Diāna Ričika

Padomnieks, dublieris vai grēkāzis. Galvenais speciālists

Zibens ātrumā – mēneša laikā kopš stāšanās amatā – veselības ministre Baiba Rozentāle izveidojusi (atjaunojusi?) galvenā speciālista institūciju. Lai gan galveno speciālistu statusā apstiprināti konkrēti cilvēki (skat. tabulu), jaunā institūta aprises pagaidām ir mākoņos rakstītas un tiek diskutētas. Kas viņš būs: ministra smadzenes un padomnieks, nozares atslēgas figūra un mugurkauls, asociācijas dublieris vai grēkāzis, kam tiks uzveltas cerības un atbildība par līdz šim neizdarīto? Vai iespējams pārcelt padomju laika veidojumu uz mūsdienām? Galu galā cita politiskā iekārta un citādas attiecības – daudz merkantilākas.

Ticu, ka daudzos no mums dzīvo ideālisms. Endokrinologs Uģis Gruntmanis

Jau sen esmu gribējusi intervēt Teksasas universitātes asociēto profesoru, Dalasas Veterānu slimnīcas Endokrinoloģijas klīnikas vadītāju Uģi Gruntmani. Kāpēc? Lasot viņa rakstus interneta portālos, klausoties viņu konferencēs un forumos, ir jādomā – piederības izjūta zemei nav iezīmēta kartē. Drīzāk tā ir sirdī...

Aiz muguras, kā parasti!

Atbild dr. VITA ŠVARCBERGA, Rīgas 1. slimnīcas valdes priekšsēdētāja vietniece, Internās klīnikas vadītāja

Ja zāles nav tirgū...

Zāļu pieejamību ietekmē dažādi apstākļi: cena, profesionāļu zināšanas, lietošanas tradīcijas utt. Taču šoreiz par zāļu pieejamību no cita aspekta. "Kamēr zālēm ir divi vai pieci analogi, varam neuztraukties. Pamats uztraukumam ir brīdī, kad ārsts grib izrakstīt zāles un secina, ka nevar to izdarīt, jo tirgū zāļu vienkārši nav," saka Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktore INGUNA ADOVIČA. Cik daudz no Eiropas zāļu aģentūrā centralizēti reģistrētajām zālēm atnāk līdz mūsu tirgum? Kāpēc mazām tautām zāles ir mazāk pieejamas? Un kāda ir ārstu prakse, lietojot nereģistrētas zāles vai bāreņu zāles?

Ārsts – draugs... bez mersedesa

Atbild KRISTĪNE ZIVTIŅA, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Pediatrijas studiju programmas 6. kursa studente, RSU titula Gada studente ieguvēja

Vai medicīnas menedžments ir īpašs?

Kad runa ir par medicīnas biznesu, mediķi parasti sadalās divās frontēs. Vieni saka: medicīnas bizness ne ar ko neatšķiras no jebkura cita biznesa. Otri stingri turas savos pārliecības ierakumos: nevis klients un pakalpojums, bet pacients un palīdzība. Vai ārsts var būt labs vadītājs? Kā vadīt ārstus, kas ir autoritātes ar augstu pašnovērtējumu? Kāda ir personālpolitika medicīnas uzņēmumos? Un no kā atkarīga organizācijas kultūra, ko nepārprotami jūt gan darbinieks, gan pacients, pārkāpjot katras iestādes slieksni? Trīs viedokļi par šiem jautājumiem.

Pacienti staigātāji

Normal 0 false false false MicrosoftInternetExplorer4 / Style Definitions / table.MsoNormalTable {mso-style-name:"Table Normal"; mso-tstyle-rowband-size:0; mso-tstyle-colband-size:0; mso-style-noshow:yes; mso-style-parent:""; mso-padding-alt:0cm 5.4pt 0cm 5.4pt; mso-para-margin:0cm; mso-para-margin-bottom:.0001pt; mso-pagination:widow-orphan; font-size:10.0pt; font-family:"Times New Roman"; mso-ansi-language:#0400; mso-fareast-language:#0400; mso-bidi-language:#0400;} Viņi ir īpaši. Ar to, ka prasa vairāk laika, nervu un izmeklējumu. Ja atskaita hipohondrijas pacientus, ir pietiekami daudz objektīvu iemeslu, kāpēc pacienti staigā no ārsta pie ārsta un meklē vidējo viedokli. Meklē uzticības personu, pareizo diagnozi, iespēju tikt pie medikamentiem... Lai saasinātu jūsu modrību – trīs pieredzes stāsti.

Quo vadis,slimnīca? Latvijas sekundārā veselības aprūpe skaitļos un faktos

Latvijas stacionāru sistēmas dārziņā sabiris daudz akmeņu. Vispirms jau – slimnīcu par daudz. Gultu par daudz. Stacionārā pavadīto dienu par daudz. Par to, ka bērni dzimst slimnīcās, kur nav neonatologa. Par to, ka šobrīd daļa slimnīcu strādā kā dienas stacionāri ar pārnakšņošanu un uztur ilūziju par kvalitatīvu akūto stacionāro palīdzību 24 stundas diennaktī, – ko gan lai iesāk dežurējošs lors ar infarkta pacientu?! Par to, ka stacionāri aizrāvušies ar lokālpatriotisku sacensību – kurš kuru pārspēs ar jaudīgākiem dzelžiem?!

Specialitāšu prestiža reitings. Kuras ir pieprasītākās medicīnas disciplīnas Latvijā?

Uz jautājumu, vai tiek izjusta medicīnas specialitāšu noslāņošanās, atbildes ir neviennozīmīgas. No “nav ētiski specialitātes dalīt prestižajās un mazāk prestižajās” līdz “medicīnā ir baltie cilvēki un citi”. Kā rāda 2008. gada un iepriekšējo gadu rezidentūras dati, tad pieprasītākās specialitātes Latvijas medicīnā ir oftalmoloģija, uroloģija, ortodontija, radioloģija, ginekoloģija un internā medicīna (skat. tabulu). Vairāku gadu garumā pieprasījuma kāpnēs uz pēdējā pakāpiena atrodas neatliekamā medicīniskā palīdzība – 2007. gadā uz 14 budžeta vietām pieteicās tikai viens pretendents, pērn – neviens. Tā kā bija skaidrs, ka nebūs pieprasījuma, šī specialitāte nepiedalījās konkursā par rezidentiem.

Vai zāļu tirgus kļūs liberālāks pret pacientu?

Visticamāk, tas ir neizbēgams process. Liberalizācija nozīmē paplašināt pacienta izvēles iespējas, uzticēties zinīgam pacientam, un, kā zināms, pacienta tiesības tikai pieņemas spēkā! Rakstā gribam pieskarties diviem aspektiem, kas nule kā aktualizējušies. Pirmais - Eiropas Komisija pērnā gada decembrī visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir izsūtījusi priekšlikumus, kas paredz sabiedrību vairāk informēt par recepšu zālēm. Arī Latvijai būs jāsagatavo sava pozīcija un jāpiedalās diskusijās. Otrs - Latvijas Veselības ministrijas Farmācijas departaments rosinājis diskusiju par bezrecepšu zāļu izņemšanu no pašapkalpošanās nodaļām, liedzot pacientam pašam zāles ielikt savā iepirkumu grozā.

• Hipokrata zvērests

Ivars Krastiņš, Agita Lūse: Hipokrata zvērests – mediķu tēvreize?

Plašsaziņas līdzekļos ikreiz, kad parādās kādas nebūšanas, kas saistītas ar mediķu sniegto aprūpi, uz nebēdu tiek locīts Hipokrata zvērests.

Par reformas āliņģiem

Grūti teikt, vai to, kas pašlaik notiek veselības aprūpē, var nosaukt par reformu, kas notikšot “diemžēl skarbāk, nekā to varētu izdarīt plānveidīgi, metodiski, tagad ar drausmīgu, nepopulāru, nepatīkamu griezienu”.* Drīzāk tas atgādina situāciju, kad ledainie laikapstākļi kārtējo reizi mūs pārsteiguši nesagatavotus. Tad nu āliņģi tiek urbti cerībā, ka sistēma nenoslāps. Tiesa, nav izskanējuši ekonomikā balstīti aprēķini, ka ledus tiek urbts īstajās vietās un ka zivīm pietiks skābekļa un spēka pabāzt galvu ārā no āliņģa.

Pastaiga Kilimandžaro

“Viss, ko es domāju, kad kāpu, bija – ja jau mana paziņa Eleina to varēja izdarīt, tad arī es varu. Un vēl domāju par mazo spēļu kaziņu, ko man bija iedevusi meita un ko biju apsolījis uznest pašā augšā. Nu, tādas štruntīgas domas,” smaida 73 gadus vecais profesors EGILS VĒVERBRANTS, kurš pirms gada uzkāpa Kilimandžaro Uhuru jeb Brīvības virsotnē.

Sesija klāt!

Par to, kā mācās medicīnas studenti, klīst leģendas. Savulaik, kad pirmkursnieki brauca talkā uz kolhozu, tas darīts arī kartupeļu laukā: anatomijas pasniedzējs nolicis vagā divus čemodānus un teicis - iedomājieties, ka tie ir divi augšžokļa kauli... Termini latīņu valodā uz lapiņām līmēti acu augstumā, lai visu laiku vīd un paliek atmiņā; grāmata uz nakti likta zem spilvena un tā tālāk. Tas gan nepasargā no tā, ka mācītās vielas reprodukcijas šad tad atgādina anekdotes. Bet, ja nopietni, - studenti ļoti novērtē pasniedzējus, kam ir laba humora izjūta.

Racionalitātes krāsā. Jelgavas pilsētas slimnīca

Turpinām ciemoties Latvijas slimnīcās. Jelgavas pilsētas slimnīca ar jauno, sniegbalto fasādi pelēkajai ziemai noteikti izgriež pogas. Nule kā pabeigta krāsošana! Arī ceļš gar slimnīcu bruģēts jauns – ar ērtām autostāvvietu kabatām. Tas gan tāpēc, ka iepretim slimnīcai taps stadions. Ambulatorajā daļā rosās celtnieki – jāpabeidz reģistratūras remonts; pilsētas dome uzdāvinājusi pacientiem ērtu e-kiosku interneta piekļuvei. Kad slimnīcas valdes loceklis dr. ANDRIS ĶIPURS ved ekskursijā pa slimnīcu un stāsta par saimniekošanas noslēpumiem, nepamet doma: viss ir ļoti racionāli pārdomāts. Nē, ir jau arī pa emocijai – piemēram, jaunajā operāciju blokā. Zaļā, zilā, baltā, dzeltenā zāle...

Igauņi pussoli priekšā?

Ne mazums stāstiņu dzirdēts par savrupajiem un lēnīgajiem ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas vienmēr pamanās būt pussoli priekšā latviešiem. Inflācija zemāka, ceļi labāki, valsts skolēnus nodrošina ne vien ar brīvpusdienām un mācību grāmatām, bet arī rakstāmlietu un burtnīcu iegādei vecākiem nav jāver vaļā savs maciņš, tāpat e-lietās igauņi ir pionieri... Un kā ar veselības aprūpi? Lai to noskaidrotu, Doctus devās ciemos uz Tartu – uz ģimenes ārsta praksi un aptieku.