
Māra Lapsa
Žurnāliste
Žurnāliste
Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente KITIJA BLUMFELDE ir pārliecināta, ka izvēlējusies brīnišķīgu profesiju. Tā esot ļoti piemērota sievietei, viņa uzskata. Jo farmaceits, pirmkārt, sniedz palīdzību cilvēkiem — un palīdzēt ir sievietes misija. Otrkārt, darba apstākļi nav fiziski smagi, nav jāstrādā naktīs (izņemot dežurējošo aptieku). Un, treškārt, darbs ir radošs.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR klīnikas vadītājs DINS SUMERAGS pagūst tik daudz padarīt, ka šķiet — diennakts viņam ir vismaz par stundu garāka nekā citiem. Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vada LOR asociāciju, māca jaunos studentus un uzstājas ar lekcijām. Vēl pagūst taisīt mucas, muzicēt ar savu ansambli Cooper’s Band un producēt klipu uzņemšanu.
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
“Man darbs ir pirmajā vietā,” — tā attieksmi pret ārstes, kolektīva vadītājas un lektores pienākumiem augstskolā raksturo Rīgas 1. slimnīcas Ādas un STS slimību klīniskā centra vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētā profesore ILONA HARTMANE.
Pēdējos 25 gados digitālās tehnoloģijas transformējušas pacienta medicīniskos ierakstus, informāciju par organizācijām, pieeju veselības aprūpei un zinātniskai medicīnas informācijai. Bieži grāmatās rakstītais novecojis jau pirms publicēšanas, bet zinātnisko pierādījumu daudzums nepārtraukti pieaug.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa pirmā izvēle bija kļūt par ārstu. Viņš būtu varējis visu mūžu kalpot cilvēkiem, ievērojot Hipokrata zvērestu, taču cits aicinājums bija stiprāks un viņš kļuva par teātra mūzu Melpomenes un Talijas kalpu.
Vissliktāk ir tad, ja ārsts neatliekamajā medicīnā ienāk ar vēlmi pēc materiālas vai emocionālas atzinības. Gandarījumam par padarīto jārodas nevis tāpēc, ka pacients pateicis paldies, bet tāpēc, ka izdevies pacientam sniegt savlaicīgu un kvalificētu palīdzību. Tā uzskata Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas Reģionālā centra vadītāja vietniece medicīnas jautājumos IEVIŅA ALKA.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra bijusī 10. nodaļas vadītāja, gastroenteroloģe ANITA GRIETĒNA pieder vecā kaluma ārstu paaudzei, kam ir liela pietāte pret cilvēku.
Ķirurga, medicīnas doktora un augstskolas pasniedzēja Anatolija Ņikitina darba un dzīves gājums ir tik bagāts, ka nav aptverams žurnāla pāris atvērumos. Taču to gan var droši apgalvot, ka visu mūžu viņš ir bijis uzticīgs ķirurģijai. Sirmo, iznesīgo kungu uz ielas sveicina ne tikai viņa bijušie pacienti, bet arī studenti un ārsti, jo viņš ir izaudzinājis divas ārstu paaudzes. Kopš 1957. gada strādājis Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Ķirurģijas katedrā, sākot kā asistents, tad – docents un beidzot kā katedras vadītājs. Paralēli pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam nodarbojies ar praktisko ķirurģiju Rīgas 1. slimnīcā.
Nu, nav gluži tā, ka labi un talantīgi jaunie ārsti sēž uz kofera un ir gatavi pasūtīt biļeti lidojumam vienā virzienā. Trīs jaunie ārsti, kuri strādā Latvijas slimnīcās, atklāj, kā jūtas, konkurējot ar pieredzējušiem kolēģiem, un kāds tuvplānā izskatās viņu sapnis par medicīnu. Viņi atklāj, ka ir gatavi vēl mazliet gaidīt, jo patiešām gribētu būt noderīgi tepat – mājās.
“Ārsta darba objekts – cilvēks – ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kur šķietami vienkāršas lietas dažkārt ir ļoti grūti atrisināt,” uzskata Linezera slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents Pēteris Tomiņš. Ārsts ar 30 gadu darba stāžu.
„Starta laukumā mudž cilvēki ar lukturīšiem, ķiverēm, kompasiem, kuri drudžaini smērē sviestmaizes, lej ūdeni plastmasas maisos un pieber klāt aizdomīgus pulverīšus, ieziež pēdas ar zīdaiņu dupšu ziedi, apļo rokas un staipa kājas, izmisīgi steidz vēl kaut ko pieskrūvēt velosipēdam, īsāk sakot – gatavojas startam piedzīvojumu sacīkstēs. Pakrūtē kņud vairāk nekā pirms anatomijas eksāmena. Klausoties laika prognozes „ilgstoša lietus un vietām slapja sniega” solījumus, kārtējo reizi jautāju sev: kam man tas viss? Un nozvēros – pēdējo reizi! Bet tad atskan starta šāviens, komandas ar gavilēm dodas uz priekšu, drudzis beidzas, un sākas nezināmais piedzīvojums. Nav zināms, cik stundas tas ilgs, cik spēka prasīs, cik sajūsmas un sāpju sagādās. Zināms vien, ka būs grūti, būs aizraujoši un skaisti,” stāstu par savu vaļasprieku iesāk Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe VITA ZAČESTA.
Izcilais profesors Kristaps Rudzītis jaunos ārstus savulaik audzināja: lai slimnieks ārstu respektētu un uzticētos, valodai jābūt korektai, skaidrai. Jābūt ļoti tīri un kārtīgi apģērbtam, bet nevajadzētu ģērbties pēc pēdējās modes, tad slimnieks jūs neuzlūkos par nopietnu cilvēku. Jūs drīkstat smaržot pēc labām tualetes ziepēm, bet nevajadzētu speciāli sasmaržoties ar odekolonu vai smaržām, drīkstētu būt viena zeltlieta vai briljants, bet ne divas, trīs... Laiks ir mainījies, arī tikumi šodien ir citi. Un tomēr. Cik svarīgs saskarsmē ir ārsta izskats? Tā nav saruna tikai par to, kas mediķim mugurā, par profesijas nospraustiem etiķetes kanoniem, arī par emocionālu inteliģenci un attieksmi.
Lai arī Amerikā mājas vizīšu prakse beidzās piecdesmitajos sešdesmitajos gados, lai arī pie mums notikusi mājas vizīšu brīvlaišana (no maksas pakalpojuma atbrīvoti vien bērni un veci cilvēki), pacientu vidū tās joprojām ir populāras. Ģimenes ārstu domas dalās. Mājas vizītes lietderīgas, vai tas ir atavisms, no kura būtu jāatsakās? Vai pacienti tās neizmanto, lai apietu sistēmas trūkumus, piemēram, neērto nīkšanu rindā? Cik objektīvi mājas apstākļos var izmeklēt pacientu un diagnosticēt slimību? Un cik kvalitatīvu palīdzību var sniegt? Vai mājas apstākļos var uzzināt informāciju, ko pacients neizstāsta konveijera vizītē ārsta kabinetā? Un kā ar ārsta drošību? Neliela mājas vizīšu grāmatvedība, saliekot plusus un mīnusus.