Autogēnais treniņš ir populāra pašsuģestijas metode, kas sevī iekļauj organisma pozitīvo pašiedarbi un tiek izmantota dažādās sfērās – sākot ar medicīnu un profesionālo sportu un beidzot ar pedagoģisko procesu un kosmoloģiju. Raksta mērķis – parādīt plašāk autogēno treniņu kā psihoterapijas metodi, ar kuras palīdzību cilvēki paši spēj aktīvi ietekmēt sava organisma psihosomatisko (fizisko, imūno, endokrīno) statusu.
Autogēnais treniņš ir psihoterapijas nozare (Psihoterapijas 100 gadi, shēma), kurā izmanto organisma fiziski garīgo pārslēgšanos, ko subjekts (pacients vai/un klients) veic patstāvīgi. Citiem vārdiem - autogēnais treniņš ir viena no psihiskās pašregulēšanās metodēm.
Autogēno treniņu (AT) kā vēl vienu ar hipnozi un pašhipnozi (jeb transu) saistītu psihoterapijas metodi radījis neiropatologs un hipnoterapeits Johanness Heinrihs Šulcs (1884-1970). Pirmo reizi AT pamatkoncepcija tika izvirzīta viņa 1920. gadā izdotajā darbā Hipnotiskā stāvokļa stadijas, kur J. Šulcs apraksta gadījumus, kad viņa seansos hipnozes laikā pacienti absolūti regulāri nonāca divējos stāvokļos: sajuta dīvainu smagumu, it īpaši locekļos, un dīvainu siltumu. J. Šulcs uzskatīja, ka būtībā pacienti paši var veikt pašhipnotiskas pārslēgšanās darbības.
Pamatojums
Ir zināms, ka muskuļu atslābums, noņemot galvas smadzenēm (centrālajai nervu sistēmai - CNS) stimulējošo impulsāciju, rada nomoda līmeņa pazemināšanos. Muskulatūras atslābuma līmenis (dziļums) korelē ar miega dziļumu. Šāds mijiedarbīgs process notiek tādēļ, ka, no vienas puses, muskulatūras kontrakcijas ir izteikts neiroimpulsācijas avots, kas nokļūst smadzenēs un paaugstina nomoda līmeni (tonusu), savukārt - augstākie CNS nodalījumi regulē uz smadzenēm virzīto neiroimpulsāciju miotonusu. Arī neiroimpulsi, kas nāk no elpošanas centra, pa specifiskiem neirotraktiem nokļūst galvas smadzeņu garozā, tādējādi ietekmējot arī tās tonusu - ieelpa to paaugstina, izelpa - pazemina (tādējādi kļūst saprotama maksimālā spēka rašanās, aizturot ieelpu, piemēram, svarcēlājiem). Režīmā - ieelpa lēni/izelpa ātri - tiek tonizēta neirosistēma un pastiprināts nomoda līmenis, savukārt režīmā - ieelpa īsa/izelpa pagarināta - notiek relaksācija un nomoda līmenis pazeminās.
Ne velti pašsuģestijas stāvokļa formēšanās un šajā sistēmā iesaistīto CNS mehānismu darbības galvenie noteikumi ir sekojoši.
- Monotono kairinātāju deaktivējošā iedarbība: monotonie kairinātāji AT laikā nogurdina attiecīgos sajūtu orgānus un veicina bremzēšanas procesus tajās CNS garozas daļās, kas saistītas ar šiem sensorajiem orgāniem, līdz bremzēšanas procesi apņem pārējos CNS iecirkņus. Tāpēc šo likumsakarību izmanto hipnozē (skatiena fiksācija, hipnotizētāja (savas) balss monotonums, siltumiedarbība, citi atkārtoti un vāji kairinātāji).
- Relaksācija (muskuļatslābe): muskulatūras atslābums veicina bremzēšanas procesu attīstību CNS, un otrādi - bremzēšanas procesi CNS sekmē miorelaksāciju (novērots, ka personas, kuras ir grūti hipnotizējamas vai ahipnotiskas, nespēj pilnībā atslābināt muskuļus).
- Audiosignālu uztvere miegā: tā ir filoģenētiski noteikta starta loma CNS nomoda punktiem, kas tiek izmantoti kā sargpunkti - ar uzdevumu uztvert tikai noteikta rakstura informāciju.
- Iespaidojamības sargājošā funkcija: iespaidojamība izpaužas dažādu distresa, psihotraumu un citu CNS novājinošu faktoru vai izteikti negatīvu apstākļu (slimība, izvēles grūtības, fizisks pārgurums u. tml.) pārsvarā. Šie stāvokļi, pazeminot nomoda līmeni, bieži noved līdz tā dēvētajai paradoksālās fāzes attīstībai. Vārds iedarbojas uz otro signālsistēmu, caur to uz pirmo signālsistēmu - un, līdz ar to, - uz zemgarozu. Iespaidojamība darbojas kā sargājošais faktors arī uzvedības pieredzes deficīta gadījumos vai nepazīstamā vidē, piemēram, situācijā, kur un/vai kad sāk darboties princips - sekot līderim (cilvēks uzklausa pieredzējušas personas padomus bez kritiska novērtējuma; māte dzird sava bērna raudas skaļāk par tobrīd notiekošo zemestrīci u. tml.).
J. Šulca izstrādātā metodika, pēc viņa skolēna un ortodoksālās (klasiskās) metodes pārstāvja Hannessa Lindemaņa teiktā, bija kā atspoguļojums viņa kļūdai (neuzmanībai, aizmāršībai, pagurumam?) agrīnajā praksē, kad viņš kādam pacientam iedvesa, ka plaukstā ieliktā monēta ir nokaitēta, un vēlāk šis pacients stāstīja, ka ik rītu plaukstā parādoties nesāpīga čūla, kas pēc dažām stundām izzūdot. Hipnozes laikā transplantētā suģestija savu iedarbību turpināja pēc hipnozes, tas ir, posthipnotiski. Šī parādība izgaisusi tūlīt pēc tam, kad J. Šulcs ar hipnozes palīdzību to atsaucis. Ja jau pilnīgi bezmērķīgas suģestijas iedarbība var būt tik stipra, ka saglabājas vairākas nedēļas, tad varētu domāt, ka ar mērķtiecīgu suģestiju ārsts un pacients kopīgiem spēkiem vēl vieglāk spēs panākt noturīgu iedarbību, tā secināja J. Šulcs. Būtībā cilvēks suģestijai ir pakļauts vienmēr un visur, kur viņš atrodas.
Vēlākajos gados J. Šulcs ar savu kolēģu un skolnieku palīdzību attīstīja AT tik tālu, ka 1932. gadā varēja publicēt fundamentālu monogrāfiju - Autogēnais treniņš, koncentratīva pašatslābināšanās, kas tikusi izdota atkārtoti. Sava septītā izdevuma (1951) priekšvārdā J. Šulcs raksta par to, ka daudzi nespeciālisti droši nodarbojas ar modē nākušo AT, lai radītu atspriedzi sevī pašā vai citos. Tas apliecina, cik nepieciešami kopš AT ieviešanas bijuši atslābināšanās vingrinājumi.
Pašhipnozes sistēma
Hipnozes pamatā (pēc Ivana Pavlova teorijas) ir fāziski stāvokļi galvas smadzeņu garozā un atsevišķu nomodā esošu sargpunktu (tā dēvēto sargtorņu esamība visur bremzētajā garozā.) I. Pavlova apgalvojums: "Iedvesmošana hipnozē - tā ir galvas smadzeņu lielo pusložu kāda noteikta punkta vai rajona koncentrēts kairinājums, kas ir īss, izolēts un mērķtiecīgs, tāpēc - spēcīgs." Šie punkti ir tie, kas nodrošina saistību starp hipnotizējamo un hipnotizētāju, arī - starp pašsuģestējošā neiropunktiem. Nolīdzinošās un paradoksālās fāzēs vājais kairinājums - vārds - iedarbības spēka ziņā ar apkārtējās vides kairinājumiem izlīdzinās un tos pārspēj. Līdz ar to vispārējā bremzēšana izslēdz lielas asociatīvo saišu masas garozā, tēlaini izsakoties, - atslēdz garozu kopā ar visu tās pieredzi, tāpēc pacienta sašaurinātajā apziņā iztrūkst psihoterapeitisko formulu subjektīvi kritiska pārstrāde, un tieši tādēļ šīs formulas pacientam iegūst milzīgu nozīmi. Būtībā autohipnotiskais statuss kā galvas smadzeņu īpašas bremzētības stāvoklis ir pārejas stāvoklis starp miegu un nomodu (Banščikovs K. Psihiatrija).
Pašhipnozes psihodinamiskajā sistēmā svarīga ir atšķirība starp primāro un sekundāro procesu.
- Primārajam procesam raksturīga preverbālā iztēle, kas norit pastāvīgi un lielākoties pastāvīgi nepiepildās. Tos mēs daļēji varam saukt par saviem sapņiem gan miega, gan nomoda stāvoklī - tie neoperē ar loģiskiem parametriem un nepieturas pie lineālam kauzālām attiecībām. Primārais process vairāk raksturīgs bērnībai.
- Turpretī sekundārais process ir analītisks un loģisks pēc savas struktūras, tas vairāk operē ar verbālo sistēmu, ne tik daudz ar tēliem, un nosliecas vairāk uz realitātes pusi. Sekundārais process vairāk raksturīgs indivīda nobriedumperiodam,
Primārā procesa elementi pastāvīgi funkcionē, izpaužoties sapņos, neapzinātās spēlēs vai/un kreativitātē. Visticamāk, ka tie AT varianti, kas stimulē, piemēram, problēmu risinājumu, personības izaugsmi un spēļaktivitāti, izmanto šo primāro domāšanas procesu.
Neiropatologs un psihiatrs Vladimirs Behterevs (1857-1927) teicis, ka no hipnotizētāja nākošā domu plūsma ir gluži kā zaglis, kas naktī ielavās kādā mājā un dienā no tās aiziet, pārģērbies mājas saimnieka drēbēs. Viss, kas sasniedz bezapziņu (zemapziņu), var atkal parādīties suģestijas veidā, līdz ar to apziņa var sadarboties ar bezapziņu, lai gan apziņai ar to ir maz sakara. Būtībā suģestija vienmēr ir tā pati pašsuģestija. Līdzīgi ir ar hipnozi (ja pacientam hipnozes seansa laikā liks, lai viņš tūlīt pēc pamošanās ieslēdz istabā gaismu, viņš to izdarīs un uz jautājumu - kāpēc tā darīts - atbildēs, ka, piemēram, šādi labāk tiek izgaismota telpa).
AT laikā cilvēks automātiski nonāk mainītas uzmanības stāvoklī - hipnoīdā stāvoklī, kas līdzīgs hipnozes stāvoklim (Lindemanis H. Autogēnais treniņš). Šo metodi agrīnajā praksē izmantoja arī Zigmunds Freids (1856-1939). Vēlāk - vien formālos nolūkos, atteikšanos no šīs metodes pamatojot pretrunīgi, taču viņa biogrāfu vidū netiek izslēgts privātas dabas incidents kā hipnoterapijas turpmākas mazizmantošanas iemesls (Freids Z. Psihoanalīzes nozīme un vēsture).
Kā veic autogēno treniņu?
J. Šulcs mācīja, ka, pievēršoties AT, personai, kura izdara vingrinājumu, "pasīvi jāpakļaujas savā organismā notiekošajam procesam". Respektīvi, cilvēks iztēlē iejūtas tā orgāna darbībā, kas viņam jāietekmē. Šai norisei nav nekā kopīga ar gribu, tā šādos gadījumos var tikai traucēt. Pašsuģestijai jānotiek bez gribas piepūlēšanas. Kas neievēro šo svarīgo pamatnoteikumu, var izraisīt gluži paradoksālu iedarbību - līdzīgi kā ar gribasspēku cenšoties aizmigt bezmiega gadījumā, aizmigšana ir apgrūtināta vai pat neiespējama.
AT laikā svarīga ir koncentrēšanās, iekšēja savākšanās, noskaņošanās noteiktam iztēlošanās procesam. Pilnīga ļaušanās vingrinājumu formulās izteiktajam saturam zināmā mērā ir arī pašuzdevums, sevis aizmiršana, kas garantē panākumus. AT pārstāvis neiropatologs G. R. Heiers ir formulējis vienu no visvairāk citētām un atzītām tēzēm: "Kas ir iemācījies mierīgi ļauties autogēnajam treniņam, tas kļūst atbrīvoti mierīgs."
J. Šulcs savā AT metodē ir izmantojis triju veidu pašsuģestijas formulas:
- vingrinājumu formulas jeb ievadformulas);
- mērķformulas;
- atsaukšanas formulas.
J. Šulca AT ieteiktajā metodē tika ieteikts šāds princips - ārsts pacientam (klientam) māca sevī, ar savu iekšējo balsi noskaitīt ievadformulas (pirmajā personā), kuru shēma ir sekojoša:
- esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi) → labā roka ir pavisam smaga (3-6 reizes) →esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi) → labā roka ir pavisam silta (3-6 reizes) → esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi) → sirds pukst pavisam mierīgi un vienmērīgi (3-6 reizes) → esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi) → elpoju pavisam mierīgi un vienmērīgi (3-6 reizes) → man ir viegli elpot (1 reizi) → saules pinumā strāvo siltums (3-6 reizes) → esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi) → piere ir patīkami vēsa (3-6 reizes) → esmu pilnīgi mierīgs/-a (1 reizi).
Formulu apgūšana notiek pakāpeniski, pirmajā nodarbībā izmantojot pirmo un otro formulu, lai tā iesūktos bezapziņā, un pakāpeniski pievienojot nākamās. Vēlāk, kad vingrinājumu jeb ievadformulu pakāpe ir ietrenējusies ilglaicīgajā atmiņā, to pamazām modificē kā: miers, smagums, siltums → sirdsdarbība un elpošana pavisam mierīga → ķermenī (saules pinumā) strāvo siltums → piere ir patīkami vēsa.
Ar vingrinājumu jeb ievadformulu iekšējās balss palīdzību radītās pašsuģestijas stāvokli tālāk iespējams izmantot nākamajā AT posmā - mērķformulās (tiek izmantotas kādam noteiktam mērķim), kas tiek veidotas pēc paša pašsuģestējamā subjekta vēlmes, piemēram:
- esmu pilnīgi nosvērts/-a, brīvs/-a, līdzsvarots/-a, pašapzinīgs/-a, drosmīgs/-a, pārliecināts/-a par sevi (savu spēku, drosmi, izturību, zināšanām utt.), jūtos drošībā, slimība (visas vainas un kaites) pamazām izzūd.
Izteiktās apņemšanās, kas ietvertas mērķformulās, iesaka pēc iespējas intensīvāk uzsūkt sevī, kas notiek, mērķformulu atkārtojot 10-30 reizes. Tai tiešām jātop apraktai bezapziņā, lai vēlāk no bezapziņas līmeņa varētu iedarboties uz visu organismu kopumā. Pēc H. Lindemaņa uzskata, jo dziļāk cilvēks iegremdējas sevī, jo vairāk atbrīvojas no ārpasaules kairinājumiem un labāk spēj nostiprināties apņemšanās.
Visbeidzot, pēc mērķformulu skaitīšanas beigām noskaita trešo - atsaukšanas - formulu, kas ir nepieciešama, lai pārtrauktu pašsuģestijas iedarbi, lai tā neietekmētu personu ārpus AT seansa laika. Atsaukšanas formulas, piemēram - roku muskuļi ir kā atsperes (īslaicīgi sasprindzinot rokas), elpa dziļa (dziļi ieelpojot), acis vaļā (atvērt acis).
Šulcs savos darbos atgādinājja, ka "tikai ar sistemātisku un metodiski precīzu rīcību ir iespējams visu ar šo metodi sasniegto ieguvumu palielināt līdz galēji iespējamām robežām", ar to atzīmēdams, ka - "lai trenētos, vajadzīgs raksturs, bet no otras puses - katrs treniņš audzina raksturu".
Pielietojums
Autogēno treniņu izmanto gan kā pastāvīgu disciplīnu, gan kombinācijā ar citām metodēm. Piemēram, psihofiziskais treniņš apvieno sevī ārstniecisko fizkultūru, vispārpsihoterapiju un autogēno treniņu, kur tiek izmantoti vispārattīstoši, nostiprinoši un speciāli vingrinājumi, kā arī daži speciālu elpošanas vingrinājumu veidi un ķermeņa psihosomatisko punktu masāža - gan organisma funkcionālo spēju, gan vispārējās veselības uzlabošanai (Dineika K. Kustība, elpošana, psihofiziskais treniņš).
Otrās jeb mērķformulas, kuras iekļauj kādu konkrētu mērķi, nosacīti dalot, lieto trīs ļaužu grupas:
- veselie cilvēki veselības profilakses, psihofiziskā stāvokļa stabilizēšanas un/vai uzlabošanas nolūkos;
- slimnieki - pacienti, kuriem ir kādi psihosomatiski, veģetatīvi, kā arī psihiska rakstura traucējumi;
- sportisti organisma slēpto spēju mobilizēšanai vajadzīgā brīdī un vietā.
AT līdzīgu metodi savlaik izmantojis Emīls Kuē (1857-1926) - tā pieder pie pasīvajām pašsuģestijas un pašatslābināšanās metodēm.
Zemēs, kur pamatvaloda ir angļu, izmanto Edmunda Džekobsona izstrādāto atslābināšanās metodi, ko sauc par progresīvo relaksāciju. Neatkarīgi no modifikācijām visas šīs metodes iekļaujas AT sistēmā, un savā ziņā AT pielīdzināma arī jogai - indiešu reliģiski filosofiskai sistēmai - un dzenam - meditācijas metodei, kuru japāņu sportisti pašlaik izmanto kopā ar AT.
Gluži tāpat kā jogai un dzenam entuziasti nododas visu mūžu, visu mūžu vajadzētu nodarboties arī ar AT - tas palīdzētu pilnveidoties ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet mūsu sabiedrībai kopumā.
