Aiz muguras, kā parasti!

Atbild dr. VITA ŠVARCBERGA, Rīgas 1. slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, Internās klīnikas vadītāja

1. Kā jūtaties brīdī, kad lemj (vai kā presē izskan - tirgojas!) par jūsu slimnīcas likteni, par tūkstoš divsimt cilvēku likteni?

Tirgojas jau tirgojas... Atstāt slimnīcas vietā ambulatoru iestādi un traumpunktu gan būtu naudas izmešana! Četru minūšu attālumā ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca. Vai tad te nāks pirkstu pārsiet?! ­Turklāt ambulatorā iestādē būtu darbs mazāk nekā simt cilvēkiem. Nav nedz bezspēcības, nedz izmisuma. Šobrīd nav nekādu emociju. Darām to, kas jādara. Tikai ļoti neglīti, ka viss notiek aiz muguras. Kā parasti. Slimnīcas vadītājs jau divus mēnešus nav ticis aicināts nevienā Veselības ministrijas sanāksmē.Dr. VITA ŠVARCBERGA,  Rīgas 1. slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, Internās klīnikas vadītāja

2. Samazinātā finansējuma dēļ pašreiz varat uzņemt desmit akūtos pacientus dienā. Vienpadsmito pa durvīm iekšā nelaižat?

Nu, ko jūs! Vakar, piemēram, tika stacionēti 67, kaut gan tagad hospitalizēšanas atlase ir daudz stingrāka. Ārsti ir situācijas ķīlnieki. Ja pacients pēc stundas vai dienas var nomirt, nevaram viņa piederīgajiem pateikt: piedodiet, nauda beigusies! Tas ir amorāli! Man jau šķiet, ka akūtam pacientam ir jāpalīdz pat uz ielas! Piekrītu profesoram Andrejam Pavāram, ka neatliekamā palīdzība kļūs arvien nekvalitatīvāka, plānāka, pietrūks zāļu.

3. Kā šāda ķīlnieku loma maina ārstu un pacientu attiecības? Ārsti kļūst neiecietīgāki, paviršāki?

Naidīgumu neesmu pamanījusi. Mēs vācam parakstus par slimnīcas saglabāšanu, un esmu izbrīnīta - pacienti ir ļoti atbalstoši: piederīgie pat grib ņemt parakstu lapas uz mājām, lai aicinātu parakstīties apkārtējos iedzīvotājus.

4. Kāds izskatās otrais pusgads?

Esam iztērējuši gandrīz visa gada kvotu, kas paredzēta 16 035 pacientu ārstēšanai, - pirmajos sešos mēnešos esam ārstējuši jau vairāk nekā 14 tūkstošus pacientu. Ja pirmajā pusgadā bija piešķirti 678 tūkstoši latu mēnesī, tad otrajā pusgadā tikai nepilni 194 tūkstoši latu. Mums arī tāpat kā citām slimnīcām ir pirmie draudi maksātnespējai!

 5. Vai jums ir skaidrs, kāpēc situācijā, kad visas veselības nozares kopējais finansējums apcirpts par 20%, slimnīcas ir uz bankrota robežas?

Nav. Neviens nav redzējis, kā finansējums veselības nozarē tiek sadalīts. Var tikai izteikt minējumus. Varbūt ministrijai ir jāsāk segt nepamatoti galvotie kredīti?!

 6. Vai Rīgas 1. slimnīcai ir kredītsaistības?

Līdz šim gadam strādājām bez parādsaistībām; nupat sākam slīgt parādos: uz šo brīdi parāds ir 42 tūkstoši latu.

7. Vai slimnīcā ir optimizēts viss, ko varēja optimizēt: gultas, kadri, administrācijas izdevumi?

Esam sūtījuši nodaļas bezalgas atvaļinājumā. Arī administrācijas izdevumi ir optimizēti - mūsu slimnīcā tie ir 1,89% no visiem izdevumiem, kamēr, piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcā - ap 5%. Pasaulē visi zina, ka izgāzusies doma par slimnīcu konglomerātu veidošanu: tos ir grūti kontrolēt un tajos daudz līdzekļu apēd administratīvais aparāts. Ideālais stacionārs ir 400-600 gultu, ko var efektīvi pārraudzīt. Tad kāpēc mēs Latvijā kāpjam uz grābekļa, ar kuru Eiropa jau vairākas reizes dabūjusi pa pieri?

8. No kādām "trekno gadu" ekstrām slimnīca ir atteikusies?

Mēs nekad neesam lieki tērējuši. Presē raksta, ka valsts un pašvaldību direktori un viņu vietnieki brauc ar valsts mašīnām. Mūsu slimnīcai ir tikai viens šāds auto - valdes priekšsēdētājam. Man ir sava mašīna, benzīnu katrs lejam par savu naudu. Esam samazinājuši telefona rēķinu limitus, šobrīd par darba sarunām es vēl piemaksāju. Esam katram - arī valdes locekļiem - par pienākumu uzlikuši vienu bezmaksas dežūru mēnesī.

9. Un tomēr distancējoties - vai tiešām uzskatāt, ka Rīgā nav par daudz slimnīcu?

Nav! Mēs gandrīz nemaz neveicam plāna operācijas - vairāk nekā 94% gadījumu sniedzam neatliekamo palīdzību. Nez kādu iemeslu pēc mūsu slimnīcā gultu noslogojums ir bijis vairāk nekā 85%?... Lielā mērā uz mums ir gūlušās visas katastrofas: 13. janvāris, sprādziens universālveikalā, vilciena katastrofa. NATO samita un ASV prezidenta Džordža Buša vizītes laikā 2006. gadā Katastrofu medicīnas centrs mūs nebija iekļāvis starp glaunajām slimnīcām, kas uzbrukuma gadījumā varētu sniegt palīdzību. Bet amerikāņi neklausījās latviešu organizatoros un izvēlējās mūsu slimnīcu. Tā jau nav muļķība, ka visā pasaulē pilsētas centrā ir neatliekamās palīdzības slimnīcas, piemēram, Svētā Tomasa slimnīca Londonā iepretim Bigbenam.

10. Pesimistiskais scenārijs paredz, ka slimnīcas no 2010. gada 1. janvāra nav. Darbinieki kuluāru sarunās izteikušies: katrs domā par kādu atkāpšanās ceļu. Jūs arī?

Šodien es par to nedomāju, daru to, kas ir jādara, un tik labi, cik varu. Protams, mēs savus darbiniekus neatrunājam, ja kāds meklē vietu citur. Tikai nezinu, vai viņiem atradīsies vieta Stradiņos vai Austrumu slimnīcā, darbs uz nepilnu slodzi poliklīnikā arī nav glābiņš. Bet pasaule jau ir plaša...

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu