
Diāna Ričika
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Doctus galvenā redaktore
Diana.Ricika@doctus.lv
Kāds ir jūsu sapnis par valsti? Šādu jautājumu režisors Viesturs Kairišs uzdeva 20. oktobra «Dombura studijā». Pēcāk atbildes kā tviterpērles klīda pa sociālajiem tīkliem. Šis ir jautājums, ko novembrī – Latvijas svētku laikā – vērts uzdot katram pašam sev. Vai valsts ir prātā? Un sirdī? Cik lielā mērā?
Viņi studēja īpašā laikā. Pārmaiņu laikā. Studijas sāka 1989. gadā — sēžot augstskolas solā, piedzīvoja Latvijas neatkarības atgūšanu, valsts veidošanas prieku un grūtumu. Tas bija arī pārdomu laiks: palikt medicīnā Latvijā, doties laimi meklēt citur pasaulē, bet varbūt pierādīt sevi citā lauciņā.
Raugi un pēti, no kuras puses gribi – mūsu veselības aprūpe lielā mērā kārtojas no divdabjiem un darbības vārdiem vēlējuma, atstāstījuma un vajadzības izteiksmē.
Jūlijā veselības ministra amats atgādināja karstu kartupeli. Te piedāvāts Rīgas Stradiņa universitātes attīstības prorektoram Tomam Baumanim, te veselības ekonomistei Daigai Behmanei.
Mihails Gruzdovs Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi «Jūtu tektonika» (kad zemes garoza kustas, ir izvirdumi, vulkāni); pārfrāzējot tās nosaukumu, varam teikt, ka arvien spēcīgāk būs jaušama «varas tektonika», jo ar joni tuvojas 12. Saeimas vēlēšanas.
Mūsu veselības aprūpē netrūkst glītu birku, un brīžam šķiet, ka tās ir svarīgākas par pašu «drēbi»… Lūk dažas no birkām.
Vecāku sapulce. 9. klases audzinātāja stāsta, ka audzināšanas stundā ar jauniešiem runājusi par «Spice» maisījumiem. Sākumā visi mulsi klusējuši – neko daudz it kā nezinot, bet vārds pa vārdam: jā, gandrīz katrs zina kādu draugu, paziņu vai paziņas paziņu, kas pamēģinājis spaisiņu…
Kad profesori pieliek sarunai punktu, pulk-stenis rāda astoņi vakarā. Valdis Pīrāgs aizsteidzas nolikt svecīti pie Rīgas pils mūra sienas (saruna notiek Lāčplēša dienas vakarā - aut.). Īpašās dienas noskaņā saruna par to, kā mūsdienās traktēt jēdzienu "māksla" Paula Stradiņa slavenajā teicienā "Medicīna ir amats, zinātne un māksla", aizplūst daudz dziļākās dimensijās. Par latviešu tautas izdzīvošanas gēnu. Par to, kā mainījusies ciešanu jēga.
Izcils skolotājs, mentors, ātrs gan savā fiziskajā, gan domu skrējienā, ar plašu skatu uz dzīvi. Piemērs, kā kritiskā brīdī pārvarēt grūtības. Zinātnieks – 1943. gadā no Berlīnes Humbolta universitātes Charite klīnikas, kur viņš bija nosūtīts apgūt moderno gastroskopiju, pārveda pirmo cieto gastroskopu un kļuva par pirmo latviešu gastroenterologu endoskopistu, vēlāk izstrādājot oriģinālu teoriju par žultsakmeņu alerģiski infekciozo izcelsmi patoloģiski izmainītas zarnu mikrofloras ietekmē. 5. oktobrī, atzīmējot profesora
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
Pētnieki secinājuši, ka integratīvās medicīnas izplatība Eiropas populācijā ir 56% (variē 10–90% robežās pēc populācijas lieluma) – vismaz reizi gadā ir izmantota kāda integratīvās medicīnas metode. [1] Bērniem viena gada biežuma rādītājs ir 52%. Anglijā vispopulārākās ir fitoterapija, homeopātija, aromterapija, masāža un refleksoloģija. [2] Pasaules tendences rāda, ka arvien biežāk tiek meklēti ceļi, kā integrēt Austrumu un Rietumu medicīnu un kā sarunāties vienā valodā.
Zilganpelēkās acis, rāmas. Pie operāciju galda tās nekad nemeta zibeņus, allaž mierīga, pat vissarežģītākajās situācijās. Tāda viņa bija arī dzīvē – nepacēla balsi, konfliktos pagāja maliņā, stingru raksturu, skaidru prātu, atbildīga. Un maigu sirdi. Tā docenti JELLU UPMANI (1926–2012) raksturo kolēģi. Viņas skolnieki, tagad izcili profesori, saka: “Docente Upmane rūpējās par mums kā mamma, bija ieinteresēta, lai izaugam ne tikai par labiem profesionāļiem, bet arī labiem cilvēkiem.”
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Ārsts darbu padarījis, bet cik cilvēcīgi - aizmirsis to dokumentēt. Gatavs pat pieaicināt pacientu, kas manipulāciju var apliecināt inspektoram. Bet tas neder. Skats no otras puses. Inspektors stāsta par ārstu, kas no pacienta iekasē naudu par mīkstu kušeti un ērtu telpu ar augstiem griestiem...
MARTA VEITA mūs sagaida uz viesu nama "Pie Pliča" lieveņa. Tā ir leģendāra guļbūve - 1859. gadā te atvērta pirmā slimnīca Preiļos. Arī dakteri Veitu kolēģi sauc par Preiļu leģendu. Nostrādājusi šajā pilsētā gandrīz 50 gadu - par internisti, tad ģimenes ārsti, daudziem kolēģiem bijusi skolotāja, padomdevēja. Erudīta, inteliģenta, ļoti gaiša un pacientu mīlēta. Pelnīti. Viņai allaž pirmajā vietā bijis slimnieks. Mājas, privātā dzīve - pēc tam. Tagad daktere, aktīvās gaitas pabeigusi, pārceļas uz Carnikavu. Smaidot stāsta, ka ar pacientu pārrakstīšanu bijusi pamatīga "ambrāža". Tik ļoti sarasts, grūti šķirties!
Konferencē "Kompensējamie medikamenti 2013-2020" SUSTENTO vadītāja Gunta Anča izstāstīja anekdoti. Vecītis ar vecenīti nokļūst paradīzē un priecājas: cik jauki, silti, skaisti! Vecītis biksta vecenītei sānos, sacīdams: ja tu mani nebūtu barojusi ar zālēm, tad jau sen te būtu nokļuvuši...!