdzniecības centrā Akropolis! Tā ir pavisam jauna stila aptieka. Farmaceits sēž kasē un izsit čeku. Cilvēks atnāk pie kases, groziņā salicis daudzas bezrecepšu zāļu kārbiņas. Kāda tur konsultācija, farmaceits tik pagūst saskaitīt naudu. To man grūti pieņemt, nevaru sevi iedomāties strādājam šādā aptiekā. Euro aptiekās redzama vēl kāda jauna tendence - aptieku ķēde izplata higiēnas preces ar savu privāto preču zīmi, piemēram, plāksterus, marles saites ar aptiekas logo. Medikamentu ar konkrēto aptieku zīmolu gan vēl pagaidām aptieku plauktos neesmu redzējusi.

Kad paskatos uz vecajām aptiekām ar tradīcijām, kur saglabāta ekstemporālo zāļu pagatavošana, tur ir pavisam cita noskaņa. Tur ir aptieku smarža. Bet tādu aptieku kļūst arvien mazāk.

Skeptiska par elektroniskajām receptēm

Nevaru apgalvot par pilnīgi visām aptiekām, bet šķiet, ka vairākums Lietuvas aptieku ir datorizētas. Uzskatu, ka mums ir laba datorprogramma, tā atvieglo ikdienas darbu. Var ātri veikt inventarizāciju, apskatīties, piemēram, konkrētā medikamenta pelņu vai dienas peļņu, aprēķināt apgrozījumu par katru stundu, ieraudzīt stāvošu preci, redzēt medikamentu derīguma termiņu. Ērti ir arī pasūtīt medikamentus. Varam uzzināt, vai visā Lietuvā ir šīs zāles, cik tās maksā. Taču nav iespējas kontrolēt, cik daudz medikamentus iepērk viens klients, nevar kontrolēt arī medikamentu saderību. Par zāļu piegādi nesūdzamies - pasūtām medikamentus pulksten astoņos no rīta, un jau pēc četrām stundām tie ir klāt. Lietuvā ir trīs četri spēcīgi lieltirgotāji, kuriem ir savas aptieku ķēdes, mēs zāles pasūtām no visiem lieltirgotājiem, ņemot vērā cenas kritēriju.

Elektroniskās receptes? Pie jums Latvijā par tādām runāja... jau ir? Mums tādu pagaidām nav, un labāk ja arī nebūtu. Ir tik daudz nezināmā, piemēram, kā klientu piesaistīt vienai konkrētai aptiekai. Lietuvā vērojama tāda savdabīga prakse - atsevišķas aptiekas ir apvienojušās un piedāvā medikamentus internetā. Klients internetā var pasūtīt bezrecepšu zāles un aptiekā viņu gaida sagatavota zāļu paciņa, vai arī tās viņam piegādā pa pastu uz mājām. Negribētu piedzīvot elektronizāciju zāļu pārdošanas jomā, bet... pasaule strauji mainās.

Farmaceita lielākā vēlēšanās? Lai patīkami pacienti, mazāk tādu, kuri ir agresīvi un sliktā garastāvoklī. Aptieka man nav tikai darba vieta. Es te esmu katru dienu, arī brīvdienās, gandrīz te dzīvoju. Nē, tas nenozīmē, ka neprotu atpūsties. Izbrīvēju atvaļinājumu ne vienu, pat trīs reizes gadā. Tad dodos kaut kur tālāk, kur mani nevar tik viegli sasniegt. Piemēram, uz Latviju, uz akvaparku.

Gatava atbalstīt pacientu mūsdienīgi

No vecpilsētas mūsu ceļš ved uz Pašilaiču mikrorajonu - zinošs šoferis to sasniedz aptuveni pusstundas braucienā. Privātais Pašilaiču ģimenes medicīnas centrs ir paslēpies daudzdzīvokļu māju masīvā. Tas darbojas jau ceturto gadu, piedāvājot gan ģimenes ārstu, gan dažādu speciālistu - ginekologa, dermatologa, oftalmologa, otorinolaringologa, pediatra, stomatologa konsultācijas, kā arī tam ir sava laboratorija.

Ģimenes ārstes EVELĪNAS RUDZIKIENES aprūpē ir apmēram tūkstotis pacientu, mūsu sarunai viņa labāk izvēlas angļu valodu, taču, strādājot ar pacientiem, protams, runājot arī krievu valodā. Īpaši ar vecākas paaudzes pacientiem dažkārt nākoties sarunāties pavisam jauktā valodā - mazliet lietuviešu, mazliet krievu, poļu... Bet galvenais - lai var saprasties, smaids, atvērtība, ieinteresētība uzklausīt. EVELĪNA RUDZIKIENE

Privāti praktizējošos speciālistus daļēji kompensē valsts

Tā kā mūsu centrs ir jauns, tad mums nav pacientu jau vēsturiski pēc iedalījuma rajonos. Manā aprūpē ir gan jauni, gan gados vecāki pacienti, taču vairāk tie ir jauni cilvēki, jo vecie ieraduma dēļ iecienījuši lielās poliklīnikas. Ļoti daudz sastopos ar slimībām, kuru cēlonis ir psihosomatisks, ir daudz depresijas pacientu. Tie ir cilvēki, kuriem jābūt aktīviem sabiedrības locekļiem - jāstrādā, jāpelna, jārūpējas par ģimeni. Būtībā neesmu gatavota strādāt ar šīm psiholoģiskajām problēmām, tādēļ zināšanas nemitīgi jāpapildina.

Veselības aprūpi Lietuvā var skatīt trīs līmeņos - primārā veselības aprūpe, kas ir ģimenes ārstu ziņā. Otrs līmenis - ambulatorā aprūpe, ko veic speciālisti, kuri strādā poliklīnikās un privātpraksēs. Un trešais līmenis - stacionāri. Uz konsultāciju jāgaida krietns laiks, tas var būt mēnesis, dažkārt pat vairāk. Ja tik ilgi pacients gaidīt nevar, jāatver maciņš un jādodas pie privāti praktizējoša speciālista. Ja pacients atgriežas pie manis un atnes vēstulīti no kolēģa, tad zinu, kā viņam ir klājies un kādi ir ieteikumi, taču, ja tā nenotiek, es īpaši nesekoju tālākajam procesam, šāda mehānisma nav. Ja nosūtu pie speciālistiem, kas strādā mūsu centrā, tad atgriezenisko saiti var iegūt pavisam vienkārši - jāielūkojas tik pacienta slimības vēsturē. Kopš pavasara privāti praktizējošie speciālisti arī saņem zināmu kompensāciju no valsts par konsultētajiem pacientiem. Domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi.

Lietuvas ārstu prestiža skala

 Ārstu prestižs Lietuvā ir krities un turpina kristies. Taču es diferencētu - kā ārstus vērtē sabiedrība un kā uz to raugās paši ārsti. Šie skatījumi ir krietni atšķirīgi. Esmu nedaudz studējusi jautājumus par prestižu, sociālo statusu, stresa līmeni, rutīnu ārstu darbā. Esmu ieguvusi izglītību arī uzņēmumu vadībā, un mans studiju darbs bija saistīts ar to, kā raksturot ārstu situāciju un sociālo lomu sabiedrībā. Secinājums - nevar apgalvot, ka gados vecākie ārsti izjustu dziļu depresiju, taču viņi sevi ierindo vidusšķiras pašā apakšā. Šis rādītājs ir ļoti simptomātisks. Mums ir problēmas ar likumdošanu - tikai pagājušā gadā tika pieņemts likums par pacientu tiesībām, taču tas neatrunā ārstu tiesības, neregulē neparedzētus gadījumus. Būtiski ir arī tas, ka plašsaziņas līdzekļos lielākoties parādās publikācijas par smagajām problēmām medicīnā, kas, veidojot nozares koptēlu, vairāk liek domāt par to, cik ārsti ir slikti, cik daudz viņi kļūdās.

Savukārt, ja ielūkojamies ārstu iekšējā vidē, izrādās, ka zemākais prestižs ir tieši ģimenes ārstiem. Varbūt tādēļ, ka profesija ir jauna. Arī daudzi no kolēģiem nenovērtē šīs profesijas nozīmību, pat neiesaka to izvēlēties. Piemēram, iestājoties rezidentūrā, rodas jautājums, kas tad rezidentūru vadīs. Kad ģimenes ārstu kustība aizsākās, bija vairāki ļoti labi izglītoti un autoritatīvi ārsti, kuri izvēlējās ģimenes medicīnu. Šobrīd šī specialitāte nav tik pieprasīta. Es septiņus gadus esmu studējusi Kauņas universitātē un pēc tam trīs gadus rezidentūrā Viļņā. Joprojām esmu apmierināta ar savu izvēli. Man patīk atrasties jaunā, vēl neapgūtā laukā, kur vērojama dinamiska attīstība, parādās nebijušas tendences. Privātā veselības aprūpes centra darba stils atšķiras no lielo poliklīniku ritma, kur ģimenes ārstu aprūpē ir pat divi tūkstoši pacientu, kur līdzās ir visi speciālisti, līdz ar to ģimenes ārsts pilda vairāk dispečera funkciju, izrakstot nosūtījumus. Es sevi patiešām izjūtu kā ģimenes ārsti, uzraugu arī grūtnieces un jaundzimušos, bērnus.

Rotējošās māsiņas un diskutablās mājas vizītes         

Kas neapmierina lietuviešu ārstus? Laikietilpīgā papīru kārtošana. Tagad sāk veidoties elektroniskā sistēma pacientu uzskaitei un datu apstrādei, pagaidām tā gan ir tikai sākuma stadijā, atsevišķos centros šajā jomā ir uzsākti pilotprojekti.

Kad strādāju konsultācijā, esmu viena. Mūsu māsas strādā reģistratūrā, veic dažus izmeklējumus. Ir medicīnas māsa, kura strādā ar manu pacientu dokumentiem, bet savas noteiktas māsiņas man nav. Mūsu centrā māsas strādā pēc rotācijas principa - vienu dienu kā laborante, tad kā reģistratore, tad kā dokumentu apstrādes māsa. Māsas rotē dažādos darbos, lai nezaudētu labas darba iemaņas un kvalifikāciju.

Šajā centrā strādā četri ģimenes ārsti; centra vadītāja arī ir ģimenes ārste, taču viņa pieņem mazāk pacientu. Man darbā ļoti noder pamatzināšanas uzņēmējdarbībā. Mūsu veselības centram ir sava stratēģija, kura man nav jāizstrādā, taču arī ikdienas darbā šīs iemaņas ir svarīgas, jo būtībā katrs pacients ir jāuzlūko arī kā klients - ievērojot visas viņa vēlmes.

Savā kabinetā pacientus konsultēju sešas stundas dienā, katram veltot aptuveni divdesmit minūtes - manuprāt, tas ir optimāls laiks. Pēc konsultācijām dodos mājas vizītēs. Tās pašlaik ir saistītas ar plašām diskusijām mediķu vidē un sabiedrībā. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie mājas vizītēm un ļoti labprāt izvēlas šo formu saskarsmei ar ārstu, turklāt tās ir bezmaksas. Taču pacienti nenovērtē to, ka mājas vizītes nebūt nav drošas pacientam. Mūsdienās mājas vizītes laikā izmeklēšana nekad nevar būt pilnīga, jo nav tehnisko iespēju pilnvērtīgiem izmeklējumiem. Turklāt nav jau nekādu noteiktu standartu, kuros būtu smalki aprakstīts, ko vizītes laikā ir jāpaveic, kā tieši tai jānorit, kādam jābūt rezultātam. Nav precizēti mājas vizītes uzdevumi, tos šobrīd lielākoties cenšas noteikt katra ārstniecības iestāde. Valsts tomēr nosaka, ka ģimenes ārstiem mājas vizītēs ir jāiet. Lielās poliklīnikas Viļņā to risina sekojoši - mājas vizītēs dodas viens konkrēts ārsts - dežūrārsts. Taču šāda risinājuma ietvaros ļoti būtiska ir informācijas aprite.

Mūsu veselības centra reģistratore, uzklausot pieteikumus mājas vizītēm, jau uzdod dažus uzvedinošus jautājumus, lai izprastu, vai tiešām ir nepieciešama tieši mājas vizīte, vai varbūt tomēr lietderīgāk pašam pacientam ierasties veselības aprūpes centrā. Svarīgi arī zināt, kas ārstu sagaida, ierodoties mājās pie pacienta, kāds ir slimības raksturs. Pirms došanās vizītē pie pacienta mājās, parasti pati vēlreiz piezvanu, jo mūsu rīcībā tagad ir vairāki eksprestesti. Dažreiz pārliecinu pacientus, ka prātīgāk ir atnākt uz poliklīniku, taču lielākoties tas neizdodas. Pierakstīties pie manis vizītē nav grūti, bet parasti jāpagaida ir divas trīs dienas, lielajās poliklīnikās tā var būt arī nedēļa. Protams, tas neattiecas uz akūtajiem pacientiem, kuriem tiek atvēlēta stunda dienā.

Konkurence uz pacientu ādas

Mana alga ir atkarīga no reģistrēto pacientu skaita. Cik bieži viņi nāk, kā es rūpējos un cik viņi ir veseli - tas manu atalgojumu jūtami neietekmē. Noteicošais ir pacientu skaits, atlikušo daļu sastāda finansējums par manipulācijām, kuras es veicu. Zināma konkurence vērojama lielo poliklīniku un privāto centru starpā, jo poliklīniku ārsti domā, ka mēs viņiem atņemam pacientus. Uz to poliklīnikas reaģē visai savdabīgā veidā: ja pacientu uz izmeklējumu nosūtu es, viņam ir jāgaida rindā mēnesis, bet, ja nosūta ģimenes ārsts no poliklīnikas, gaidīšanas laiks ir krietni mazāks.

Pieaugot algām, ārstu attiecības ar farmācijas kompānijām nedaudz mainās. Kad darba samaksa bija zemāka, tās bija diezgan kropļojošas. Vienu laiku Lietuvā pārdotāko medikamentu tops bija visai savdabīgs, un varēja vērot, kā notiek svārstības pa mēnešiem un arī pa rajoniem. Bija manāmi lieli lēcieni kādu atsevišķu slimību grupu ārstējošo medikamentu pārdošanā, taču radās jautājums, vai tās zāles ir visiem nepieciešamas. Šobrīd šķiet, ka vairāku faktoru ietekmē situācija stabilizējas.

No universitātes laikiem man ir saglabājušies kontakti ar cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem skolotājiem. Par problēmām un neveiksmēm mēs mēdzam aprunāties iekšēji savā centrā, plašāk par problemātiskām lietām nav pieņemts runāt. Varbūt tas vairāk tā notiek lielajās slimnīcās, kur ir konsiliji un tiek aplūkoti konkrēti klīniski gadījumi. Ģimenes ārstu sabiedrība īpaši nerunā par šīm lietām. Būtībā tā ir problēma, jo arī par pozitīvajiem risinājumiem un pieredzi sabiedrība neuzzina, jo īsti nav ceļa, kā to paveikt.

Prom no Lietuvas doties nevēlas

Daudzi no maniem paziņām ir devušies uz citām valstīm, bet šobrīd vērojamas vairākas po­zitīvas tendences un es uzskatu, ka tieši ma­nā profesijā strādāt svešā valstī ir ārkārtī­gi grūti. Tas, kā ārsts pieskaras pacientam, nav tik atšķirīgi dažādās zemēs, taču problēmas varētu rasties ar emocionālo saskarsmi, saru­nu, kurā niansēti jāizprot pacienta vajadzības, svarīgi ir arī sociālie zemteksti, vēsturiskie cēloņi, kas var noteikt pacienta stāvokli. Ir jāsaprot arī vēl tas, ko pacients nemaz nevēlas stāstīt.

Kāpēc izvēlēties ģimenes ārsta profesiju? Tā Lietuvā vēl ir attīstības ceļa sākumā. Mēs - ģimenes ārsti - atšķirībā no speciālista ikdienā vispirms sastopam pašu pacientu... ar dažādām atšķirīgām slimībām, nevis vienu konkrētu. Saskaramies ar cilvēku personību, redzam viņu dažādos dzīves posmos un ir iespējas arī paredzēt procesus, dot padomus, kā no slimībām uzmanīties. Iespējams audzināt pacientu, atbalstīt.

Foto: Diāna Ričika, Līga Ribkinska

 

 

Uz augšu ↑