
Diāna Ričika
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Pērnā gada vasaras un rudens lēmumi par slimnīcu reorganizāciju un nodaļu aizvēršanu diemžēl nav tikai bezkaislīgi cipari atskaites ailītēs vien. Tie ir daudzu mediķu likteņi. Ļoti personiski stāsti. Aptuveni 1600 mediķu ir bezdarbnieki - liecina Nodarbinātības valsts aģentūras dati. Daļai no viņiem jaunu darbavietu palaimējies atrast privātajā sektorā vai kādā no slimnīcām, kas ir "darba kārtībā", - taču ne bez labu paziņu ieteikuma un draugu būšanas! Aptuveni 200 ārstu saņēmuši vajadzīgās izziņas, lai dotos strādāt ārpus Latvijas. Kāda neliela saujiņa būs to, kas sadūšojušies sava uzņēmuma dibināšanai tieši šobrīd. Vēl viena izeja no situācijas - pārkvalifikācija. Kādas tuvplānā izskatās visas šīs iespējas?
Notikumi ir dažādi. Pseido – kā meteorīts. Mazliet mākslīgi uzpūsti – kā A (H1N1) vīruss, kas pasaules ziņu lentes apstaigāja jau pavasarī, bet Latvijā pastiprinātu uzmanību pievērsa tikai pēc pirmā nāves gadījuma. Ļoti personiski – kā pēdējā darba diena nodaļā, uz kuru esi nācis divdesmit gadu, bet nu tā klusēs bez pacientiem, bez ārstiem, bez māsām. Doctus piedāvā savu notikumu izlasi – notikumus, kuru pievienotā vērtība ir raisīt domāšanu. Starp citu, šis gads vairāk nekā citi atgādināja slaidā čūskā saliktus domino kauliņus, kur, vienam krītot, secīgi tika iekustināts nākamais.
Atbild Latvijas Farmaceitu biedrības prezidents AIGARS ENIŅŠ
Klīniskās vadlīnijas nav rallija leģenda, kas stūrmanim precīzi pasaka priekšā, kā braukt. Drīzāk ne pārāk smalka mēroga karte, kas palīdz orientēties konkrētas patoloģijas diagnostikā un ārstniecībā. Arvien vairāk domājot par to, ko varamatļauties un ko ne, arī par ārstniecību tiek runāts ne vairs kā par mākslu, bet kontrolējamu sistēmu, kurai jānodrošina palīdzība pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Kā to izdarīt? Vai klīniskajām vadlīnijām jāpiešķir ekonomiskā dimensija? Vai arī tām ir sava vieta un līdztekus jālemj par standartiem medicīnā?
Latvijā arvien populārāka kļūst koledžu izglītība. Vienkāršu un prozaisku iemeslu dēļ: izglītība ir iegūstama ātrāk un lētāk, turklāt tā ir ar izteikti praktisku ievirzi. Medicīna ir īpaša ar to, ka Latvijā vidējam personālam ir kur augt – plašākas deleģētas tiesības dzemdniecībā, neatliekamajā palīdzībā, ģimenes medicīnā utt. Patlaban Latvijā ir sešas medicīnas koledžas, kur 2008./2009. mācību gadā studēja vairāk nekā 1100 audzēkņu. Cik konkurētspējīga ir Latvijas medicīnas koledžu izglītība Eiropas Savienībā? Un kādas korekcijas vai nākotnes izaicinājumus pirmā līmeņa medicīniskajā izglītībā ievieš slimnīcu strukturālās reformas?
Atbild veselības ministre BAIBA ROZENTĀLE
Zibens ātrumā – mēneša laikā kopš stāšanās amatā – veselības ministre Baiba Rozentāle izveidojusi (atjaunojusi?) galvenā speciālista institūciju. Lai gan galveno speciālistu statusā apstiprināti konkrēti cilvēki (skat. tabulu), jaunā institūta aprises pagaidām ir mākoņos rakstītas un tiek diskutētas. Kas viņš būs: ministra smadzenes un padomnieks, nozares atslēgas figūra un mugurkauls, asociācijas dublieris vai grēkāzis, kam tiks uzveltas cerības un atbildība par līdz šim neizdarīto? Vai iespējams pārcelt padomju laika veidojumu uz mūsdienām? Galu galā cita politiskā iekārta un citādas attiecības – daudz merkantilākas.
Jau sen esmu gribējusi intervēt Teksasas universitātes asociēto profesoru, Dalasas Veterānu slimnīcas Endokrinoloģijas klīnikas vadītāju Uģi Gruntmani. Kāpēc? Lasot viņa rakstus interneta portālos, klausoties viņu konferencēs un forumos, ir jādomā – piederības izjūta zemei nav iezīmēta kartē. Drīzāk tā ir sirdī...
Atbild dr. VITA ŠVARCBERGA, Rīgas 1. slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, Internās klīnikas vadītāja
Zāļu pieejamību ietekmē dažādi apstākļi: cena, profesionāļu zināšanas, lietošanas tradīcijas utt. Taču šoreiz par zāļu pieejamību no cita aspekta. "Kamēr zālēm ir divi vai pieci analogi, varam neuztraukties. Pamats uztraukumam ir brīdī, kad ārsts grib izrakstīt zāles un secina, ka nevar to izdarīt, jo tirgū zāļu vienkārši nav," saka Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktore INGUNA ADOVIČA. Cik daudz no Eiropas zāļu aģentūrā centralizēti reģistrētajām zālēm atnāk līdz mūsu tirgum? Kāpēc mazām tautām zāles ir mazāk pieejamas? Un kāda ir ārstu prakse, lietojot nereģistrētas zāles vai bāreņu zāles?
Atbild KRISTĪNE ZIVTIŅA, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Pediatrijas studiju programmas 6. kursa studente, RSU titula Gada studente ieguvēja
Kad runa ir par medicīnas biznesu, mediķi parasti sadalās divās frontēs. Vieni saka: medicīnas bizness ne ar ko neatšķiras no jebkura cita biznesa. Otri stingri turas savos pārliecības ierakumos: nevis klients un pakalpojums, bet pacients un palīdzība. Vai ārsts var būt labs vadītājs? Kā vadīt ārstus, kas ir autoritātes ar augstu pašnovērtējumu? Kāda ir personālpolitika medicīnas uzņēmumos? Un no kā atkarīga organizācijas kultūra, ko nepārprotami jūt gan darbinieks, gan pacients, pārkāpjot katras iestādes slieksni? Trīs viedokļi par šiem jautājumiem.
Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 / Style Definitions / table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Viņi ir īpaši. Ar to, ka prasa vairāk laika, nervu un izmeklējumu. Ja atskaita hipohondrijas pacientus, ir pietiekami daudz objektīvu iemeslu, kāpēc pacienti staigā no ārsta pie ārsta un meklē vidējo viedokli. Meklē uzticības personu, pareizo diagnozi, iespēju tikt pie medikamentiem... Lai saasinātu jūsu modrību – trīs pieredzes stāsti.
Latvijas stacionāru sistēmas dārziņā sabiris daudz akmeņu. Vispirms jau – slimnīcu par daudz. Gultu par daudz. Stacionārā pavadīto dienu par daudz. Par to, ka bērni dzimst slimnīcās, kur nav neonatologa. Par to, ka šobrīd daļa slimnīcu strādā kā dienas stacionāri ar pārnakšņošanu un uztur ilūziju par kvalitatīvu akūto stacionāro palīdzību 24 stundas diennaktī, – ko gan lai iesāk dežurējošs lors ar infarkta pacientu?! Par to, ka stacionāri aizrāvušies ar lokālpatriotisku sacensību – kurš kuru pārspēs ar jaudīgākiem dzelžiem?!
Uz jautājumu, vai tiek izjusta medicīnas specialitāšu noslāņošanās, atbildes ir neviennozīmīgas. No “nav ētiski specialitātes dalīt prestižajās un mazāk prestižajās” līdz “medicīnā ir baltie cilvēki un citi”. Kā rāda 2008. gada un iepriekšējo gadu rezidentūras dati, tad pieprasītākās specialitātes Latvijas medicīnā ir oftalmoloģija, uroloģija, ortodontija, radioloģija, ginekoloģija un internā medicīna (skat. tabulu). Vairāku gadu garumā pieprasījuma kāpnēs uz pēdējā pakāpiena atrodas neatliekamā medicīniskā palīdzība – 2007. gadā uz 14 budžeta vietām pieteicās tikai viens pretendents, pērn – neviens. Tā kā bija skaidrs, ka nebūs pieprasījuma, šī specialitāte nepiedalījās konkursā par rezidentiem.
Visticamāk, tas ir neizbēgams process. Liberalizācija nozīmē paplašināt pacienta izvēles iespējas, uzticēties zinīgam pacientam, un, kā zināms, pacienta tiesības tikai pieņemas spēkā! Rakstā gribam pieskarties diviem aspektiem, kas nule kā aktualizējušies. Pirmais - Eiropas Komisija pērnā gada decembrī visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir izsūtījusi priekšlikumus, kas paredz sabiedrību vairāk informēt par recepšu zālēm. Arī Latvijai būs jāsagatavo sava pozīcija un jāpiedalās diskusijās. Otrs - Latvijas Veselības ministrijas Farmācijas departaments rosinājis diskusiju par bezrecepšu zāļu izņemšanu no pašapkalpošanās nodaļām, liedzot pacientam pašam zāles ielikt savā iepirkumu grozā.