Diāna Ričika

• Jaunie ārsti

Dažus centimetrus virs zemes – jaunie

Protams, viņi ir ļoti dažādi. Taču lielākoties rutīna viņiem vēl nav apgriezusi spārnus. Ir sapņi, liela apņemšanās, un, kaut arī ir nelielas bažas par rītdienu, viņi saka – viss iespējams! Viņi staigā dažus centimetrus virs zemes, un tas iedvesmo! Ko domā, kā jūtas jaunākās paaudzes ārsti, par to lasiet šoreiz. Bet jau nākamajos numuros piedāvāsim arī vidējās un vecākās paaudzes ārstu domas – salīdziniet!

• Cilvēkresursi medicīnā

Cilvēkresursi globālajā kartē

Lai pievērstu uzmanību pasaulē arvien augošajam veselības aprūpes darbinieku trūkumam, kas savukārt met akmeņus veselības sistēmu pienācīgai darbībai, aizvadīto Pasaules Veselības organizācija bija izsludinājusi par cilvēkresursu gadu. AIGA RŪRĀNE, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības vadītāja Latvijā: „Problēma daudzviet ir briedusi gadu desmitiem ilgi, tai nav pievērsta pietiekama uzmanība, tāpēc daudzas valstis ir nopietnas krīzes priekšā. Tiek prognozēts, ka krīze nākamajos gados padziļināsies, tāpēc jārīkojas nekavējoties.” Viņa stāsta arī par izaicinājumiem, kas gaidāmi jau visdrīzākajā laikā.

Nebeidzamais izglītošanās maratons

Tālāk, augstāk, vairāk - tā, mazliet pārfrazējot olimpisko saukli, tas varētu būt piederīgs arī ārstu tālākizglītības maratonam. Tiesa, čempiona titulu iegūt ir visai sarežģīti. Gan meklējot brīvos līdzekļus savā, farmācijas kompāniju, asociācijas vai valsts kabatā. Gan krājot resertifikācijai nepieciešamos kredītpunktus un nepazaudējot patieso orientieri - izglītošanās saturu un kvalitāti. Gan spriežot, kādas pilnveidošanās iespējas ir nozīmīgākās. Par pēdējo interesanta piebilde - nule oktobrī Doctus sadarbībā ar Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratoriju veica aptauju, kas uzrāda, ka 48 procenti aptaujāto respondentu par vērtīgāko tālākizglītošanās iespēju uzskata ārstu profesionālo asociāciju konferences, 14 procenti priekšroku dod medicīnas literatūrai un presei, bet tikai pieci procenti - starptautiskiem kongresiem un trīs procenti ārstu savas zināšanas papildina, veidojot publikācijas. Tālākizglītības jomā nepārprotami līdera pozīcijas nostiprina profesionālās asociācijas. Lai analizētu sertificēta ārsta tālākizglītības procesu, Doctus diskutē ar dažādu specialitāšu ārstiem.

• Personības

Nedodiet man pirmo vijoli. Nefrologs Harijs Čerņevskis

Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”

Sajūtu mednieks

Oda sievietei. Viņas ķermeņa skaistumam. Ķermenim kā dabas pilnībai. Tāds varētu būt post scriptum leģendārā fotomākslinieka Jāņa Gleizda melnbaltajām fotogrāfijām, kas atradušas vietu JĀŅA ĢĪĻA iecerē – kalendārā – un 23.novembrī tiks eksponētas arī izstādē plastikas ķirurga privātklīnikā. Tāds moto tikpat labi piestāv arī paša Jāņa Ģīļa profesionāli paceltajai latiņai.

Nejaušību menedžments. Inguna Adoviča

Viņa prot atstāt nevainojamu iespaidu – labi izskatās, daudz domā, pirms runā, ir principiāla. Šis tēls tik labi sader ar Zāļu valsts aģentūras vadītājas amatu, kurā viņa ir jau apaļu gadu! Taču man šķiet, – šādi raksturojot, nozīmē daudz ko par viņu nepateikt.Tāpēc vēlos izstāstīt citu stāstu par INGUNU ADOVIČU. Par principialitāti, aiz kuras slēpjas garas sarunas ar sevi. Daudz dzīves notikumu, no kuriem viņa patiešām mācās, nevis paslīd tiem garām. Par īpašo balss tonalitāti, kad viņa runā par ģimeni. To nevar nepamanīt – tas ir gandrīz kā uziet citas frekvences viļņus. Siltus, dzidrus, viegli vibrējošus.Par dzīvošanu ar lielu atbildības sajūtu. Kad darbinieki vakaros dodas mājup, aģentūras autostāvvietā paliek viņas mašīna. Viņa smaida – vai labi, ka priekšnieks paliek pēdējais? Viņa citādāk neprot.

Komandas simptoms

Vismaz trešdaļu dzīves mēs pavadām darbā, tāpēc nav mazsvarīgi – cik smaidīgi vai saduguši ik rītu tur ierodamies? Vai priekšnieks un kolēģi ir nepārvarama problēma vai drīzāk labi paziņas (varbūt draugi?), kas neliedz atbalstu, uzklausa, saprot? Cik veselīgs klimats valda kolektīvā? Un vai jūtamies novērtēti ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski?Palūkoties uz sevi no malas, uz mediķu kolektīviem – vai uzvalciņš, kas mugurā, nav mazliet greizs, un ja tā, kā to labot – palīdz SIA O.D.A. vadītāja, organizāciju personālvadības konsultante un pasniedzēja Latvijas Universitātē GITĀNA DĀVIDSONE.

Digitālās slimības vēstures, receptes un citi brīnumi

Pirmais, ko Lekko provinces (ziemeļos no Milānas) pacienti izdara, kad ienāk daktera Tedeši ofisā, – iedod ārstam savu elektronisko veselības karti ievietošanai karšu lasītājā. Lai piekļūtu pacienta informācijai, arī dakterim nepieciešama identifikācijas karte. Programma identificē ārstu un pacientu, kā arī reģistrē tos Lombardijas serverī. Dažu sekunžu laikā ārsts iegūst informāciju par pacienta vecumu, adresi, iepriekšējām slimībām, lietotajiem medikamentiem un izmeklēšanu rezultātiem. Ja pacients ievada savu PIN kodu, tad Tadeši var piekļūt arī konfidenciālai informācijai, piemēram, par hepatīta infekciju. Kad dakteris ieraksta savu PIN kodu, viņš turpat no sava kabineta var norīkot pacientu uz tālāku izmeklēšanu, reģistrējot pie speciālista, vai izrakstīt elektronis­ko recepti. Sistēma automātiski pār­bauda, kādi ir izrakstīto un pacienta pašlaik lietojamo zāļu mijiedarbības negatīvie efekti. Kad pacients dodas uz aptieku, recepte tiek pārbaudīta vēlreiz...*