Māra Lapsa

Par tām pašām... aploksnēm

Aploksnes kā savdabīgs postpadomju valstu veselības aprūpes sistēmu piedēklis būtu pētījuma vērtas. It kā traucē, it kā visiem liek justies neērti, bet šķirties no tām pavisam – arī žēl. Pacienti gatavi maksāt aploksnēs, bet nav gatavi maksāt legāli. Ārsti – kāpēc neņemt, ja dod? Un galu galā, kur skatās Temīda: kāpēc celtniekam ar deviņu klašu izglītību par lamināta ieklāšanu maksā vairāk nekā ārstam par viņa veikumu? Arī valsts aploksnes ne īsti nosoda, ne akceptē. Un ne jau mēs tādi vienīgie, citviet vērojami vēl lielāki grāvēji. Armēnijā, piemēram, valdība bija izkalkulējusi, ka iedzīvotāji uztur dakterus, tāpēc mierīgu sirdi mediķiem vairākus gadus neizmaksāja algas. Un tomēr. Ja godīgi, tad Valsts prezidenta vēlēšanas apliecināja, ka problēma pastāv.

• Par ārstiem

Kolēģu labās rokas

Ārsts kā pacients, bez šaubām, ir īpašs. Tāpēc, ka vairāk zina, vairāk testē kolēģus, jā, reizumis arī nevērīgāk izturas pret savu veselību...

• Personības izaugsme

Virsotnes jau sasniegtas – vecākā paaudze

Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu!

Kā neiztērēt pacienta uzticības kredītu

„Runāt par ārstiem – tas patiesībā ir ļoti nopietni. Kopš bērnības viņi man ir ārkārtīgi patikuši, pat fascinējuši, bijuši teju vai Dieva vietā. Šķitis, ka ārsti zina drusku vairāk nekā pārējie, jo ir tik tuvu tam noslēpumam. Varbūt tāpēc viņi ir tik interesanti sarunu biedri,” tik augstu novērtējumu sniedz rakstniece un publiciste GUNDEGA REPŠE. Tāpēc gadījumos, kad gadās vilties kādā no ārstiem, viņa jūtas kā cilvēks, kurš zaudējis ticību.

Komandas simptoms

Vismaz trešdaļu dzīves mēs pavadām darbā, tāpēc nav mazsvarīgi – cik smaidīgi vai saduguši ik rītu tur ierodamies? Vai priekšnieks un kolēģi ir nepārvarama problēma vai drīzāk labi paziņas (varbūt draugi?), kas neliedz atbalstu, uzklausa, saprot? Cik veselīgs klimats valda kolektīvā? Un vai jūtamies novērtēti ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski?Palūkoties uz sevi no malas, uz mediķu kolektīviem – vai uzvalciņš, kas mugurā, nav mazliet greizs, un ja tā, kā to labot – palīdz SIA O.D.A. vadītāja, organizāciju personālvadības konsultante un pasniedzēja Latvijas Universitātē GITĀNA DĀVIDSONE.

Bagāts ar valodu

Latvijā izsenis ir bijusi multinacionāla vide un pamatiedzīvotājiem nācies saprasties dažādās mēlēs. Pēdējos gados sazināšanās valodu spektrs līdz ar brīvas pārvietošanās iespējām ir paplašinājies. Izņēmums nav mediķi, jo bez pastāvīgajiem pacientiem, kuri runā latviešu un krievu valodā, nākas palīdzību sniegt vāciešiem, zviedriem, amerikāņiem... Lai precīzi noteiktu diagnozi un izvēlētos atbilstošāko ārstēšanas metodi, gan ārsts, gan pacients ir ieinteresēts saprasties pēc iespējas labāk. Tāpēc dakteris ir gatavs uzklausīt sasirgušo arī viņa dzimtajā valodā un neskaidrību gadījumā iztaujāt tik ilgi, līdz vairs nav nekādu šaubu, ka abas puses teikto uztvērušas precīzi. Daži ārsti labprāt piekrita Doctus pastāstīt par savu sazināšanās pieredzi.

Slimnīcas uz apvienošanas ceļa

Ar pamatīgiem neirstošiem mezgliem stiprinātas tauvas Latvijas veselības aprūpes smagnējo gaitu varētu veiksmīgi vilkt kalnup. Protams, neviens necer, ka šis ceļš varētu būt kas līdzīgs vasarīgai promenādei gar jūru. Pārmaiņas nemēdz būt vieglas. Arī Latvijas slimnīcu pārprofilēšanas un apvienošanās process kā viens no soļiem ambulatorās un stacionārās aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstības programmas jeb struktūrplāna ieviešanas ietvaros nevar tāds būt. Doctus, balstoties uz pārmaiņu skarto ārstniecības iestāžu vadītāju viedokļiem, kā arī precizējot Veselības ministrijas nostāju un plāna pamatojumu, novērtē procesa pozitīvos un problemātiskos aspektus šobrīd – būtībā vēl pašā ceļa sākumā.